Kāpēc Dr. Uģis Gruntmanis dodas atpakaļ uz Ameriku?
Ligita Kovtuna    04.08.2020

 

 

Vai tas tiesa, ka esat pieņēmis lēmumu tomēr atgriezties Ame­rikā pēc tam, kad bijāt nolē­mis – un atgriezies! – Latvijā pēc gandrīz 23 gadus ilga darba un dzīves perioda ASV?

Jā, tā ir. Esmu noslēdzis līgumu ar Dartmouth universitāti, Ņū­­hempšīras štatā, pie Bostonas, kas ir viena no astoņām Ivy līgas jeb prestižākajām un vecākajām ASV universitātēm. Tur man pie­dāvā profesora darbu. Latvijā diemžēl man visas durvis tika aizslēgtas. Konkursā uz padomes locekļa vietu Paula Stradiņa uni­versitātes slimnīcā mani uzvarēja kollēga no Lietuvas, par kuŗa re­­putāciju Lietuvas prezidents un pētnieciskie žurnālisti pauduši bažas (viens no noteikumiem bija – nepieciešama nevainojama reputācija.) 

 

Konkursā uz valdes vadītāja vietu mani uzvarēja bijušais Ve­­selības ministrijas valsts sekre­tārs, kuŗš daudzus gadus bijis atbildīgs par universitātes slim­nīcām, bet nekādi uzlabojumi diemžēl netika panākti. Tad Paula Stradiņa slimnīcas endo­krinologi parakstīja vēstuli, kas prasīja rīkot konkursu uz Stra­diņa slimnīcas Endokrinoloģijas centra vadītāja posteni (tas četrus gadus bija atvērts) un rekomen­dēja mani šim postenim, bet tad izrādījās, ka jaunieceltais slim­nīcas valdes vadītājs šo posteni pēkšni slēdzis... Manas kvalifi­kācijas arī bijušas nepietiekamas Latvijas universitātes un Rīgas Stradiņa universitātes profesora amatiem. Tad nācās izvēlēties – vai nu strādāt privātpraksē, vai tomēr rast iespēju turpināt darbu jomā, kur savu līdzšinējo profe­sionālo mūžu esmu pavadījis, proti, akadēmiskā vidē, kur darbojos  gan kā praktizējošs ārsts, gan iesaistījies zinātniskos pētī­jumos, darbā ar jaunajiem spe­ciā­listiem, ar sarežģītiem medicī­niskajiem gadījumiem. Mana kļū­da bija tā, ka atgriezos, pirms biju noskaidrojis, vai man Lat­vijā būs piemērots darbs un vai vispār būs. No kļūdām, kā zi­­nāms, mācās, un mana atgrie­šanās Amerikā nebūt nenozīmē, ka neturpināšu iesaistīties, vēl vairāk – aktīvi līdzdarboties, lai savu iespēju robežās lietas vērstu uz labu. 

 

Īstenībā jau visu šo laiku esat  to darījis, arī būdams profesors Amerikā, esat sekojis līdzi no­­risēm Latvijas medicīnas aprū­pes sistēmā un plaši paudis savu viedokli,  ne vienmēr ļoti diplomātiski un saudzīgi. Sa­­pra­tu, ka uz Latviju atgriezāties ar cerību, ka, neskatoties uz to, jūsu pieredzi izmantos. Vai savu mērķu  īstenošanas labad griezāties arī pie “polītiskajiem spēkiem”?

 

“Polītiskie spēki” ir mani uz­­runājuši, aicinot uz iesaistīšanos. Tuvojoties vēlēšanām, saņēmu piedāvājumu “startēt” uz Saei­mu, uz Rīgas domi, uz Eiropar­­la­mentu. Taču es nejūtos spējīgs vadīt, teiksim, tādu sarežģītu me­­chanismu kā Rīgas dome! Tur jābūt cita veida izcilām zināša­nām un pieredzei. Pamats manai izvēlei atgriezties Latvijā bija vē­­lēšanās likt lietā savas zināšanas pro­fesionālajā jomā,  arī padarīt augstākās medicīniskās izglītī­bas sistēmu caurspīdīgāku, kon­kursus atvērtākus, samazināt lai­ku vadošos amatos no 20-30 uz desmit gadiem, lai sistēma būtu vairāk atvērta jaunām idejām, kas nav iespējams, vadot katedru vai klīniku 20-30 gadus. Jaunie ārsti ar pozitīvām ambīcijām ne­­redz izaugsmes iespējas un pa­­met valsti. 

