Daiga Mazvērsīte 12.03.2019
Nav nekādas iedvesmas tik sēž un strādā! Iedvesma ir priekš diletantiem, man drosmīgi apgalvoja komponists Jānis Lūsēns. Savu pārliecību viņš īstenojis dzīvē radīti simtiem dziesmu un to ciklu, mūzikālā teātŗa darbi, operas, citu formu skaņdarbi, daudz instrumentālās mūzikas. Katrs latvietis taču būs dzirdējis Lūsēna grupas Zodiaks dziesmas Taisnība, Tēvu zeme, Tautas laiks, Manas mīļākās puķes un citas, protams, arī viņa 1999. gadā uzvesto rokoperu Kaupēn, mans mīļais! Ne tikai togad Jānis izpelnījās Gada labākā teātŗa mūzikas komponista titulu, saņemta Latvijas Lielā mūzikas balva, Triju zvaigžņu ordenis, un šopavasar nenogurdināmais un ražīgais skaņradis svin savu 60. jubileju ar vairākiem koncertiem.
Ja dažam mūziķim pacēluma posmi mijas ar dīkstāves periodiem, tad Jānis Lūsēns jau sen savu domāšanu ir pakārtojis teju nepārtrauktam darbam. Katru gadu pa koncertu sērijai, varbūt jaunam dziesmu albumam, sacerēta arī simfonija, kuŗas pirmatskaņojums notika 2017. gadā. Komponistam ir sava mājaslapa janislusens.lv, kur viņa sacerējumus var noklausīties. Tur arī gaŗais darbu saraksts, kam, uzmetot skatu, acīs duras latviešu klasiķu dzejas bagātīgais izmantojums Plūdons, Kārlis Skalbe, Fricis Bārda Tāpat kā viņi, arī Lūsēns dvēselē ir romantiķis, tikai varbūt paslēpies aiz ironijas bruņām.
Gatavs iemīlēties vai katru dienu tāds pa šo dzīvi iet Jānis, kas katru dienu spēlē klavieres. Arī Bacha Prelūdijas un fūgas, bet pārsvarā gan savu mūziku. Jāspēlē ir, lai pirksti neierūsē, un arī tāpēc, ka mūzika gan kompozīcija, gan paša koncerti - jau vairākus gadus ir Jāņa Lūsēna nodarbošanās, un lai nestāsta, ka Latvijā ar mūziku vien nevar izdzīvot!
Vecāki 1959. gada 7. aprīlī dzimušo zēnu neierobežoja, jo paši bija ar plašu interešu loku. Komponista vectēvs, arī Jānis Lūsēns un šis vārds dzimtā tiek nodots no paaudzes paaudzē bija režisors un aktieris. Tēvs literātūras un darbmācības skolotājs, gleznoja, spēlēja teātri, dziedāja korī. Jāņa mamma krievu valodas un literatūras skolotāja, un tieši viņa dēlu aizveda uz mūzikas skolu apgūt čellu. Pēc trim stundām Jancis paziņoja, ka nekādu čellu nespēlēs, un ķērās pie sitaminstrumentu spēles. Četrus gadus mācījās spēlēt ksilofonu, vibrofonu, varbūt tāpēc, kā atmiņas no bērnības, tagad Jāņa koncertos bieži piedalās Liepājas zvanu ansamblis Campanella.
Daudz vairāk par bungām Lūsēnu saistīja klavieres: Kad biju mazs puisītis un mācījos Liepājas mūzikas skolā, jau tad mana galviņa sadalījās divās daļās: viena daļa bija tā, kur es septiņos no rīta gāju uz lielo zāli spēlēt lielo Estonia flīģeli man patika akustika, patika improvizēt un baudīt skaņu. Vēlāk Liepājas mūzikas vidusskolas pedagoģes Maijas Ķēniņas iespaidā jaunietis aizrāvās ar ērģeļu spēli, un ar skolotājas atbalstu tika izmēģinātas visas Liepājas ērģeles: Trīsvienības baznīcā arī šad tad uzspēlēju ekskursantiem. Ja gribēja spēlēt ārpus laika, vajadzēja iet plēšas tīrīt ar smilšpapīru. Un otra - pilnīgi pretēja puse - bija ballītes džeziņš, krogi, kur vajadzēja uzreiz spēlēt gabalus, kuŗus pirmoreiz dzirdi.
