Joprojām latviešu vidū
   26.10.2011

Ar grāmatas „Latviešu vidū holokausta laikā” autoru, kosmosa ķīmijas pētnieku, Okupācijas muzeja Goda padomes locekli, prof. Eduardu Andersu tikās Ligita Kovtuna.

Jūsu grāmata „Latviešu vidū holokausta laikā” mani gluži fascinēja ar jūsu lojālitāti un toleranci! Ir jābūt ļoti spēcīgai personībai, lai, piemēram, holokausta diskusiju virpulī latviešiem pateiktu, ka nevajag uzņemties „kollektīvu vainu”, un to, ka tā saukto „žīdu šāvēju” bija krietni mazāk nekā „žīdu glābēju”. Visu cieņu!
Vai jūsu personiskajā pieredzē ir kāds rūgtums pret latviešiem vai tikai pozitīvās atmiņas?
Kopš astoņu gadu vecuma esmu vēlējies kļūt par zinātnieku. Piecpadsmit gadu vecumā, kad kaŗš skāra Latviju, es biju sapratis, ka zinātniekam (tāpat kā tiesnesim) jādod priekšroka faktiem un loģikai, nevis emocijām un aizspriedumiem. Šādi fakti bija man visapkārt: daži cilvēki, tostarp gan latvieši, vācieši, gan krievi, bija līdzjutīgi, laipni, izpalīdzīgi; citi bija vienaldzīgi, naidīgi, pat slepkavnieciski. Nebija vajadzīga stipra personība, tikai loģisks prāts, lai saprastu, ka būtu neprātīgi ignorēt šīs atšķirības un nosodīt visus latviešus, vāciešus vai krievus tāpēc, ka daži no tiem nogalināja manus radiniekus. Var diskutēt par to, vai kāda “kolektīvās vainas” pakāpe attiecas uz vāciešiem un krieviem, kuŗu valdības bija izdarījušas milzīgus noziegumus, bet tas noteikti neattiecas uz latviešiem, kuŗiem nebija īstas valdības laikā no 1940. līdz 1991. gadam.

Es nejūtu nekādu rūgtumu, ne naidu pret tiem latviešiem, kuŗi slepkavoja žīdus, kaŗagūstekņus vai politieslodzītos. Es atteicos no naida emocijām vecumā starp 17 un agrīnajiem 20 gadiem, aizstājot tās ar morālo nosodījumu, mazāk emocionālu nekā "rūgtums". Tomēr pat šāda nosodīšana attiecas tikai uz individiem, kuŗi ir vainīgi noziegumos, bet nekad ne uz visu nāciju. 2004. gadā es teicu runu Piemiņas Sienas atklāšanā Liepājā. Šī piemiņas vieta veltīta holokausta un Gulaga upuŗu piemiņas godināšanai – „Nodarīto postu nevarēs padarīt par nebijušu, noziegumus nevarēs aizmirst. Un tomēr—kopš Otrā pasaules kaŗa jau piedzimušas trīs paaudzes. Tad nu strādāsim visi kopā draudzīgi un mēģināsim saprast, kā nepieļaut diktatūras, kaŗus un genocīdu!”

Kāpēc jūs savai autobiografijai pievienojāt gaŗu nodaļu “Latviešu darbība Otrā pasaules kaŗa laikā: objektīvs vērtējums”?
Man ir maz tolerances pret netaisnību, vai tā būtu ASV, Latvijā vai citā valstī. Pēc manas pirmās viesošanās neatkarīgajā Latvijā 1998. gadā es sāku saprast pret Latviju vērstās naida kampaņas apmēru un ļaunumu. Pēc dažu draugu mudinājuma, es beidzot uzrakstīju viedokli par latviešu izturēšanos vācu okupācijas laikā, pamatojoties uz holokausta dokumentiem un saviem personiskajiem novērojumiem. Atšķirībā no žīdiem, kas bija ieslodzīti aiz dzeloņdrāšu žoga geto vai nometnēs cietsirdīgu sargu ielenkumā, es dzīvoju starp civiliedzīvotājiem kā šķietams pusžīds (pamatojoties uz meliem, ka mana māte bijusi vāciete, nevis ebrējiete). Man tika aizliegts apmeklēt skolu, atņemot man trīs gadus līdz izlaidumam, taču beidzot es atradu darbu būvniecības uzņēmumā. Tādējādi es varēju visu vērot un klausīties latviešos un vāciešos - bieži vien neatpazīts.

Kāds ir jūsu viedoklis par padomju okupāciju Latvijā?
Es biju šīs okupācijas aculiecinieks, un mans ieskats tas ir nedzirdēti briesmīgi, ka miljoni krievu Latvijā un Krievijā joprojām to noliedz. Tas ir tas pats, kas apgalvot, ka brutāla izvarošana bijis “sekss pēc abpusējas vienošanās”. Pretēji izplatītajam mītam mēs, tāpat kā daudzi citi ebrēji cietām no padomju varas. Mana tēva uzņēmums un mana vectēva māja tika nacionālizēti, mēs tikām stigmatizēti kā “buržuji”, un 1941. gada 14. jūnijā mēs saņēmām pavēli sakravāt mantas un gaidīt, kad mūs savāks. Mūs izglāba majors Timošenkovs, latgaļu robežsargs, kas īrēja istabu mūsu dzīvoklī, un pēc manas mātes lūguma izsvītroja mūs no saraksta. Līdz 1999. gadam es nezināju, ka mans tēvocis Sanktpēterburgā 1937. gadā apcietināts un 1940. gadā nogalināts. Tas, ko mēs bijām pieredzējuši Baigajā gadā, bija pietiekami, lai mēs dotos “bēgļu gaitās” uz Vāciju 1944. gada oktobrī.

Manos spēkos nebija neko darīt saistībā ar Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai. Tomēr no 1970. gada līdz pag. gs. gadiem es rakstīju daudz vēstuļu un parakstīju daudz petīciju politieslodzīto vārdā visā pasaulē - galvenokārt par zinātniekiem, kuŗu vārdus iesniedza ASV Nacionālās Zinātņu akadēmijas Cilvēktiesību komiteja. (Starp citu, komitejas priekšsēdis bija Rīgas žīds, matemātiķis Lipmans Bērs, kas bija emigrējis 30 gados. Viņa vadībā komiteja aizbilda par 152 lietām no 30 valstīm, tostarp 26 no PSRS. Akadēmijas prestižs līdzēja un gandrīz visi ieslodzītie ieguva brīvību vai atļauju emigrēt). 1978. gadā atklāju, ka šie cilvēktiesību pasākumi man aizliedz apmeklēt PSRS, bet 1988. gadā, Gorbačova laikā, aizliegums tika atcelts.

Pēdējos desmit gadus man ir bijusi cieša sadarbība ar Okupācijas mūzeju vairākos projektos, galvenokārt saistībā ar padomju okupāciju. Lieki piebilst, ka esmu ļoti augstās domās par mūzeju un tā darbiniekiem un mūsu sadarbību uzskatu par ļoti vērtīgu.

Kāds bija jūsu mātes un brāļa liktenis? Kāds - citiem radiniekiem?
Mūsu ģimenē bija 27 cilvēki, pārsvarā Liepājā un Rīgā. 1941. gada beigās tikai četri vēl bija dzīvi: mana māte, mans brālis Georgs, es un tēvocis Leons Rīgā. Leons strādāja Olaines kūdras purvā, 1944. gadā tika deportēts uz Štuthofu un nomira Būchenvaldes koncentrācijas nometnē 1945. gada janvārī. Georgs tika iesaukts 20. latviešu policijas bataljonā 1943. gada novembrī, bet tika atbrīvots pēc sešām nedēļām, pamatojoties uz vācu sakaru virsnieka pavēli, jo pusžīdiem nebija tiesību dienēt vācu policijā vai ar to saistītajās vienībās. Dažas dienas vēlāk Georgs saslima ar vēdertīfu un difteriju un nomira. Tikai es un mana māte pārdzīvojām kaŗu; viņa nomira Čikāgā 96 gadu vecumā.

Kāds bija jūsu ceļš no Liepājas uz Ameriku?
Es ierados izpildīt kaŗaklausību 1944. gada jūlijā, kad tika iesaukts mans (1926.) gads, taču iesaukšana tika atlikta "uz sevišķa rīkojuma pamata", līdz štābs Rīgā izlēma, vai pusžīdi ir tiesīgi kalpot leģionā. Šis lēmums vēl nebija pienācis, kad mēs oktobŗa vidū devāmies uz Vāciju. Tā kā neviens mūs Vācijā nepazina, mums pēkšņi radās ideja izlikties par Volksdeutsche jeb ārzemju vāciešiem. Es būtu ticis iesaukts Vērmachtā, bet man „uzspīdēja” neticama laime saķert difteriju, kam sekoja sirdskaite, un pēc diviem mēnešiem slimnīcā es kļuvu invalids līdz kaŗa beigām. Mēs dzīvojām Sudetijā (Čechoslovakijas ziemeļrietumos), un pēdējās kaŗa dienās ASV armija bija tikai 50 km attālumā uz rietumiem, bet Sarkanā armija - pārsimt kilometru uz austrumiem. Amerikāņi nekustējās, bet krievi virzījās uz priekšu, un mūs pēkšņi pārsteidza Sarkanā armija. Mana slimība deva mums iespēju novilcināt "repatriāciju" par pāris mēnešiem. Dzelzs priekškars Čechoslovakijā nebija ļoti stingrs, tāpēc kādā oktobŗa dienā mēs klusām iekāpām vilcienā uz ASV zonu, kas atradās 40 km attālumā. Toreiz, pirmo reizi piecos gados, mēs varējām brīvi elpot, nebaidoties no klauvējiena pie durvīm!

Mēs dzīvojām Minchenē, kur es iestājos dīpīšu (UNRRA jeb ANO Palīdzības un rehabilitācijas administrācijas) universitātē un vēlāk Minchenes universitātē. Visbeidzot 1949. gadā mēs saņēmām vīzas braukšanai uz ASV. Strādādami par diezgan nekompetentiem viesmīļiem, mēs sapelnījām pietiekami daudz naudas, lai samaksātu par vienu sēmestri Kolumbijas universitātē, Ņujorkā, vēlāk mani atbalstīja universitāte. 1954. gada sākumā man piešķīra doktora gradu ķīmijā, un gadu vēlāk es kļuvu par assistant professor Čikāgas universitātē. Tur arī es kāpu pa karjēras kāpnēm un strādāju līdz aiziešanai pensijā 1991. gadā.

Jūs kļuvāt par pasaules mēroga zinātnieku – kosmosa pētnieku. Kāds bija šis ceļš?
Viss sākās ar ģeoķīmijas kursu, ko es apmeklēju 1952. gadā. Kādu dienu profesors uz lekciju atnesa vairākus meteorītus, kuŗi mani ļoti fascinēja. Šie mazie metalla vai akmens gabaliņi bija vecāki par jebkuŗu akmeni uz Zemes un bija nākuši no milzīga attāluma, vismaz no vairāku simtu miljonu kilometru attāluma! Mūsdienās, kad desmitiem kosmosa kuģu ir izpētījuši Saules sistēmu, tas vairs neizklausās tik aizrāvīgi. Bet tas bija piecus gadus pirms Sputņika, kad neviens cilvēks un nekāds instruments nekad vēl nebija atstājis Zemi, - tikai zinātniskajā fantastikā. Bet te bija šie eksotiskie, mūžsenie paraugi, kuŗi sevī glabāja noslēpumus par neticami seniem laikiem un vietām. Es uzreiz nolēmu pētīt meteorītus.

Vairāk nekā gadsimtu meteorītus pētīja galvenokārt ģeologi un astronomi, bet tagad daži fiziķi un ķīmiķi ir sapratuši, ka viņu jaunās un stiprās metodes varētu mums atklāt daudz vairāk par meteorītu izcelsmi un agrīno Saules sistēmu. Jauns pētniecības lauks vienmēr dod lielas iespējas, jo tur ir daudz lielu, svarīgu problēmu, kuŗas jāatrisina līdzās daudzām mazajām problēmām. Protams, spēcīga konkurence, jo drīz vien nozarei pievienojās trīs Nobela prēmijas laureāti, kā arī vairāki ļoti spēcīgi jaunieši. Man bija vairāki ļoti labi studenti, un kopā mums izdevās atrisināt dažas svarīgas problēmas, piemēram, dimantu izcelsme un organiskie savienojumi meteorītos. Tāpat kā lielākajai daļai jauno ideju zinātnē, arī mūsējām nikni uzbruka citi zinātnieki, un šīs sadursmes - dažas turpinājās 5-10 gadus - mūsu kollēgas ļoti izklaidēja. Parasti izrādījās, ka man ir taisnība, es iemantoju labu reputāciju un saņēmu vairākus apbalvojumus. Kopš 1969. gada mēs ar studentiem pētījām Mēness paraugus no ikvienas ASV un Padomju Savienības misijas un vēlāk atklājām ļoti senus putekļu graudus meteorītos, kas nāca no dažāda veida zvaigznēm. Tās atradās daudzu gaismas gadu attālumā, tāpēc esot uz visiem laikiem nepieejamas cilvēcei. Tas patiesi bija pārsteidzoši, ka materiāli no tādām zvaigznēm tika piegādāti pie mūsu sliekšņa bez maksas. Kaut arī šis atklājums aizsāka jaunu, aizrautīgu jomu astronomijā, es drīz aizgāju no zinātnes - 65 gadu vecumā, lai atbrīvotu vietu jaunākiem cilvēkiem.

Kur ASV dzīvojat un vai esat gājis „latviešos” jeb piedalījies latviešu kopienas aktivitātēs Amerikā?
Es dzīvoju Ņujorkā līdz 1954. gadam, tad uz neilgu laiku darbojos Ilinojas universitātē Urbānā (kur man bija laime satikt savu nākamo sievu Džounu) un 1955. gadā devos uz Čikāgu. Pēc aiziešanas pensijā mēs 1991. gadā  pārcēlāmies uz Šveici, bet atgriezāmies ASV 1999. gadā un apmetāmies mazpilsētā Bērlingeimā, netālu no Sanfrancisko.

Kad nonācu ASV, man bija maz saskarsmes ar latviešiem. Uzaugot Latvijā un mācoties latviešu skolās, es jutos kā īsts latviešu patriots un vēlējos kļūt par agronomu, jo Latvija galvenokārt bija lauksaimniecības valsts. Es biju pilnīgi pieņemts savu latviešu klasesbiedru vidū, bet 1941.-1945. gadā kļuvu par nepiederīgu personu, un 1945.-1949. gadā apjautu, ka daudzi latviešu emigranti nav īpaši pretimnākoši Latvijas žīdiem. Pat UNRRA klasificēja ebrējus kā atsevišķu tautību, ievietojot tos un savus bijušos tautiešus atsevišķās nometnēs. Lai gan man bija tieši tādas pašas cerības kā trimdas latviešiem, proti, ka Latvija kādreiz atgūs neatkarību, mūsu dzīves ceļi gāja šķirti. Viņi vēlējās atgriezties Latvijā, tiklīdz tā būs brīva, bet es gribēju uz pastāvīgu dzīvi palikt ASV un kļūt par amerikāni. Septiņdesmitajos gados Latvijas enciklopēdijas redakcija mani aicināja iesniegt savu biogrāfisko informāciju. Es pieklājīgi atteicos, paskaidrojot, ka tad, ja viņi nezinātu, ka piederu pie minoritātes, tomēr apliecinu, ka es, tāpat kā viņi, vēlos, lai Latvija atgūtu neatkarību.

Lasot par jūsu un Vladimira Bāna pūliņiem iemūžināt bojā gājušo vai nogalināto žīdu piemiņu, noprotams, ka jums nav gājis viegli, ka bijušas domstarpības arī jūsu tautasbrāļu vidū. Kā jūs to skaidrojat?
Lielāko daļu problēmu radījusi Ilana Ivanova, sieviete, kas dzimusi Liepājā Latvijas ebrēju vecākiem, kuŗus izglāba drosmīgs latviešu pāris. Nesaprotamā kārtā viņa tomēr neieredz latviešus. Viņai ir liela ietekme Liepājas ebrēju kopienā, kuŗā tagad ir gandrīz tikai pēckaŗa imigranti no Krievijas vai Ukrainas. Daži no viņiem ir ļoti jauki un godprātīgi cilvēki, citi ir saglabājuši savu padomju mentālitāti un morāli, bet neviens no viņiem nejūt ciešu saikni ar pirmskaŗa Liepājas žīdiem. Šajā jautājumā viņi paļaujas uz Ilanu Ivanovu. Tipisks piemērs ir viņas apgalvojums, ka nacisti Šķēdē nogalinājuši tikai ebrējus, lai gan ir neapstrīdami pierādījumi, ka aptuveni puse upuŗu bijuši latvieši un padomju kaŗagūstekņi. Kad viņas patroni pie Šķēdes sāka būvēt tikai ebrēju piemiņai veltītu pieminekli milzu menora formā un atteicās atzīt neebrēju upuŗus, daži bijušie Liepājas ebrēji, kaunoties par šo fanātismu, mudināja Liepājas galvu Uldi Sesku pieprasīt plāksni, kuŗā minēti neebreju upuŗi. Viņš to izdarīja, bet celtnieki šādu plāksni neuzlika. Gadu vēlāk mēs ar partneri Liepājā Vladimiru Bānu saņēmām atļauju no pašvaldības novietot šādu plāksni brīvajā vietā par mūsu pašu līdzekļiem.

