Ligitas Kovtunas saruna ar vienu no P. Šīmaņa pētniekiem Latvijā, profesoru Leo Dribinu 24.05.2016
Šā gada sākumā mūsu redakcijas apgādā nāca klajā vērtīga vēstures grāmata britu zinātnieka Džona Haidena apjomīgais pētījums Pauls Šīmanis. Minoritāšu aizstāvis. Grāmata tika izdota latviešu un krievu valodā, un to uzdāvināja Saeimas deputātiem, kā arī Latvijas lauku bibliotēkām. Izdevuma idejas autors Aivars Sinka, Pētera Bolšaiša tulkojums ar komentāriem latviešu valodā, Roalda Dobrovenska tulkojums krievu valodā. Krievu valodas izdevums raisījis uzmanību viņu presē un radio, taču līdz šim to grāmatas tirdzniecības vietās un redakcijā iegādājušies vien nepilns desmits interesentu...
Pēc mūsu grāmatas parādīšanās Latvijā, šķiet, ka Pauls Šīmanis ir gluži vai jaunatklājums. Neraugoties uz to, ka Valentīna Freimane, savulaik ebrēju meitene, kuŗai Šīmanis, vācu okupācijas laikā, riskējot ar dzīvību, savā mājā Rīgā, Pārdaugavā, Atgāzenes ielā deva patvērumu un kas, dzīvē kļuvusi par izcilu kultūras zinātnieci, grāmatā Ardievu, Atlantīda! raksta atzinības pilnus vārdus...
L.D. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas par Šīmani ir runāts daudz kā par nacionālā jautājuma teorētiķi, kuŗa atziņas joprojām ir tik ļoti noderīgas Latvijai. Klajā nācis rakstu krājums, kuŗa tapšanā piedalījās mūsu vācu kollēģa Detlefs Hennings Pauls Šīmanis un Eiropas problēma, ko uzskatu par rokasgrāmatu mazākumtautību jautājumu risināšanā. 2000. gada septembrī Rīgā notika zinātniskā konference par Šīmaņa teorētisko mantojumu, kuŗā piedalījās arī Džons Haidens un par ko jūsu pašu laikraksts Brīvā Latvija publicēja I. Lagzdiņas rakstu ar nosaukumu Ideālists, kuŗš sakārtoja pasaules ēku. Par Šīmani rakstījuši Maksis Lazersons, arī savulaik Rīgas domnieks, prof. Pauls Mincs, prof. Dītrichs Lēbers, atļaušos publicēt arī savu darbu Etniskās un nacionālās minoritātes Latvijā.
Un, galvenais, līdz 1940. gadam minoritātes pašas izstrādāja mazākumtautību polītikas pamataprises. No latviešu autoriem jāmin prof. Kārlis Dišlers, Marģers Skujenieks, Pauls Kalniņš, kuŗš, starp citu, arī teica runu Šīmaņa bērēs 1944. gadā, mazajā Jēkaba kapsētiņā, netālu no Pokrova kapiem, vācu slepenpolicistu uzraudzītajā atvadu ceremonijā, par ko plašāk nekā Latvijā vēstīja Šveices un Zviedrijas avīzes.
Jūs arī savā referātā zinātniskajā konferencē Rīgas domē, sakarā ar grāmatas klajā nākšanu, uzsvērāt, ka Šīmaņa atziņas šobrīd ir ļoti aktuālas. Kāpēc?
Šīmanis gāja laikam pa priekšu. Un šobrīd aktīvi rosās spēki, kas grib sarīdīt Eiropas tautas un izārdīt Eiropas Savienību. Šim darbam, īpaši, ja to sāk ar jaunatni, var būt postošas sekas. Šīmanis brīdināja:
Jārūpējas, lai skolās apgūtu cieņu pret valsti (bet ne valsts dievināšanu) un izpratni par savu valsti kā daļu no plašākas Eiropas kopienas. Skolās jāieaudzina cieņa pret savu tautu, neaizskarot citas tautas. Skolā jāizsmej nacionāla uzpūtība un jāaizliedz naida kurināšana tautu starpā...
Savulaik viens no mūsu atjaunotās Latvijas valsts redzamākajiem diplomātiem Georgs Andrejevs intervijā mūsu avīzēm stāstīja par t.s. Karagodina doktrīnu (kuŗā izklāstīta programma, kā stiprināt krievu kopienas dominanti valstīs ārpus Krievijas) un minēja konkrētus faktus kā Krievija iesūta misionārus skolēnu vecāku sapulcēs. Vēl jau tiek rīkotas arī nometnes Krievijā tautiešu bērniem. Kur ir tā robeža, lai neiemieg modrība, bet arī, lai nekļūstam pārlieku aizdomīgi?
