Kā Latvijā ievēro cilvēktiesības?
Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs Nils Muižnieks intervijā Ligitai Kovtunai    21.01.2020

 

 

2016. gadā tapa Eiropas Padomes ziņojums par cilvēktiesību ievērošanu Latvijā, kuŗā bija daudz iebildumu – par to, ka Latvija nepieņem Stambulas konvenciju, ka joprojām ir problēmas ar seksuālo minoritāšu tiesībām, par bērniem – nepilsoņiem u. c. Vai no tā, ko arī jūs rekomendējāt izdarīt, lai situāciju vērstu labāku, ir daudz izpildīts?

 

Vispirms par bērnu – nepilsoņu jautājumu – biju to „cilājis” gadus divdesmit, beidzot tas ir atrisināts, ir pieņemts attiecīgs Saeimas lēmums. (Jaundzimušajiem no 2020. gada 1. janvāŗa vairs netiks piešķirts nepilsoņa statuss, paredz Saeimā 17. oktobrī galīgajā lasījumā atbalstītais likumprojekts. ‒ Red.).

 

Par dzimumu līdztiesību problēma joprojām ir aktuāla. Kāpēc Latvijas cilvēkus „baida” Stambulas konvencija? Tajā tiešām nav nekādu „zemūdens akmeņu”, un Latvija ar savu neparakstīšanu raida signālu, ka nav gatava atzīt un risināt jautājumus, kas attiecas, piemēram, uz vardarbību ģimenē. Stambulas konvencijas ratificēšana īstenībā ir labas gribas paraugs, to var arī neratificēt, bet ‒ valstī šiem jautājumiem jābūt sakārtotiem, proti, jābūt attiecīgi skolotai policijai, precīzai likumdošanai, kas stingri aizsargā upuri no varmākas, jābūt krizes centriem, it īpaši sievietēm, utt.

 

Un tomēr ‒ gribas domāt, ka ir kāds būtisks iemesls pretestībai Stambulas konvenciju ratificēt, ja jau pat Romas katoļu baznīcas archibīskaps Zbigņevs Stankevičs ir noraidošs... Vai tiešām Latvijā sievietēm tik ļoti dara pāri, vai ir kādi pētījumi?

 

Ir statistika, ko sagatavo Eiropas Cilvēktiesību aģentūra, kas savukārt veic aptaujas visā Eiropā. Latvijā, salīdzinot ar citām valstīm, tiešām pāridarījumu gadījumu ir pietiekami daudz. Un ir vēl kāda nianse ‒ vai valstī tiek atpazīta psīcholoģiskā vardarbība, vai šādiem gadījumiem ir pietiekami labi sagatavoti speciālisti? Tāpēc palieku pie sava uzskata ‒ tad, kad nebūs iemeslu pievienoties Stambulas konvencijai, tad arī nebūs vajadzības to parakstīt. Pagaidām iemesli tomēr vēl ir. 

 

Latvijas tiesībsargs Juris Jansons ir vērsies Satversmes tiesā par garantēto minimālo ienākumu līmeņa neatbilstību Satversmei. Vai atbalstāt kollēgu?

 

Interesanti, ka arī sociālekonomiskās tiesības Latvijā mēģina risināt tiesas ceļā! Šī tendence Eiropā sāka izplatīties tieši krizes laikā, un Latvijas tiesībsargs ir šis iniciātīvas priekšgalā. Juris Jansons tiešām ir paveicis daudz, arī tai ziņā, ka viņš dara lielu informācijas darbu. Pārāk ilgi sociālekonomiskās tiesības bijušas atstātas novārtā. Visu cieņu darbam, ko Latvijā dara tiesībsargs! 

 

Kuŗi jūsuprāt, ir tie lielākie pārkāpumi cilvēktiesību jomā Latvijā, kas prasa neatliekamu risinājumu?

 

Tie ir divi, pirmām kārtām negatīvā ziņā „izceļamies” migrācijas jautājumu jomā, proti, attiecībā uz iedzīvotāju attieksmi. To gan var saprast, jo tomēr Latvijā esam traumēti no padomju laika migrācijas, bet esam arī starp retām valstīm, kas uzskata, ka nevajag palīdzēt bēgļiem. Ir Indekss, kas vērtē dalībvalstu iedzīvotāju attieksmi šai ziņā, un Latvija diemžēl jau gadus desmit ir tā apakšgalā...

 

Vai, piemēram, igauņi ir draudzīgāki?

 

Jā, mēs esam pašā apakšgalā. Otrais no diviem  minētajiem ‒ geju, lesbiešu un transseksuāļu tiesības. Vairāk nekā pusē no ES valstīm ir juridiski atzītas partnerattiecības, Latvija ‒ atkal pēdējā vietā.

 

Kuŗās jomās „izskatāmies” labāk?

 

Attiecībā uz demokratijas progresu un tiesu varas respektēšanu. Latvijā arī nenotiek tas, kas citās Austrumeiropas zemēs ‒ sabiedrisko mediju pakļaušana valsts pārraudzībai. Ir gan cita lieta ‒ mūsu mediji tiek vāji financēti, spiesti cīnīties kā lauvas par savu neatkarību. Arī attiecībā uz likumdošanas praksi par nevalsts organizāciju līdzdalības iespējamību, caurskatāmību u. c. svarīgām pazīmēm „izskatāmies” labi. 

 

Un tomēr, atgriežoties pie migrantu pieņemšanas/nepieņemšanas problēmas ‒ jūs teicāt, „esam traumēti no padomju laikiem.” Es teiktu – mums Latvijā ir rūgta pieredze un tālejoši secinājumi attiecībā uz to, kā nelojālu migrantu masa var ietekmēt polītiskos procesus valstī, tostarp, trauslo demokratijas progresu. Jā, arī trimdas tautieši mēdz pārmest, sakot, ka „mēs taču arī bijām bēgļi, ko, piemēram, lielā Amerika viesmīlīgi uzņēma”...

 

Nav tādas starptautiskas konvencijas, kas varētu uzspiest pieņemt migrantus. Bet – ikkatrai ES dalībvalstij ir pienākums izskatīt ikkatru patvēruma prasību un izspriest, vai tai ir pamatojums. Ja nav, tad patvēruma prasītājs ir jāatgriež savā dzimtajā zemē. Nav cilvēktiesību pārkāpums, ja migrantu nepieņem, bet pārkāpums ir neizskatīt prasību pēc patvēruma, un saistības šai jomā Latvijai ir jāpilda.

 

 

 

 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem