Demografs Ilmārs Mežs par latviešu valodas apdraudējumu intervijā Sallijai Benfeldei 10.09.2019
Publiski esat paudis satraukumu par latviešu valodu, sakot, ka jums nav pārliecības, ka būtu pietiekami nodrošināts latviešu valodas pārsvars Latvijā nākamajās paaudzēs. Kas noticis?
2021. gada tautas skaitīšana varētu šīs bažas novērst, ja tā būtu tautas skaitīšana un ja tajā nebūtu izslēgti jautājumi par valodu prasmēm. Tie, kuŗi nav saskārušies ar Latviju ikdienā, vai arī tie, kuŗi dzīvo Cēsīs, Talsos vai Smiltenē, tiem varētu gan jautāt, kas noticis? Viss taču ir kārtībā, un Latvija kļūst latviskāka! Diemžēl jāsaka, ka Rīgas ikdiena par to neliecina. Varbūt valdības un Saeimas institūcijām tā neizskatās, bet lielākajā daļā Rīgas, no Imantas līdz Pļavniekiem, tirgū iepērkoties vai mēģinot salabot automašīnu, lai izsauktu elektriķi vai tīmekļa ierīkotājus, desmit gadījumos no desmit vismaz sākumā saskarsieties ar to, ka jārunā krieviski, lai jūs saprastu. Pēdējie tautas skaitīšanas dati, kas mums ir pieejami no 2011. gada, liecina, ka Latvijā mājās pārsvarā latviešu valodā runāja 62 procenti iedzīvotāju. Jaunākā aptauja, ko veica Statistikas pārvalde, lai iegūtu vismaz kaut kādu informāciju gaidāmajā informācijas vakuumā valodas jautājumā, liecina, ka ir neliels kritums. To, kuŗi mājās runā latviešu valodā, tagad ir aptuveni par vienu procentu mazāk salīdzinājumā ar 2011. gadu.
Kā tautas skaitīšana varētu palīdzēt latviešu valodai?
To cilvēku skaits, kuŗi sevi sauc par latviešiem, strauji pieaug. Vai ģimene patiešām runā latviešu valodā, varētu uzzināt no tautas skaitīšanas. Piemēram, jau pieminētā iepriekšējā tautas skaitīšana parādīja, ka strauji pieaug tādu ģimeņu skaits, kuŗi mājās runā krievu valodā. Kopš tautību var izvēlēties samērā brīvi, latviešu ir vairāk, bet latviešu valodā mājās vairs nerunā katrs desmitais, kuŗš norādījis, ka ir latvietis. Mani īpaši neinteresē, kā iedzīvotāji sadalās pēc tautībām, jo kāda tam nozīme cilvēks uzdodas par latvieti, bet ģimenē latviešu valodā nerunā. Mums, kam rūp Latvijas nākotne, ir ārkārtīgi svarīgi turēt roku uz pulsa, un reizi desmit gados veiktās tautas skaitīšanas ir vislabākais veids, kā pārliecināties par latviešu valodas lietošanu. Tas ir līdzīgi kā kardiogramma, kuŗa parāda sirds veselību, tās apdraudējumu vai pat slimību. Es gribu atgriezties pie Latvijas Satversmes kādēļ vispār Latvija ir neatkarīga, kādēļ pastāv Latvijas valsts? Domas atšķiras, arī daļa Latvijas polītiķu neuzskata, ka Latvija pastāv tādēļ, lai mūžam saglabātu latviešu valodu, kultūru un tā tālāk. Viņi koncentrējas tikai uz ekonomikas, labklājības un drošības jautājumiem. Valoda viņiem ir kā puķe, smuki jau ir, bet nav tik svarīgi, vai tā zied, vai nezied. Tā tam nevajadzētu būt, jo mūsu valstij nav citas jēgas, kā latviešu valodas un kultūras pastāvēšana arī nākotnē tas nav nevienas citas valsts pienākums. Tādēļ Latvijas valsts pienākums ir rūpēties par šī mērķa īstenošanu vai vismaz virzīties uz to. Ja mēs nevērtējam jau noietos soļus, tad mēs nevaram sasniegt mērķi, kustība uz priekšu ir chaotiska un nepietiekama.
