Kā sargājam savu valsti?
Latvijas valsts Bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Leonīds Kalniņš intervijā Ligitai Kovtunai    14.11.2017

 

 

Kā jūtaties novembrī, Latvijas svētku mēnesī? 

Priecīgs un pacilāts, un aicinu visus būt īpaši priecīgiem, jo novembris taču ir tas mēnesis, kad svinam pašus svarīgākos svētkus, mēnesis, kad dibināta mūsu valsts, kad pieminām Lāčplēšus. Pēc tradicijas kopā ar Stāba darbiniekiem un zemessargiem Daugavmalā iededzām svecītes pie prezidenta pils. Novembris ir arī pārdomu mēnesis, kad apceram gan savu saistību ar Latvijas vēsturi, gan varbūt vairāk nekā citkārt domājam par nākotni.

 

Pats esat dzimis Sibirijā.

Jā, manus vecākus kopā ar manu vecāko brāli izveda 1949. gadā. Tēvs bija atgriezies no Leģiona, no 19. divīzijas, kur bija instruktors, viņš tolaik strādāja Talsu apriņķa ģimnazijā par fizikas un matēmatikas skolotāju. Māte nāca no Latgales, lietuviete pēc tautības, taču pilnībā asimilējusies, jo viņas ģimene Latvijā dzīvojusi no seniem laikiem. Piedzimu Tomskas apgabalā, Latvijā atgriezāmies 1957. gadā. 

 

Cilvēku prieku un optimismu, protams, vairo apziņa, ka esam aizsargāti. Cik spēcīgi ir Latvijas Bruņotie spēki? 

Profesionālajā ziņā vērtējami ļoti augstu, un tas nav tikai mūsu pašu lepns vērtējums – to apliecinājuši mūsu sabiedrotie, NATO vadība, ES mums uztic atbildīgus uzdevumus militārajā jomā, kas saistīti ar Vidusjūras un Ziemeļafrikas reģioniem. Nākamgad, kā bija plānots, būsim sasnieguši zināmos 2% no IKP valsts aizsardzībai, taču jau tagad ir piešķirts vairāk finanču līdzekļu, ko apgūstam, iegādājoties jaunu ekipējumu, atjaunojot techniku utt. Ir arī jāsaprot, ka 25 gadus pēc Latvijas atjaunošanas nevar sagaidīt strauju uzplaukumu, ja Bruņoto spēku attīstība diemžēl nav tikusi pienācīgi atbalstīta. Kad 1991. gadā izveidojām Zemessardzi un 1994.gadā aizsardzības spēki kļuva par bruņotajiem spēkiem, īstenībā sākām no nulles. Atšķirībā no daudzām Austrumeiropas valstīm, kam tomēr bija kāds „mantojums”. Arī\šā 2% minimuma būs par maz, lai visaugstākajā līmenī nodrošinātu infrastruktūru, bruņojumu, kas ir ļoti dārgs, lai visaugstākajā kvalitātē sagatavotu personālu. Taču tas neizslēdz faktu, ka esam pilnībā gatavi aizsargāt Latviju ar to, kas ir mūsu rīcībā – mēs esam gatavi! Ir tikai jāpaplašina mūsu iespējas, lai kaŗavīri būtu vēl labāk apmācīti, ekipēti, motīvēti un līdz ar to vēl lielāka pārliecība tautā, ka valsts ir aizsargāta.

 

2007. gadā Saeima pieņēma lēmumu atteikties no obligātā kaŗadienesta un pāriet uz profesionālo armiju, taču diskusijas vēl turpinās. Jūsu viedoklis?     

Varu argumentēt, kāpēc šobrīd nevajag obligāto kaŗadienestu, un mans viedoklis ir balstīts arī personiskā pieredzē kopš tā laika, kad atjaunotajā Latvijā sāka to īstenot. Proti, laikā no 1992. līdz 1997. gadam biju Dobeles rajonā atbildīgais par iesaukumu un skaidri redzēju, ka „obligātums” nestrādā. Valstī kopumā tolaik armijā nonāca tikai 12% no tā iedzīvotāju skaita, kas bija pakļauti iesaukumam. Un šie 12% uzskatāmi par signalu no Latvijas sabiedrības, ka šādā veidā, es pat teiktu, represīvā, labs rezultāts nav iespējams. Un vēl – pats svarīgākais arguments – financiālais.

