Kā Latvijas darba tirgus sagaida savējos atpakaļ?
Nodarbinātības valsts aģentūras direktore Evita Simsone intervijā Ligitai Kovtunai    16.07.2018

 

 

Vasaras sākumā viesojāties Zviedrijā, kur tikāties ar tur mītošajiem tautiešiem un runājāt par darba iespējām un uzņēmējdarbību Latvijā. Jūsu iespaidi?

Patīkami pārsteidza gan tas, ka atnāca daudz cilvēku, gan arī tas, ka tikšanās dalībnieki bija atvērti diskusijai un uzdeva konkrētus jautājumus. Mēs savukārt sapratām, kas jādara, lai konkrēti palīdzētu. Piemēram, cilvēki, kas pošas atgriezties Latvijā, bieži vien nezin lietas, kas jānokārto mītnes zemē pirms atgriešanās. Tās ir pavisam precīzas formālitātes, – lai atgriešanās Latvijā būtu iespējami sekmīga, pašiem jāizveido „spilvens”, lai atrastu darbu un iekārtotu dzīvi. Cilvēki, protams, ir informēti, domā par Latviju, taču – emocionāli viņu atmiņās valsts ir tāda, kādu viņi to atstāja. Bet pati valsts un apstākļi tajā ir būtiski mainījušies.

 

Kas ir tās konkrētās lietas, ko jāizdara mītnes zemē? 

Pirmām kārtām – ja ir darbs mītnes zemē, bet vēl nav zināma darba vieta Latvijā, svarīgi ir, pārtraucot attiecības ar darba devēju, iegūt bezdarbnieka statusu. Tad jāsazinās ar Nodarbinātības valsts dienestu Latvijā vai kādu no tā 28 filiālēm, un darbinieki palīdzēs šo bezdarbnieka statusu nokārtot Latvijā. Tam seko virkne formālitāšu, lai šeit saņemtu bezdarbnieka pabalstu, kas tomēr var noderēt, kamēr cilvēks dabū darbu Latvijā. 

 

Bet ja, piemēram, britu fermeris atsakās sadarboties?

Ja cilvēks izbeidz darba attiecības, ikvienā Eiropas Savienības valstī viņš var doties uz nodarbinātības dienestu un darīt zināmu, ka viņš izbeidz darba attiecības mītnes zemēs un dodas uz citu ES valsti, mūsu gadījumā – uz Latviju. Bezdarbnieka statuss tiek pārnests. Ja šo formālitāti nenokārto, cilvēks ir nesagatavojies ieradies dzimtenē, bet darba lietas ir nesakārtotas, vēl vairāk – nokavētas. 

 

Latvija tiešām gaida atpakaļ ikvienu, taču pašiem arī vajag rūpīgi sagatavoties, izpētīt darba piedāvājumus – mūsumājas lapā... vakanču portālā tās var aplūkot pat pēc atalgojuma, profesijas, dzīvesvietas utt. Pa šo laiku mainījušies arī darba devēji, bet pats galvenais – situācija attiecībā uz brīvajām darbavietām ir krasi mainījusies.

 

Kā jūsu vadītā aģentūra strādā saistībā ar valsts remigrācijas plānu, vai jums ir doti kādi speciāli uzdevumi?

Tieši dotu uzdevumu no valsts puses nav, bet mūsu aģentūra ir kļuvusi par Eiropas nodarbinātības dienestu tīkla dalībnieci, kas nozīmē, ka mums ir jāsniedz informācija par to, kādi ir noteikumi un apstākļi attiecībā uz darba vietām ES valstīs. Taču – maldīgi ir uzskatīt, ka līdz ar to mēs veicinām interesi par došanos prom no Latvijas – ir gluži otrādi. Remigrācijas kontekstā, kā arī topošā Diasporas likuma kontekstā mēs darām visu, lai informētu par Latvijas darba tirgu.

 

Un kāds tas ir? 

Bezdarbs ir samazinājies un turpina samazināties – ik pirmdienu, saņemot operātīvo informāciju redzam, ka reģistrēto bezdarbnieku skaits ir sarucis par tūkstoti un vairāk. Nepavisam nepiekrītu uzskatam, ka bezdarba līmenis valstī samazinās uz aizbraucēju rēķina, jo – aizbraukšanas tendence ir mazinājusies. Iemesli ir meklējami valsts ekonomikas izaugsmē, proti, tikpat strauji, kā samazinās bezdarbs, palielinās reģistrēto darba vakanču jeb brīvo darbavietu skaits. Šobrīd tas ir lielākais aizvadīto 10 gadu laikā.  

 

„Uzzīmēsim” šābrīža Latvijas „vidējā bezdarbnieka” portretu!