Es negribu pamosties pēc desmit, divdesmit vai trīsdesmit gadiem valstī ar divām valsts valodām krievu un latviešu. Tāpēc mums ir ļoti svarīgi, kā sabiedrībā, kuŗas pārstāvis ir valsts, vismaz mērīt šos procesus. No vienas puses, protams, skolēnu skaits, kuŗi mācās latviešu valodā, ir augstāks, tas šobrīd ir aptuveni 70 procentu. No otras puses, tas arī tomēr nepieaug pēdējos desmit gados. Kopš pirmajiem mēģinājumiem ieviest izglītības reformu un protestiem pret latviešu valodu, latviešu skolu skolēnu īpatsvars nav audzis. Negribu zīmēt pavisam drūmas bildes un teikt, ka viss ir zaudēts. Tā nav, bet pārprastas taupības rezultātā valdība ir pažēlojusi dažus miljonus, lai iegūtu plašu un aptverošu informāciju par valodas lietošanu. Varbūt ir vajadzīgi papildus risinājumi. Es ļoti gribētu nomierināties pats un nomierināt arī visus pārējos un redzēt, ka nākamajā vai aiznākamajā tautas skaitīšanā visi šie procesi attīstās tā, kā tas vajadzīgs Latvijas valsts nacionālajām interesēm. Pagaidām mums ir informācijas vakuums, un par to es ceļu trauksmi.
Vai jūs domājat, ka skolu reforma, kas skolās paredz pāreju uz mācībām tikai latviešu valodā, neko nemainīs?
Domāju, ka skolas reforma nemaz nav domāta, lai ģimeņu sarunvaloda mainītos no krievu uz latviešu valodu. Tā ir domāta tam, lai cittautieši iemācītos latviešu valodu, būtu to apguvuši pilnvērtīgā līmenī.
Kādā valodā runāt ģimenē, ir dziļi personīgs jautājums. Cilvēkus nevar piespiest ģimenē nerunāt dzimtajā valodā, kā jūs to izdarīsit?
Mēs nevaram spiest cilvēkus runāt citā, ne savā dzimtajā valodā ģimenes lokā, un varbūt to arī nevajag. Ja procesi norit Latvijas nacionālo interešu virzienā, tad viss ir kārtībā. Mana doma nav piespiest kādu mājās runāt latviešu valodā. Mums jāorientējas uz to, lai Latvijas pilsoņu vairākumam nebūtu jāpāriet uz kādu svešvalodu, piesakot kādu pakalpojumu.
Ar skolu reformu, pārejot uz mācībām tikai latviešu valodā, vien nepietiek?
Manuprāt nepietiek, jo lielā mērā šis jautājums ir pašu latviešu galvās. Vai rokās. Ne jau cittautiešiem jāuzvedas citādāk, bet gan latviešiem vajadzētu būt lielākiem savas valodas patriotiem un necensties pie pirmās iespējas pāriet uz svešvalodu. Es runāju ne tikai par krievu, bet arī par angļu valodu. Esmu novērojis dīvainas situācijas pieci latvieši, no kuŗiem viens ir dzimis ārpus Latvijas un kuŗam latviešu valoda ir otrā, nevis pirmā valoda, savā starpā sarunājas angļu valodā. Tas taču ir pilnīgi lieki! Tā varētu gadīties Amerikā, Austrālijā vai kur citur, bet tam nevajadzētu tā notikt Latvijā. Vienīgā vieta pasaulē, kur ikdienā arī starp svešiem cilvēkiem varētu dominēt latviešu valoda, ir Latvija.
Varbūt daudzi, neatkarīgi no tautības un dzimtās valodas, valstij nevar piedot to, ka viņiem klājas ļoti grūti, un cieņu un mīlestību pret Latviju un latviešu valodu panākt nav tik vienkārši.