 

Tātad ir vajadzīgs Saeimas lēmums par obligāto kaŗadienestu valstī, kam attiecīgi seko uzdevums valdībai paredzēt iespaidīgus budžeta līdzekļus tā nodrošināšanai. Turklāt vēl laiks un līdzekļi, lai apmācītu virsniekus un instruktorus utt. Šobrīd nav pieļaujams, ka tiktu samazināti līdzekļi Zemessardzei, Bruņoto spēku plānotajai attīstībai saskaņā ar mūsu apņemšanos NATO priekšā par dalību starptautiskajās operācijās. Vispār esmu pārliecināts Zemessardzes kā brīvprātīgas struktūras patriots, jo tikai uz brīvprātības principiem varam iegūt kvalitātīvu papildinājumu Latvijas sargiem. To arī pierāda pilsoniskā līdzdalība Zemessardzē, kas turklāt ik gadu par 10% atjauno savas rindas. Šogad līdz 1. novembrim tās papildinājušās ar 700 jauniem zemessargiem. Šai struktūrā darbības laiks ir vidēji astoņi gadi (kamēr obligātajā kaŗadienestā –10 mēneši), ik gadu notiek 30 dienu nometnes, kur zemessargi profesionāli skolotu un pieredzējušu instruktoru vadībā apgūst kaujas prasmes.

 

Kā valstī norit rekrutēšanās Bruņotajos spēkos?

Ar prieku varu paziņot, ka rekrutēšanās plāns tiek izpildīts, ir pozitīva „bilance” – no Bruņotajiem spēkiem atvaļinām trīs reizes mazāk kaŗavīru un virsnieku nekā uzņemam. Valstī tomēr ir liels sabiedrības atbalsts šai ziņā, neraugoties uz „demografisko bedri”, kādā esam nonākuši. Liels paldies visiem tiem, kas savu labklājību izvēlējušies būvēt un samērot ar Latvijas valsts aizstāvēšanas ideju! 

 

Cik daudz daiļā dzimuma pārstāvju ir mūsu Bruņotajos spēkos? 

Apskaužami daudz – 16% bruņotajos spēkos un ap 18% Zemessardzē. Daudzās citās valstīs šis skaits ir zem 10% un pat tiek īstenotas speciālas programmas, lai to palielinātu. Mēs šai ziņā īstenībā nedarām neko, un pats fakts liecina, ka mūsu zemē valda patiesa dzimumu līdztiesība. Galu galā arī 50% vadošo amatu valstī ir sieviešu rokās.

 

Mana pieredze arī liecina, ka daiļā dzimuma klātbūtne mobilizē, ievieš lielāku iekšējo kārtību. 

 

Un cik liels ir mazākumtautību procents?

Mūsu polītika ir tāda, ka neprasām etnisko piederību. Bruņoto spēku misijā ietilpst arī sabiedrības konsolidācija un integrācija. Bataljonos dzirdēsiet vārdus un uzvārdus, kas nav latviešu, īpaši Latgalē dzirdēsiet arī, ka kareivji savā starpā sarunājas citā valodā, ne latviešu, bet man nekad nav bijis iemesla šaubām par viņu patriotismu. Šie cilvēki sevi uzskata par Latvijas piederīgajiem, kam rūp valsts labklājība un drošība. 

 

Novembrī mēs pie krūtīm piespraužam sarkanbaltsarkanas lentītes. Kādas ir jūsu izjūtas, ieraugot melnbrūnās Georga lentītes pie „tautiešu” svārku atlokiem un automašīnu antenām?