 

Vēl arī tas, ka aizejot no Teksasas universitāties, saņēmu garantiju, ka vēl trīs gadus tur­pināšu būt tur profesora statusā. Šie trīs gadi aprit 2021. gadā, un es ilgāk nevaru atrasties ārpus tās vides, kas ir manējā. Proti, esmu ārsts, profesors, pētnieks, man nepieciešama akadēmiskā vide, prakse. Turklāt, tas ir kā sportistam – jo ilgāk esi ārpus lau­kuma, jo grūtāk atgriezties un jo vairāk krītas tava vērtība.

 

Jūs atklāti pateicāt, ka vēla­­ties startēt ne vien uz profeso­ram atbilstīgu amatu Latvijas medicīnas sistēmā (lai atceramies interviju jau 2016. gadā sabiedriskās televīzijas raidīju­mā “Viens pret vienu”!), tostarp uz Stradiņa universitātes rektora amatu...     

Jā, un biju gatavs piedalīties godīgā konkursā, diskutēt par idejām, kā tās labāk ieviest, taču bijusī universitātes vadība (arī pašreizējai uzskati nav mai­nīju­šies!) uzstāja, ka profesora amats vadošā ASV universitātē nav pietiekams, lai kvalificētos šim kon­kursam, ir nepieciešams arī PhD grads. Toreiz RSU rektoram vai­cāju – vai atteikums man nozīmē arī to, ka latviešu izcelsmes pa­­saules medicīnas dižgariem, pie­mēram, ASV ķirurģijas profeso­riem Bertramam un Kristapam Zariņiem (Hārvarda, Stenforda universitātes), Kristapam Keggi (Jeila universitāte), Uldim Bitem (Mayo clinic) šis likums vai tā in­­terpretācija liegtu iespēju strādāt par profesoriem vai rektoriem, ja viņi vēlētos atgriezties Latvijā? RSU administrāciju pārstāvošais jurists man atbildēja: “Likumā noteiktu prasību pildīšana nevar būt subjektīva un selektīva, pama­tojot formālo prasību apiešanu ar personu nopelniem.”

 

Līdzīgi notika ar mūsu sporta izcilnieku, hokeja vārtsargu Artūru Irbi – viņu atlaida no darba Rīgas Dinamo komandā, jo Irbem nav treneŗa diploma...

 

Ir skaidrs, ka attieksme,  neizprotot likuma garu, bet kalpojot burtam, turklāt  tad, kad tas ir iz­­devīgi, neder, ja vēlamies, lai valsts straujāk attīstītos un augst­sko­- lās būtu kvalitatīvāka apmā­cība. Paš­reiz Augstākās izglītības li­­kums ir Saeimā pieņemts ar bū­­tiskām un pozitīvām izmai­ņām. Tās atbalsta PBLA, LĀZA, Lat­vijas Jauno zinātnieku apvie­nība, Latvijas izcelsmes studentu un pētnieku apvienība Lielbri­tanijā u.c. Pret ir tie, kas sev paši pie­šķīruši milzu algas, tādas, kas bū­­tiski pārsniedz, piemēram,  Tar­tu universitātes rektora algu, neru­nājot jau par to, ka vidējā alga mūsu valstī ir ap 1100 eiro un esam trešā nevienlīdzīgākā valsts ES .

 

Nu, ne jūs, ne Irbe, acīm­redzot, neesat “nokārtojuši pa­­pīrus”...

 

Jā, saskaņā ar Latvijas likum­došanu es formāli tiešām “neatbilstu” profesora amatam. Man ieteica aizstāvēt disertāciju, ap­­kopojot manas publikācijas, taču es negribēju iemīt šo formālisma  taciņu, jo stingri uzskatu, ka vajadzīgs izstrādāt skaidras likum­došanas normas, kas palīdz diasporas zinātniekiem atgriezties.  Ja medicīnā, jurisprudencē un biznesā paliks šī prasība, tad   Lat­vijas diasporas pārstāvji no anglo­sakšu valstīm neatgriezī­sies, turklāt ne tikai mazās sa­­maksas, bet arī šo šķēršļu dēļ. Taču gan jau manā gadījumā atrastos cits “piedauzības ak­­mens”, ko aizvelt man ceļā. Esmu priecīgs par jauno Augstskolu likumu un ceru, ka tas ienesīs jaunas, pozitīvas pār­maiņas. 