Kaut kas no ērģeļu skaņu svinīguma atpazīstams vairākās Lūsēna dziesmās, un atšķirībā no daudziem amata brāļiem viņš nekad nav dzinies pēc modernisma par katru cenu, bet guvis un dāvājis baudījumu klasiskās harmonijas savienojumā ar izcili skaistām melodijām. Toties kāzās varēja gan nopelnīt naudiņu, gan gūt neatsveramu koncertpieredzi un izturību. Tolaik lieti noderēja akordeona spēles māka, un, lai nenogurtu plecs, jauneklis pat darināja īpašu statīvu un kāziniekus varēja dancināt līdz pat rīta gaismai.
Mūzikas vidusskolā Lūsēns mācības uzsāka mūzikas teorijas un kompozīcijas klasē, kur pedagoga Agra Engelmaņa vadībā tapa pirmie skaņdarbi un dziesmas. Par nelielo stipendiju Jānis pirka skaņuplates, audzēja gaŗus matus un, kā jau tā laika jaunieši, nēsāja kļošenes (bikses ar platiem galiem). Viņš spēlēja taustiņinstrumentus vietējā jauniešu grupiņā, kas ieguva nosaukumu Mazais Menuets par godu tam lielajam Menuetam, kuŗa repertuārā bija Imanta Kalniņa dziesmas. Tās gribēja atskaņot arī Liepājas skolēni, un dziedāja māsas Renskumbergas Larisa un Maija, tā pati, kas vēlāk kļuva par Maiju Lūsēnu. 1977. gadā Liepājas teātrī luga Princese Gundega un karalis Brusubārda jau tika uzvesta ar Lūsēna mūziku.
Kad 1979. gadā mūzikas vidusskola bija pabeigta, ceļš tālāk veda uz Rīgu, uz augstskolu, kur par Jāņa skolotāju kompozīcijā kļuva izcilais simfoniķis Jānis Ivanovs. Konservatorijā instrumentēt neiemācījos, pie Ivanova vairāk bija tāda jauka parunāšanās, piemēram, par tēmu Kā es ar Stravinski dzēru kafiju, un stunda jau galā! Tolaik man bija domubiedru grupa: Artūrs Maskats, dzejnieks Pēters Brūveris, Mākslas Akadēmijas puiši un meitenes, klausījāmies visādu mūziku valdīja tāds aizliegtā augļa sindroms: kad dabūjām Penderecka mūzikas plati, to nemaz nedrīkstēja nest uz Konservatoriju, no rokas rokā ceļoja aizliegtā literatūra. Ārpusstudiju laiks bija daudz interesantāks un dodošāks nekā mācības, tolaik mākslinieki un dzejnieki daudz vairāk savā starpā komunicēja
Lūsēnam allaž paticis meklēt dažādus skanējuma tembrus, un tolaik modē nāca sintezatori, attāli ērģeļu radinieki. Par pirmo izmēģinājumu lauku kļuva Rīgas mūzikas studentu grupa Arka, kuŗas dzinējspēks bija Juris Kulakovs, vēlāk Pērkons dibinātājs. Ar Arku viņi spēlēja klasikas apdares modīgā stilā, taču komponēt paši gribēja gan Juris, gan Jānis. Katrs deķi vilka uz savu pusi. Un, kad toreiz vienīgās skaņu ierakstu studijas Melodija šefs Aleksandrs Grīva piedāvāja mūziķiem ieskaņot franču sintezatormūzikas zvaigznes Žana Mišela Žāra stila skaņuplati, piekrita tikai Lūsēns.
Lūsēna jaundibinātā grupa ar angļu nosaukumu Zodiac strādāja tikai studijā, nekoncertēja un Lūsēna lipīgās melodijas debijas albumu Disco Alliance padarīja par rekordistu - 20 miljoni pārdotu plates kopiju, no kuŗiem daļa gan bija nelegāli eksemplāri. Vissavienības monstrs koncerns Melodija autoriem neatklāja tirāžu patiesos apjomus. Un Jānis nenopelnīja lielo rubli no katras skaņuplates, kā tas varbūt būtu Rietumos. Kā bija nabaga students, tā arī palika: Zvaigžņu slimība man no tiem plašu miljoniem nepiemetās, un nauda tika notērēta ātri vien pa kopmītnēm un krogiem.
Disco Alliance skaņdarbu pavadībā padomju jaunieši dejoja vairākus gadus, taču nākamais albums Music In The Universe tādus panākumus vairs neguva. Ansamblis pajuka, jo dažiem tās dalībniekiem bija jāiet dienēt armijā, bet Lūsēns, pabeidzis augstskolu, tika norīkots darbā uz Liepāju, kā tolaik Padomju Latvijā bija pieņemts. Darbs kaulus nelauza jaunais komponists kļuva par bijušā orķestra, tagad - vokāli instrumentālā ansambļa Neptūns vadītāju zvejnieku kolchozā. Komponists, protams, spēlēja sintezatoru, bet bija arī bungas un ģitāra - kā jau rokgrupā piederas. Un dziedātāji arī tika izmēģināti vairāki piemēram, Aivars Brīze, kurš gan vēlāk devās uz Līviem, toties Maija Renskumberga palika. Viņa bija beigusi Rīgas Operetes teātra kursu, skolodamās par dziedošu un dejojošu aktrisi, kādu laiku strādāja Rīgā, līdz nejauši uz ielas atkal sastapa labu laiku neredzēto Jāni. Viņi apprecējās samērā drīz, varbūt pašiem negaidīti, taču bez šī radošā dueta Lūsēna 80. gadu daiļrade nekādi neliekas iespējama.
Lūsēns metās tolaik aktīvajā Latvijas roka un popmūzikas virpulī. Tapa rokoratorija ar Omāra Haijama vārdiem, cikls rokgrupai ar Jāņa Baltvilka dzeju 1983. gadā. Divus gadus vēlāk sacerēts cikls ar Māra Melgalva dzeju un cikls Latviešu fabulas ar latviešu dzejnieku klasiķu vārsmām.
Īpašs notikums bija 1985. gadā Liepājas teātrī iestudētais Lūsēna mūzikls Māte un neitronbumba ar padomju ekspresīvā dzejnieka Jevgeņija Jevtušenko vārsmām. Tieši tur pirmoreiz uz skatuves dziedāja jauneklis vārdā Zigfrīds Muktupāvels, kuŗš joprojām dēvē Lūsēnu par savu komponistu.
Jaunais Maijas un Zigfrīda duets un latviešiem jau vispār ļoti patīk dueti ļoti sajūsmināja Lūsēna grupas koncertu apmeklētājus. Aizgājuši no Liepājas, viņi mainīja ne tikai saimniekus, bet arī nosaukumu atgriezās pie Zodiaka, šoreiz latviskā izteiksmē. Divus gadus pēc kārtas, 1987. un 1988. Gadā, Lūsēna vadītais ansamblis izcīnīja galveno balvu tolaik visslavenākajā Latvijas festivālā Liepājas dzintars. Mikrofona aptaujā 88 6. vietā ierindojās Jāņa dziesma Tautas laiks ar Imanta Ziedoņa dzeju togad Muktupāvels to miljonu acu priekšā nodziedāja arī Vissavienības jauno dziedoņu konkursā Jūrmala ar Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga nozīmīti pie žaketes atloka. Lūsēna tā laika patriotiskās, pacilājošās kompozīcijas ļoti labi iekļāvās Atmodas gaisotnē, skaņradis likās brīvības uzlādēts, un, protams, līdzīgi citiem rokmūziķiem, ļāvās kaislībām, kad tādas uzbangoja.