Ne tās labākās! Galvenais, ka izpratne par šīs lentītes nozīmi ir kļuvusi pilnīgi ačgārna. Savulaik Juŗa Krustu taču saņēma arī Latvijas brīvības cīnītāji 1918. – 1919. gadā, un tam bija pilnīgi cita jēga. Šodien Georga lentīšu valkātāji it kā vēlas demonstrēt, ka viņiem nav saikņu ar Latvijas valsti, ka viņi te jūtas sveši. Varbūt kādam ir kāds personisks aizvainojums, cits akli uzticējies masīvajai propagandai, kas gāžas no Austrumu kaimiņa puses. Vai tiešām demonstrātīvi nēsājot šo lentīti, cilvēks grib parādīt, ka atbalsta citas valsts brutālo ārpolītiku un imperiskos mērķus? Žēl, bet šie cilvēki, šķiet, ir zaudēti Latvijas sabiedrībai un atteikušies kopā ar mums celt tās labklājību. 

 

Krievijas propagandas pirmā un jutīgākā mērķauditorija ir t. s. krievu skolas Latvijā. Ko dara Bruņotie spēki, lai dotu pretsparu? 

Mēs izvēlāmies neagresīvu metodi – daudz dodamies pie skolu jauniešiem, tostarp arī uz mazākumtautību skolām, kam pieskaitāmas arī minētās krievu skolas. Mēs stāstām, skaidrojam, ko dara Latvijas Bruņotie spēki, kādi ir pavalstnieku uzdevumi un pienākumi pret savu valsti. Un runājam arī par vienkāršu un patiesu dzimtenes mīlestību. Katrā ziņā rosinām domāt un saprast, ka šī ir tā vieta uz pasaules, kur būvēt savu un savas valsts labklājību.

 

Jūsu vēlējums Valsts svētkos? 

Visiem latviešiem, visos kontinentos novēlu pozitīvi, ar degsmi raudzīties nākotnē un vienmēr atcerēties, ka jums ir sava Latvija, kur joprojām runā latviešu valodā, kur ir brīnišķīga daba un cilvēki, kas prot strādāt savas valsts labā un  prot  to aizsargāt.

 

 

 

UZZIŅAI   

Leonīds Kalniņš dzimis 1957. gada 13. februārī Tomskas apgabalā, toreizējā PSRS. No 1964. līdz 1975. gadam mācījies Dobeles 1. vidusskolā. No 1975. līdz 1979. gadam Viļņas Augstākajā pretgaisa aizsardzības kaŗaskolā ieguvis automātiskās vadības sistēmas inženieŗa kvalifikāciju. No 1987. līdz 1990. gadam Charkovas Kaŗa inženieŗu akadēmija. 2005. gadā Mācību vadības pavēlniecības (MVP) Izglītības pielīdzināšanas komisija atzīst, ka Leonīda Kalniņa militārā izglītība atbilst stāba vecākā virsnieka izglītības līmenim. Vēlāk vadības un ģenerālstāba virsnieka kurss ASV Armijas vadības un ģenerālstāba kolledžā, Augstākā komandējošā sastāva kurss Baltijas aizsardzības kolledžā.

 

Militārā darba pieredze. 1997. gadā sāk darbu Zemessardzes 51. bataljonā – sākotnēji ir tā sakaru grupas dežurants, vēlāk – Apgādes nodaļas priekšnieks. 2003. gada sākumā kļūst par Izlūku mācību centra komandieri. No 2003. līdz 2005. gadam dienējis Mācību vadības pavēlniecībā. NATO stāba virsnieku plānošanas kurss. No 2005. līdz 2009. gadam – Zemessardzes stāba Operātīvās plānošanas pārvaldes priekšnieka amatā. No 2009. gada līdz apstiprināšanai Zemessardzes komandieŗa amatā 2011. gadā dienējis Zemessardzes stāba un Operatīvās pārvaldes priekšnieka amatā. 2016. gada augustā iecelts NBS Apvienotā stāba priekšnieka amatā. 2016. gada novembrī virzīts NBS komandieŗa amatam. 2016. gada 22. decembrī Saeima Leonīdu Kalniņu apstiprināja par NBS komandieri, pienākumus sāka pildīt 2017. gada 27. janvārī.

 

Apbalvojumi: Aizsardzības ministrijas piemiņas medaļa „Sekmējot Latvijas dalību NATO" (2005.),  Viestura ordenis (2008.), Aizsardzības ministrijas Goda raksts (2015.).