Šīmanis, tāpat kā viņa laika liberāli domājošie zinātnieki, stingri uzskatīja, ka minoritātes galvenā misija ir savas identitātes saglabāšana un attīstīšana. No tā ir atkarīgs, vai minoritāte turpinās savu eksistenci nākotnē, vai apdzisīs. Uz skolām vienmēr tiek likts īpaši liels akcents. Tas nebūt nenozīmē, ka minoritātei jāpievienojas savas etniskās tēvzemes polītikai un jākļūst tās diasporai nē, mazākumtautība ir mītnes valsts iedzīvotāju neatņemama sastāvdaļa un tai ir jāizpaužas. Lai tā notiktu, vajadzīga minoritāšu kultūras autonomija, jājūtas saimniekiem savas kultūras jomā.
Kad atjaunojām Latvijas neatkarību, uzreiz atjaunojām arī mazākumtautību kultūras biedrību un arī izglītības iestāžu tīklu tā, kā tas Latvijā darbojās līdz 1940. gada jūnijam. Rezultāts? Kultūras biedrības tika atjaunotas, taču, kā šodien redzam, minoritāšu izglītības sistēmu atjaunot neizdevās. Pamatizglītība sadalījās divās plūsmās: latviešu un krievu. Bet tā jau nav minoritāšu izglītības sistēma! Šajās skolās mācās dažādu tautību bērni, bet ... krievu valodā. Ir poļu skolas, ukraiņu skola, neliela baltkrievu skola, igauņu un lietuviešu skolās mācības notiek latviešu valodā, bet bērniem māca arī viņu etnisko valodu. Pēc statistikas datiem, tikai 0,99% bērnu mācās mazākumtautību skolās. Un tas īstenībā ir izveidojies ar pašu mazākumtautību sankciju. Ne jau administrācija to ir noteikusi, bet gan vecāku vēlme, lai viņu bērni mācās tai vai citā skolā. No Latvijas valsts puses ir bijusi garantēta iespēja.
Kādā valodā bērni lika skolas nobeiguma eksāmenus Šīmaņa laikā?
Vācu valodā, bet viņi jau mācījās arī latviešu valodā.
Tas taču ir ūdens uz krievu dzirnavām!
Bet tā taču ir pagātne un tā laika vēsturiskās likumsakarības! Tolaik vācbaltieši bija vēsturiska iedzīvotāju daļa, kas šeit, Baltijā, sāka veidoties jau 13. gadsimtā, turklāt devusi lielu ieguldījumu Latvijas kultūras attīstībā. Pag. gs. 20. gados, kad sākās diskusijas par Latvijas valsti un tās nacionālo seju, Marģers Skujenieks teica: mēs gribam celt latviešu valsti, jo šī zeme pieder latviešiem.
Šīmanis teica: mēs (vācbaltieši L. K.) arī gribam šeit celt latviešu valsti, bet mēs, vācieši, esam radījuši priekšnoteikumus šīs valsts tapšanai, mēs ievedām jūs Eiropas kultūrā, tāpēc šī ir arī mūsu valsts. Un šie vārdi bija orientēti uz vāciešiem, nevis latviešiem, lai vācieši izbeigtu savu augstprātīgo attieksmi viņi nenovērtēja latviešu spēju ar savu kultūru vadīt šo valsti. Šīmanis labi saprata reālitāti, taču, būdams vācu kopienas pirmā persona, bieži vien kopā ar savējiem balsoja arī par tādiem priekšlikumiem, kas īsti nesaskanēja ar Latvijas interesēm. Citādi nevarēja, jo tad viņš zaudētu kopienas līdeŗa pozicijas.
Gluži kā Ušakovs valodas referendumā?
Tikai ar to atšķirību, ka latvieši Šīmanim uzticējās. Šīmanis allaž uzsvēra, ka kopdzīve starp vairākuma tautu un mazākumtautībām ir kompromiss, viņš sekoja Rietumeiropas tradicijai, ka nacionālo jautājumu kārtošanā ļoti svarīga ir kompromisa māksla. Šīmaņa autoritāte bija austriešu tiesībzinātnieks Georgs Jellineks, kas savulaik rakstīja: demokratija nozīmē to, ka mazākumam ir jāpakļaujas vairākumam, un polītikā tas ir absolūti pareizi. Bet tas nestrādā nacionālā jautājuma risināšanā.
Saprotams, kompromiss paredz abu pušu ieinteresētību. Turklāt vēstures gaita rāda, ka laikā, kad veidojās un nodibinājās Latvijas valsts, attiecībā uz krievu kopienas lojalitāti nebija tik daudz problēmu, kā ar vāciešiem, kas ar grūtībām pieņēma latviešu vēlmi pēc sava valstiskuma.
Taisnība. Jo tie krievu cilvēki, kas ienāca Latvijā pēc Ziemeļu kaŗa, tomēr bija pakļauti vācu vietējai varai, te arī dominēja vācu valoda. Vietējā pārvalde, balstoties uz savu lielo ietekmi Pēterburgas galmā un Krievijas valdībā, panāca savas gribas īstenošanos, un krieviem nācās vien pakļauties. Tā tas turpinājās līdz cara Nikolaja I valdīšanas laikam, kad pacēlās spēcīgs krievu nacionālais protests, virzīts uz vācbaltiešu autonomijas likvidāciju un savas, krieviskās varas nostiprināšanu. Latvijā izveidojās spēcīga krievu ierēdniecība, kas pārņēma vietējo administrāciju savās rokās. Nostiprinājās pareizticīgo baznīca, kas labprāt savās rindās uzņēma arī latviešus. Tas viss pamazām atspieda vāciešus otrā vietā, bet pēc jaunlatviešu kustības uz trešo vietu Latvijas sabiedriskajā dzīvē.
Šīmanis saprata, ka vācu kopiena nevarēs saglabāt savu dominanci, turklāt būdama trešā lielākā aiz krieviem un ebrējiem. Krievu ierēdniecība kļuva par reālas varas faktoru Latvijā, un tas pārmainīja viņu attieksmi pret pārējām tautām viņi jutās kļuvuši par valdošās nācijas pārstāvjiem.
Un kā viņi uzvedās?
Prasīja lojalitāti pret Krievijas valsti. Un centās visas skolas pārveidot par krievu skolām.
Laika patrons Helmars Rudzītis taču arī dabūja iet krievu skolā.
Un tomēr šī polītika cieta neveiksmi, jo... trūka skolotāju. Kādā 1887. gadā Vācijā izdotā grāmatā izlasīju: krieviem nekad neizdosies pārkrievot latviešus, jo latvieši pēc savas kultūras ir augstāki par krieviem. Un to raksta vācietis, kas nekad nav uzskatījis latviešus par tautu ar augsti attīstītu kultūru!
Īstenībā daudzi latvieši apsveica caŗa Aleksandra III rusifikācijas polītiku, jo bija tīkami, ka no augstiem amatiem ierēdniecībā, arī tiesās, tika izspiesti vācieši.
Visasākās attiecības Latvijas Republikas sākuma gados tiešām bija starp latviešiem un vāciešiem. Tās saasināja gan Landesvēra uzvedība pēc Rīgas krišanas 1919. gada maijā, gan no Vācijas ienākušo kaŗavīru uzvešanās. Ģenerāļa fon der Golca misija taču bija pārvērst Latviju un Igauniju par Vācijas vasaļvalstīm ar vietējo vācu baronību priekšgalā. Pēc Bermonta sakāves 20 tūkstoši vāciešu no Latvijas emigrēja, un arī palikušie ne vienmēr bija sevišķi lojāli.
Ar krieviem nebija tik dziļu domstarpību. Kāpēc? Latvijā dzīvojošie krievi pārsvarā bija pretboļševistiski noskaņoti. Boļševisma idejas skāra galvenokārt nabadzīgo krievu slāņus Latgalē, Maskavas forštatē. Bet vairākums krievu patiesi bija lojāli Latvijas valstij, jo tā deva viņiem patvērumu, kad blakus atradās draudīgā, boļševistiskā PSRS.
Krievu jautājums sevišķi neizcēlās arī baigajā gadā, jo tajā kaŗaspēkā, kas Latvijā ienāca 1940. gada jūnijā, bija daudz mongoļu tipa cilvēku no Vidusāzijas, no Dienvidsibirijas. Poļitruki bija izteikti totālitārās iekārtas ierēdņi, kam nacionālais jautājums bija tālu no nozīmīgākajiem. Viņi vienkārši bez ierunām izpildīja visas Staļina kliķes komandas.
Attiecības sašķobījās tad, kad otrreiz ienāca padomju kaŗaspēks, un aiz šī kaŗaspēka nāca daudz iedzīvotāju no Krievijas, kas bija lielā eiforijā par uzvaru Lielajā Tēvijas kaŗā, par izcilo krievu tautas lomu, un viņi uz latviešu tautu skatījās no augšas. Daudzi jo daudzi uzskatīja, ka atnākuši te, lai pārvērstu šo zemi par krievu zemi. Oficiāli jau tas netika deklarēts Staļina polītika bija rafinēta. Savukārt PSRS oficiālā polītika bija padomju tautas izveidošana. Vienkāršie krievu ļaudis šo polītiku uztvēra kā krievisko polītiku, un jāteic, tai pievienojās arī šeit atbraukušie ukraiņi un baltkrievi, arī citu tautu pārstāvji. Tad arī radās šī latviešu un krievu nacionālo nesaskaņu problēma. Pats atminos 1939. 1940. gadā tautā runāja: labāk ar krieviem kopā pret vāciešiem; 1941. gadā tā vairs nerunāja...
Chruščova un Brežņeva laikā Latvijā izveidojās spēcīga etnokultūrālā krievvalodīgo kopiena. Neteiksim, ka tās pamatā bija Marksa-Engelsa-Ļeņina darbi nē, pamatā bija krievu nacionālās intereses. Latvieši pretojās ar savu kultūru, ar to, ka turpināja attīstīt savas skolas utt. Izveidojās divas kultūras, ko vara spieda dzīvot kopā, bet pie eksplozijas tās atdalījās viena no otras. Pieņemu, ka vairāki mani krievu kollēģi man iebildīs, apgalvojot, ka tad, kad sākās Atmoda, daudz krievu pievienojās latviešu cīņai...
... un tikuši atraidīti!
Atmodas sākumā jau cīņa notika pret komūnistiskās iekārtas diktatūru, pret totālitāro iekārtu. Šai ziņā starp latviešiem un krieviem tiešām valdīja zināma kopība. Krievi cerēja, ka izveidosies jauna etnokulturāla sabiedrība, multikulturāla kopība... bet demokratiskas Krievijas sastāvā. Taču tas bija nereāli, jo Krievija nebija spējīga šo demokratizāciju savā zemē novest līdz loģiskam risinājumam un nav joprojām. Un vēl latviešiem padomju okupācijas gadi nebūt nebija tie gaišākie viņi atcerējās Ulmaņlaikus. Savukārt krieviem, kas te bija atnākuši no lielās nabadzības, šeit bija sākušies tie labākie laiki, kādus vien var vēlēties. Viņi nekad nebija dzīvojuši tik labi, kā šeit, un tāpēc visiem spēkiem gribēja te nostiprināties. Vēl vairāk ietekmēt šīs zemes attīstību, pat ja Latvija atdalītos no PSRS.
Latvija ar Rietumu demokratiju palīdzību tomēr tapa par latvisku valsti. Un paldies mūsu polītiķiem, kas nekad nav noslīdējuši līdz kaŗojošam nacionālismam! Tas ietekmējis arī daudzu krievu noskaņojumu. Pie mums neviens nacionālais konflikts nav bijis. Neviens! Ir diskusijas, asas diskusijas, nesaprašanās, bet konfliktā ne. Neviens šāviens nav izskanējis nacionālo nesaskaņu dēļ.
Un vēl ir skaidri redzams, ka Putina Krievija netiek galā pati ar savas valsts ekonomisko nestabilitāti, un tas daudziem Latvijas krieviem liek samierināties ar to reālitāti, kādā viņi ir nokļuvuši.
Kā rodas tādi polītiķi kā Šīmanis? Un vai šābrīža Latvijas polītiķu vidū tādus redzat?
Šīmanis nāca no ļoti inteliģentas ģimenes. Tas pirmkārt. Otrkārt lieliska izglītība Berlīnē, Bonnā, Tērbatā. Vēl arī Dieva dāvana redzēt uz priekšu un ārpus sava laika. Tādi cilvēki rodas reti. Latvijā šobrīd tāda nav, ne tuvu, diemžēl. Ne minoritāšu pārstāvju vidū nav sava teorētiķa, ne arī starp latviešiem. Ideoloģijas līmenī varbūt ir veikli runātāji, bet gana tuvredzīgi.
Atpakaļ
Apskatīt komentārus (0)
.jpg)