Tā ir persona ar pabeigtu vispārējo vidējo vai vidējo profesionālo izglītību, vecumā virs 40 gadiem, lielākoties gan cilvēki pirmspensijas vecumā, galvenokārt sievietes.

 

Dzīves sarunās dzirdams, ka tas galvenokārt ir vai nu „balto apkaklīšu” bezdarbs (cilvēki, kas vēlas strādāt tikai savā iegūtajā profesijā, kas lielākoties saistīta ar darbu pie rakstāmgalda), vai – cilvēki, kas vienkārši negrib strādāt, bet labāk saņem valsts pabalstu, kaut arī nelielu.

Latvijā problēma, manuprāt, ir iekšējā mobīlitāte – ar to domāju - cilvēki nav gatavi ”kustēties” savas valsts robežās, vēlas turēties pie savas ierastās dzīvesvietas.

 

Tiešām! Savukārt Amerikā nav nekas neparasts, ja cilvēks maina dzīvesvietu, lai būtu tuvāk darbam.

Negribētu nevienu aizskart, tāpēc teikšu tā – bezdarbnieku lielāko skaitu veido cilvēki „pieredzējušā vecumā”, kam ir grūti ne vien atstāt dzimtās mājas, bet arī ir bail apgūt kaut ko jaunu, kas - ļoti iespējams – pat atraisītu viņos jaunus talantus un iespējas. 

 

Te taču darbs psīchologiem! Vai jūsu aģentūrā tādi ir – valsts apmaksāti psīchologi?

Valsts apmaksātu psīchologu nav, bet ikvienā no 28 filiālēm ir karjēras konsultanti, kam parasti pamatspeciālitāte ir psīchologs.  

 

Un vēl par šiem „pabalstniekiem”?  

Pēc pabalstiem parasti nāk cilvēki, kas diemžēl ir ar mieru nonivelēt savu dzīves līmeni līdz tiem.  Šai ziņā strādājam kopā ar pašvaldību sociālajiem darbiniekiem, rīkojam pārrunas ar „ilgstošajiem” bezdarbniekiem, iesakām pārvērtēt savu dzīvi - varbūt var kaut ko mainīt uz labāku. Mēģinām pārliecināt, ka valsts pabalsts ir vien īstermiņa risinājums, lai atkal varētu sevi nodrošināt cienīgai dzīvei. Iemesli jau visbiežāk ir ļoti saprotami – mazi bērni, veci vecāki, piemājas saimniecība... Te ir darba lauks kopā ar vietējiem sociālajiem dienestiem.

 

Savulaik redakcijā lietojām apzīmējumu „profesionālie ziedojumu lūdzēji”. Kad par viņiem painteresējamies Latvijas pašvaldībās, atklājās brīnumu lietas, bet pats parastākais – viņi nemaz nebija devušies uz savas pašvaldības sociālo dienestu.

Acīmredzot vēl jāmācās atbildība, kas saistās gan ar demokratiju, gan kritisku domāšanu. Un acīmredzot jāmācās arī būt godīgiem, pirmām kārtām pašiem pret sevi, nevis visās nelaimēs un neveiksmēs vainot valsti. Vai nu valsts vienmēr ir vainīga, ja esi nolēmis nestrādāt vai doties prom?! Tas skar arī vēl vienu nepatīkamu Latvijas darba tirgus aspektu – attieksme pret darbu. Vai vienmēr tā ir godprātīga un profesionāla? Protams, arī darba devēja attieksme – vai vienmēr ir spēja un vēlēšanās cilvēku cienīgi atalgot? Katrā ziņā – spriedze darba tirgū šobrīd ir liela.

 

Vienlaikus radušās firmas un kustības, kas piedāvā savus pakalpojumus. Minētā tikšanās Zviedrijā notika ar Your Move līdzdalību, nule redakcija saņēma informāciju no kustības „Latvija strādā”, kas sola atgriezt dzimtenē 223  (tieši tik!)  aizbraucējus, piedāvājot darbavietas dažādās jomās, tostarp Bruņotajos spēkos. Vai un cik lielā mērā var viņiem uzticēties?  

Viņiem visiem ir jāsaņem Nodarbinātības valsts aģentūras licence, un par to var pārliecināties mūsu mājaslapā.... Aģentūra jebkuŗā gadījumā ir gatava būt par drošu, labu un uzticamu sadarbības partneri. 

 

Pats galvenais – robežas vairs nav ar mūriem, un pieredze, ko cilvēks iegūst, dzīvojot, strādājot vai mācoties citur pasaulē, ir vērtīga Latvijai. Savukārt valstij ir jādomā, kā sakārtot savu darba tirgu tā, lai cilvēkiem būtu vēlēšanās atgriezties.