 

Kā vērtējat Latvijas medicī­nas aprūpes sistēmu šodien, kad cīņā ar Covid-19 esam gluži vai atkal “veiksmes stāsts”?

 

Pirms apmēram 10 gadiem intervijā Latvijas Avīzei atļāvos vērtēt mūsu valsts medicīnas aprūpes sistēmu saistībā ar pa­­cientu apmierinātību, ar sistē­mas financiālo caurskatāmību utt. Diemžēl jāatzīst, ka nekas būtiski nav mainījies. Attiecībā uz Covid-19 – jā, patiešām ir ļoti pareizi, ka polītiķi ir ieklausīju­šies mediķos un epidemiologos. Mēs redzam, kas pasaulē notiek, ja tā nenotiek. Latvijā šie rezultāti ir tik labi arī tāpēc, ka mūsu valsts ir mazapdzīvota, ka mūsu kultūrā nav raksturīgi nemitīgi apkampties un bučoties, ka, dzī­vojot samērā trūcīgā valstī, ie­­dzīvotāji mazāk ceļo ārpus un pie mums arī ierodas ārvalstu tūristu nekā, piemēram, saulainajā Ita­lijā vai Spānijā. Šiem faktoriem sasummējoties, ir mūsu labie rezultāti. Lai gan – man visu šo laiku licies iebilstams, ka nav   bijis obligāti lietot maskas. Slo­vakijā, kā arī Āzijas valstīs Hon­kongā, Taivānā, kas atrodas blakus Ķīnai, maskas ieviesa no pir­mās dienas, un mirstība ir vai­rākas reizes mazāka nekā citur. Un vēl – valsts galvenais infektologs Uga Dumpis un epidemiologs Jurijs Perevoščikovs runā skaidru un saprotamu valodu, kas krizes situācijās ir tik ļoti svarīgi. Arī Covid-19 aplikācija ir iedvesmojošs stāsts par to, kā cilvēki paši iesaistās. Tāda ir arī manā telefonā.

 

Covid-19 laikā atradās papildu nauda mediķiem, kuŗas pie­trūka, lai celtu mediķu algas valsts likumā noteiktā kārtī­bā. Jādomā, ka tas pierādīja tā sauk­tās polītiskās gribas trūku­mu. 

 

Protams! Trīsdesmit gadus bi­­jis pilnīgs polītiskās gribas trū­kums. Polītiķi saka: “sakārtojiet sistēmu, tad dosim naudu,” bet bez naudas nevar sakārtot sistē­mu. Un tā “pa riņķi”, uz izdzī­vo­šanas robežas! Polītiski apķērī­gākie mediķi gan iemanās “izsist resursus”. Paskatīsimies ciparus – daža ārsta un profesora ieņē­mumi ir 278 tūkstoši eiro gadā, strādājot tikai valsts iestādēs, kamēr rezidentam tūkstotis mē­­nesī, gaŗas stundas pavadot slim­nīcā. Tā nedrīkst būt! Vēl arī “klīnisko pētījumu sistēma”, ko apmaksā farmācijas firmas, pie­šķirot naudas līdzekļus ārstiem, kas pētījumos iesaista pacientus. Pats esmu tādos piedalījies un zinu, kā tas notiek Rietumu me­­di­cīnā. Proti, visa nauda nonāk slimnīcas pētnieka akadēmiskā kontā un ar to tiek apmaksāts medicīnas personāls, kas pieda­lās pētījumā, konferenču apmek­lējums, daļa var tikt izmantota algu piemaksām utt. Stradiņa slimnīcā šī pētījumu naudas summa lēšama aptuveni trīs miljonu eiro apmērā (tā ir publiska informācija!), slimnīcai no tā paliek 10%, pārējais nonāk atse­višķu ārstu banku kontos vai  fondos. Mums jāsaprot, ka tas tā nedrīkst būt, tā nav nekur at­­tīstītās valstīs, jo tas ir neētiski un amorāli.  To arī konkursos pateicu, ka tā nedrīkst notikt, un ka    to izmainīšu. Tas ir viens no ie­­mesliem, kāpēc esmu nevē­lams. 