80. gadu nogalē ceļš ved uz trimdas latviešu mītnes valstīm. 1990. gadā Jānis ar saviem mūziķiem pirmoreiz devās koncertēt uz ASV, kur viņu lielākie draugi un atbalstītāji bija grupa Akacis. Līdzīgi kā citiem latviešu ansambļiem tolaik, arī Zodiakam šis brauciens nepalika bez sekām. 90. gadu sākumā grupa pajuka, Muktupāvels pievērsās dejojamai mūzikai ar jaunizveidoto ansambli Bet Bet, Lūsēns turpināja mūzicēt un radīt divatā ar Maiju. Viņi sāka iestudēt bērnu mūzikas programmas. Tapa arī skaistas, romantiskas dziesmas, kā Mēs būsim tā ar Māras Cielēnas vārdiem. Dzejolis Baltais solījums, dziesmā iemūžināts ar pirmajām rindiņām Mēs būsim tā, ir ļoti iemīļots abpus okeāna latviešu sabiedrībā, skandēts kā dzeja un arī Lūsēna dziesma.
90. gados skaņradis nopietni pievērsās vokālsimfonisko darbu rakstīšanai, sadarbojās ar Latvijas Radio kori un Rīgas Doma zēnu kori. Lūsēna dziesmas vairākkārt skanējušas dziesmu svētkos, bet šis gadsimts lielākoties aizritējis zem mūzikālā teātra zīmes. 1999. gadā radītā rokopera Kaupēn, mans mīļais aizsāka sadarbību ar dzejnieci Māru Zālīti. Tās turpinājums bija mūzikālās izrādes Nacionālajā teātrī Indriķa chronika, Sfinksa (par pareģi Finku), Hotel Kristina (pēc Blaumaņa Ugunī motīviem), kā arī divi mazajiem klausītājiem adresēti lieldarbi Putnu opera un Leļļu opera. Mūzikli Īkstīte, Neglītais pīlēns, Agrā rūsa, Ceplis, Sniega karaliene, Meierovics apliecināja Lūsēna melodiķa un instrumentētāja talantu. Kā īsts celtnieks viņš no saviem mazajiem ķieģelīšiem melodijām cēla skaistas pilis. Jānis nebaidījās riskēt, sasaucot iestudējumiem pats savu dziedoņu un aktieru sastāvu. Lūsēns atklāti kritizējis Latvijas kultūrpolītiku, kas dāsni ar naudu apveltī atsevišķus teātrus, arī čaklus projektu rakstītājus, laupot iespēju mūziķiem pelnīt tikai ar sava darba kvalitāti.
Daudz par mūziķi lasāms tikko uz jubileju izdotajā Ingunas Baueres grāmatā Jānis Lūsēns Trešais. Ar mūziku pirkstu galos. Tur arī uzgāju stāstu par to, ka Lūsēns 80. gadu beigās devies līdzi aktierim Varim Vētram uz Angliju, ar domu piepelnīties. Tur sācies ceļojums aizvedis uz Vāciju, kur rūpes par māksliniekiem uzņēmušies tautieši. Puiši remontēja dzīvokļus, mašīnas, Maija salauza kāju, Jānis no kreņķiem dzēra. Ziemassvētki svinēti kopā ar firmas Volkswagen darbiniekiem, kas ciemojušies pie Bruņa Rubesa. Varis spēlēja ģitāru, Jānis klavieres, un, kad viesi padzirdēja, ka šim izdoti 20 miljoni skaņuplašu, kļuva mēmi! Nu jau ilgi Lūsēns ne tikai nelieto alkoholu, bet arī neēd gaļu, no kā viņa mūzika gan nav kļuvusi bezmiesīga. Vien ieguvusi augstāku lidojumu, kam palīdz arī slavenā Dāvida Kļaviņa darinātās vienstīgu klavieres Una Corda. Mīlestību pret jaunu tembru meklējumiem Jānis nezaudēs nekad, un joprojām katru dienu viņš gatavs iemīlēties. Ja ne sievietē, tad Latvijas dabas skatā.
Viņš nav no tiem pasaules klaidoņiem, kas traucas pa dažādu zemju koncertzālēm savu varēšanu pierādīt. Kā īsts saimnieks Jānis prot rūpēties par savām mājām - jau pārdesmit gadu kādreizējais liepājnieks nogruntējies Vidzemē: vispirms nopirka māju Raunā, tagad ir apmeties netālu no Raganas, dzīvo Lojas upītes krastā, kur iekopj ne tikai mūzikas druvu, bet arī atkal kādu mūsu zemītes gabaliņu
Atpakaļ
Apskatīt komentārus (1)
.jpg)