Kā es skaidroju savā grāmatā - šī mazā plāksnīte pa ceļam uz lielo menoru Ilanu Ivanovu dikti kaitināja. Tad pēkšņi 2009. gadā notika brīnums: ap mūsu plāksni izauga septiņas kuplas priedītes, kas to pilnīgi aizklāja. Taču pilsēta lēma, ka tādi stādījumi, vienalga, Dieva vai cilvēka radīti, ir nelikumīgi, un visus novāca.

Manā grāmatā uzskaitīti vairāki šādi piemēri, paskaidrojot, kāpēc manās attiecībās ar Ivanovu nedaudz pietrūkst sirsnības.

Jūs esat Latvijā laikā, kad mokās dzimst valdošā koalicija, kad tiek vilktas „sarkanās līnijas”, tostarp jautājumā par okupāciju. Jūsu viedoklis?
Manuprāt, pilnīga okupācijas atzīšana ir sarkanākā no sarkanajām līnijām. Ļaujiet man paskaidrot! Ja krievi atzīst, ka notikusi vardarbīga okupācija, kuŗai sekoja nelikumīga aneksija, slepkavības, deportācijas un citi noziegumi, tad latvieši tiek attaisnoti par ieroču vēršanu pret Sarkano armiju, kaut arī viņiem neizbēgami bija jācīnās vācu formas tērpos, zem vācu karoga un vācu komandieŗiem. Latvieši cīnījās pret Staļinu, nevis par Hitleru! Tas līdzīgi attaisno arī mežabrāļus. To patiesi varētu dēvēt par "Lielo Latvijas tautas Tēvijas kaŗu" - termins, kuŗu krievi saprot.

No otras puses, ja krieviem tiek atļauts turēties pie viņu absurdās fikcijas, ka Sarkanā armija ienākusi kā samierinātāja - tikai tādēļ, lai novērstu "revolūcionāras situācijas" izvēršanos asinsizliešanā, tad viņi var netraucēti apgalvot, ka leģions sastāvējis no nodevējiem, fašistiem un slepkavām. Tātad 16. marts ir fašistu slepkavu demonstrācija, bet 9. maijs ir brīnišķīgi svētki, kuŗus atsakās svinēt tikai nodevēji fašistu.

Šī problēma ir neizsakāmi būtiska, un tajā nedrīkst meklēt kompromisus, lietojot verbālu izvairīšanos!
Jūsu vēlējums Latvijai un latviešiem?
Es ceru, ka Latvija atradīs risinājumu savai biedējošajai minoritāšu problēmai un atkal kļūs par tautu, ko vieno lojalitāte, valoda un kopīgs vēstures skatījums, pat vairāk, nekā tas bija manā jaunībā. Latvijai kaut kad vajadzētu apsvērt atteikšanos no neviennozīmīgā jēdziena "tautība", kas uz visiem laikiem apzīmogo dažus cilvēkus kā mazākumtautību, neatkarīgi no tā, cik daudzu paaudžu gaŗumā viņu ģimene dzīvojusi Latvijā. Amerikā valstspiederību nosaka pase, nevis tautība, tādējādi pēc pāris paaudzēm imigranti kļūst par neapšaubāmi lojāliem amerikāņiem. Ģenerālim Eizenhaueram, kaut gan uzvārds viņam vācisks bija uzticēts vadīt Rietumu sabiedrotos pretī uzvarai pār nacistisko Vāciju. Ģenerālis Laimans Lemnicers un Džons Šalikašvili tika iecelti augstākajos amatos ASV kaŗaspēkā - armijas štābu priekšnieku vienotās komitejas priekšsēdētājs – lai gan viņam bija vācisks, otram gruzīnu uzvārds. Man ir pamats domāt, ka daži krievi ir kļuvuši lojāli latviešu partiju biedri, un es ceru, ka Latvija arī turpmāk turēs durvis plaši atvērtas visiem šādiem minoritāšu pārstāvjiem, kuŗi vēlas kļūt par īstiem Latvijas patriotiem, pieņemot Latvijas suverenitāti, valodu un vēsturi.

Grāmata „Latviešu vidū holokausta laikā” („Jumava”) pieejama Okupācijas mūzeja grāmatu galdā un vairākos grāmatu veikalos Latvijā. „Jumava” ir publicējusi arī tulkojumu krievu valodā.

Grāmata „Amidst Latvians During the Holocaust” (Latvijas Okupācijas mūzeja apvienība) pieejama vietnēs Amazon.com un Lulu.com. E-grāmatas versija ir pieejama Lulu.com un iBookstore.
Autoratlīdzība no visām šīm pārdotajām grāmatām tiek ziedota Okupācijas mūzejam.