 

Jāteic, es vairāk nekā no jauna Covid-19 viļņa baidos no jauna emigrācijas viļņa.

Jauno ārstu associācija Kārļa Rāceņa vadībā ir izpētījusi, ka me­­diķu emigrācija nedaudz, taču krītas – no 15% iepriekšējos gados uz 12% šobrīd. Turklāt – iemesls nav tikai nauda – algas rezidentiem ir būtiski pieaugu­šas, ja jaunie mediķi dodas strā­dāt uz Latvijas reģioniem – vēl plūs 30%, un šai ziņā  ir pozitīva tendence, jaunie ārsti tiešām do­­das uz reģioniem. Tas ir tas, ko 2011. gadā, kad veselības mi­­nistrs bija Juris Bārzdiņš iestrā­dājām likumdošanā un tas darbojas. Viens no galvenajiem ie­­mesliem aizbraukšanai ir attiek­sme – jauniem kollēgām nav pie­ņemams autoritārisms, neie­klau­sīšanās viedokļos. Pieredzē­jušie ārsti nesaskata iespēju vir­zībai uz priekšu, savai attīstībai, jo vadošās pozicijas ir aizņemtas jau desmitiem gadu. Jābūt ro­­tācijai šais amatos.

 

Nesen žurnālā The Lancet An­­glijas pētnieki publicēja, rakstu par to, kas mūs demografiskā ziņā sagaida 2100. gadā. Ja nekas būtiski nemainīsies mūsu de­­mografiskajos rādītājos, autori paredz, ka Latvijā iedzīvotāju skaits saruks līdz 350 – 400 tūk­stošiem. 

 

Šobrīd ārpus Latvijas dzīvo 370 tūkstoši! 

 

Lūk! Igaunijai labāka progno­ze – tur palikšot aptuveni 800 tūkstoši, Japānā no viņu 120 miljoniem – 58, Italijā – no 60 miljoniem 32 utt. Pozitīvāka prognoze ir Afrikas kontinentam un arabu valstīm. Mūsu reģionā po­­zitīvākā prognoze Zviedrijai un Dānijai, kur ne tikai nekrītas, bet pat pieaug dzimstība. Kāpēc? Jo šajās valstīs ir cita attieksme pret sievietēm reproduktīvā vecumā, piemēram, viņām ļauj strādāt ¼ slodzes, ir pieejami bērnudārzi. Un vēl – ir absolūta vīriešu ie­­saiste ģimenes dzīvē. Jautājums – vai arī ar šādu skatu nākotnē   mēs ceļam lielos infrastruktūras projektus, mainām augstskolas, slimnīcas? 

 

Vai šai laikā, ko pavadījāt Lat­vijā, arī pašam nācās nonākt pacienta lomā? 

 

Pašam, paldies Dievam, ne, bet dēlu nācās aizvest uz Bērnu slimnīcu Vienības gatvē, jo bija aizdomas par pēdas lūzumu sportojot. Lūzuma nebija, un to ātri un profesionāli konstatēja. Mans vērojums – darbs šeit rit labi, organizēti. Bērnu slimnīca tiešām izceļas ar labas medicī­niskās pārvaldības sistēmu, un, domāju, arī pacientu apmieri­nātība ir augstākā līmenī. 

 

Tiekoties un sarunājoties ar ārzemju latviešu mediķiem vien­mēr esmu saklausījusi augstu novērtējumu Latvijas kollēgām par viņu darba kvalitāti. Vai varat piekrist, vai tas nav tikai kompliments? 

 

Runājot par saviem kollēgām endokrinologiem, tiešām varu piekrist – zināšanu līmenis ir augsts, arī atbildības sajūta, taču ir nepieciešamas sistēmiskas iz­­mai­ņas ārstu sertifikācijā un re­­sertifikācijā. To neregulē valsts iestāde kas ir pareizi, bet Latvijas Ārstu biedrība jeb mūsu profesija pati, tā ir milzu atbildība, ko mums uzticējusi sabiedrība. Amerikā šis process ir ļoti no­­pietns – sertifikācijas/resertifikā­cijas pārbaudījums ilgst astoņas stundas, ir jāreaģē ātri un precīzi, intensīvā ritmā, kā to paredz medicīnas prakse. Jautājumi un atbildes nav zināmi. Sava kva­li­fikācija ir jāpierāda ik 10 gadus, plūs vēl tas, vai esi piedalījies pētījumos, gājis līdzi laikam. Te neder farmācijas firmu apmak­sātas konferences. 