Telpā, kuŗā mēs sarunājamies, jau kādus astoņus gadus vakaros notiek latviešu valodas kursi iebraucējiem, kuri Latvijā ieradušies nesen lielākoties no Krievijas un citām bijušajām PSRS republikām. Lielākā daļa kursu beidzēju sūdzas par vienu un to pašu latvieši viņiem neļauj runāt latviešu valodā un labāk to apgūt ikdienā, jo tūlīt pat pāriet uz sarunu krievu valodā. To man ir teikuši ne jau viens vai divi cilvēki, bet daudz, daudz vairāk cilvēku ja ārsta vai kāda cita pakalpojuma sniedzēja tautība nav latvietis un viņš nesadzird akcentu, tad iespēja, ka saruna norisināsies latviešu valodā, ir daudz lielāka, nekā tad, ja jārunā ar latvieti. Tiklīdz tiek izdzirdēts kaut niecīgākais akcents, latvieši, vismaz Rīgā, uzreiz pāriet uz sarunu krievu valodā un neļauj cittautiešiem ar sevi runāt latviešu valodā. Tā reizēm notiek pat situācijās, kad cittautieši nemaz neprot krievu valodu piemēram, Armēnijas, Grieķijas pilsoņi ir iemācījušies latviešu valodu, bet nezina krievu. Tas nav normāli! Latvieši iebraucējiem, kuri vēlas sarunu risināt latviešu valodā, to neļauj!
Kas nosaka, kādi jautājumi tiks ietverti 2021. gada tautas skaitīšanas anketās?
To nosaka Ministru kabineta lēmums. Statistikas pārvalde ir Ekonomikas ministrijas pārziņā un tāpat kā viss valsts budžets, tiek apstiprināts gadu no gada. Jau iepriekšējā tautas skaitīšanā taupības dēļ tika izdzēsti jautājumi par dzimto valodu, par spīti tam, ka šie jautājumi bija iekļauti ne tikai pirmskaŗa Latvijas, bet arī pat okupācijas laika tautas skaitīšanas aptaujās. 2011. gadā pēkšņi ierunājās taupības velniņš. Mēs ik pa laikam dzirdam arī, ka Latviešu valodas aģentūru vajadzētu aizvērt vai pievienot kādam kaut kur, jo tā esot pārāk maza. Jautājumi par pārprastu taupību un latviešu valodu, uz kuŗas rēķina ietaupīt, diemžēl dažu financistu un polītiķu galvās rosās it ņipri. Tāpēc nākamajā tautas skaitīšanā ir vēlme vispirms atteikties no tautas skaitīšanas kā tādas. Manuprāt, tas ir pāragri, par spīti tam, ka moderni ir nevis staigāt no dzīvokļa uz dzīvokli, bet to visu darīt elektroniski. Mēs labi apzināmies, kas ir iedzīvotāju reģistrā lielākā daļa aizbraukušo reģistrā joprojām skaitās kā Latvijā dzīvojoši cilvēki.
Rezultātā mēs iegūsim lielā mērā sagrozītus statistikas datus, kas neatbildīs realitātei. Kāda tam jēga? Balstoties uz šiem sagrozītajiem datiem, mēs mēģināsim plānot, piemēram, cik un kādas skolas ir vajadzīgas. Tautas skaitīšana būs izvilkums no reģistra datiem, un tiks pārbaudīts, vai cilvēks joprojām ir deklarēts tajā vietā, kas uzrādīta reģistrā. Pirms pāris gadiem Igaunijā, kuŗā ar reģistriem situācija nav sliktāka kā Latvijā, tika veikta pārbaude. Tika izdarīta maza izlases skaitīšana, pārbaudot, kas reāli dzīvo šajos mājokļos un ko rāda reģistri. Neatbilstība bija aptuveni no 20 līdz 30 procentiem. Vislielākā neatbilstība bija saistībā ar jauniešiem: procentu 30 vai nu vispār nebija valstī vai dzīvoja pavisam citā vietā Igaunijā. Kāda nozīme ir sagrozītiem datiem? Ko mēs ar tiem iesāksim? Tāpēc tautas skaitīšanai būtu jānotiek parallēli divos līmeņos ļaut visiem interneta cienītājiem pašiem reģistrēties, bet izlases kārtībā tomēr pārbaudīt, vai reģistra dati atbilst reālitātei. Ir taču zināmas kombinētās tautas skaitīšanas metodes. Turklāt, domājot par Latvijas nacionālajām interesēm, varbūt nākamajās tautas skaitīšanās jāiekļauj vēl papildu jautājumi, piemēram, par izglītību, tāpat arī jautājums par valodu, ko lieto mājās, vai par dzimto valodu. Statistiķiem ir vajadzīgs pasūtījums no valsts, reģistriem ir jābūt pēc iespējas precīzākiem. Piemēram, Skandinavijā, kur neatbilstība starp reģistriem un realitāti ir tikai daži procenti, bet tas ir neizbēgami.
Atpakaļ
Apskatīt komentārus (0)
.jpg)