 

Jūs arī iepazināties ar Latvi­jas remigrācijas polītiku dzīvē. Kā gāja? 

 

Nesākšu stāstīt par, piemēram, manu “pieredzi” ar Japānā ra­­žotās un Amerikā pirktās hibri­da tipa automašīnas reģistrāciju Lat­vijā... tas bija gaŗš un sarežģīts process, jo atteicos pieņemt vie­nīgās firmas “pakalpojumus”, kas man likās nesaprotami dārgi. Kas attiecas uz manu profesionā­lo darbību – es tiku uzņemts kā ārsts no trešās pasaules, tātad – nav nekādas starpības, vai tu esi no Amerikas, Krievijas vai Uz­­bekistānas, tā man paziņoja. Tu neesi strādājis ES vai Latvijā, tāpēc jākārto augstskolas beigša­nas eksāmens kopā ar abitūrijas studentiem Stradiņa universitātē. Man bail domāt, cik diasporas kollēgas, sadzirdējuši šādu atbildi, pasaka: “Es nepiedalos!” un at­­grie­žas atpakaļ. Te jāteic, cik vēr­tīgs ir Diasporas likums – labi, ka tāds ir pieņemts, jo es ikvienam ierēdnim varu atgādināt – Li­­kums nosaka, ka “jāveicina at­­grie­šanās!” Process ir iekustināts, tikai rit pārāk lēni. Tas jau nav tikai attiecībā uz ārstiem – lī­­dzīgas problēmas ir arī architektiem, inženieriem, advokātiem u.c., tam būtu daudz straujāk jāuzlabojas.  

 

Bet katrai problēmai taču ir vārds, uzvārds un ieņemamais amats!

 

Jā, un tas ir jānosauc! Paldies žurnālistiem, kas par to runā. Un paldies Valsts prezidentam, kas skaidri pateica, ka ar Dubult­pilsonības likuma pieņemšanu valsts jau ir pateikusi, kuŗas ir “drošās valstis” – ES, EEZ, ASV, Kanada, Austrālija, Jaunzēlande, kuŗās izdotiem speciālistu diplomiem un ievēlētiem amatiem jātiek ņemtiem vērā Latvijā! Kas attiecas uz mediķiem, LĀB ir izmainījusi statūtus, lai kollēgām no ASV, Kanadas, Austrālijas bū­­tu šis process pielīdzināts ES, taču Saeimā nav apstiprināts ar likuma spēku un Ministru Ka­­bineta noteikumos tas nav vēl izmainīts. Bet laiks rit uz priekšu. 

 

2011. gadā bijāt tolaik veselī­bas ministra Juŗa Bārzdiņa pa­­domnieks. Vai ministre Vin­ķele nav jūs uzrunājusi? 

 

Nē, jo mums ir principiālas viedokļu atšķirības. Ministram ir jāuzstāda šī polītiskās ētikas la­­k­tiņa pēc iespējas augstāk, jāno­saka, ka, piemēram, slimnīcas valdes vadītāju neizvēlas minist­rijas birokrati, bet kollēģi (arī no diaporas, no ārzemēm), kuŗiem ir pieredze līdzīgu struktūru va­­dīšanā citās valstīs. 

 

Ir nepieņemams interešu konflikts, ka VM ierēdņi ieceļ slim­nīcas vadītāja amatā savu bijušo vadītāju ministrijā, tas tiešām grūti saprotams, no jebkuŗas go­­dīgas pārvaldības aspekta. Šo­brīd šāda veida vadība ir guvusi virsroku, un par to man ir ļoti skumji. Taču es joprojām darbojos un darbošos Latvijas labā savas kompetences un iespēju robežās. Galvenais, lai notiek po­­zitīvas pārmaiņas. Man ir labas iespējas un atbalsts no LĀZA – organizācija, kas apvieno tos me­­diķus, kas strādā ārpus Latvijas, kas mani atkārtoti ievēlējusi par savu vadītāju.