"Ja varētu sevi klonēt..."
Komponiste Lolita Ritmane intervijā Ligitai Kovtunai    07.03.2017

 

 

Ir tapusi tava dziesma ar Andŗa Ritmaņa vārdiem, veltīta Latvijas simtgadei. Un top mūzika filmai „Dvēseļu putenis”.

 

1. martā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē Latvijas Valsts Akadēmiskais koris diriģenta Māra Sirmā vadībā atskaņoja mūsu jauno dziesmu “Pie Dzintarjūras aizstaigāt”. Dziesma komponēta kā daļa no lielāka projekta – radīt 70 jaunas a capella koŗa dziesmas. Redzēju video no ģenerālmēģinājuma un esmu ļoti pagodināta, ka arī man tika piedāvāta iespēja kaut ko radīt tieši Latvijas simtgadei.

 

Jā, es esmu komponiste topošajai filmai “Dvēseļu putenis” (režisors Dzintars Dreibergs) un ceru nākamgad doties uz Latviju – paskatīties, kā tiek filmēts, kā arī pārrunāt tālāk mūzikālās tēmas u.c. Jau sakomponēta šīs filmas “treilera” mūzika, ievijot tajā arī kaŗavīru dziedājumus, ko ierakstīja ansamblis “Vilki”. Ļoti gaidu, kad varēšu ķerties pie šī lielā darba, it sevišķi tad, kad sāksies filmas montēšana.

 

Ir pagājuši 12 gadi, kopš Latvijā, Nacionālajā teātrī, ar lieliem panākumiem tika izrādīta Alberta Legzdiņa, tevis un Andŗa Ritmaņa dziesmuspēle “Eslingena”. Pa šo laiku īstenībā ir izveidojusies otra latviešu “trimda”. Ko tu, būdama trimdinieku atvase un viena no šī mūzikāli drāmatiskā stāsta radītājiem, gribi pateikt tiem tautiešiem, kas izrādi skatīsies Eslingenā, šejienes dziesmu svētku 70 gadu atceres dienās 15. – 18. jūnijā?

 

Man īpaši nepatīk pārāk daudz izteikties pirms izrādes. Es pati ļoti gaidu, kad varēšu izbaudīt šo uzvedumu. Zinu, cik ļoti cītīgi Eiropas latviešu saime strādā pie šī iestudējuma. Un gribu likt pie sirds gan pašiem aktieŗiem, gan publikai iedziļināties saturā un iedomāties, kā tas notika 40 gados, kad mūsu draugi un radi bija spiesti atstāt Latviju, savu dzimteni, domāt par savu piederību Latvijai.

 

Ko tu zināji par Eslingenu pirms 2003. gada, kad sāki strādāt pie šī mūzikla?

 

Šo to jau zināju par bēgļu nometnēm kā tādām, bet īpaši par dzīvi Eslingenā uzzināju tikai tad, kad sākām strādāt. Alberts Legzdiņš jau labu laiku bija domājis par veidu, kā mēs varētu “Eslingenas” ieceri īstenot. To speciāli gatavojām Toronto Dziesmu svētkiem, „darba grupās” strādājot gan Kalifornijā, gan Toronto, gan Čikāgā. Aktieŗus un dziedātājus bija iecerēts aicināt arī no citurienes, kur tie pieejami. Tā XII Latviešu Dziesmu svētkos Toronto, kas notika 2004. gadā no 1. līdz 4. jūlijam, dziesmuspēle piedzīvoja pirmizrādi. Dziesmu svētki ir vienmēr bijuši kā laba motivācija veidot kaut ko jaunu. 

 

Albertam Legzdiņam bija simt lapu ar atsevišķām ainām, dziesmu tekstiem, atmiņām no visa tā, ko viņš pats bija pieredzējis, dzīvojot latviešu bēgļu nometnē Eslingenā. Norunājām, ka Alberts sūtīs savas idejas man un manam tēvam Andrim Ritmanim, un mēs tad sūtītu mūsu idejas atpakaļ viņam. Alberts arī vairākas reizes bija Losandželosā, lai kopā ar manu tēvu veidotu libretu. Man šķiet, ka materiāla pietiktu trim mūzikliem! Alberts lūdza mani komponēt mūziku, kā arī aranžēt mūziku tām dziesmām, kuŗas viņš jau bija pats komponējis. Andris kopā ar Albertu savija šo stāstu kopā, konsultējoties arī ar režisoru Gunāru Vērenieku un ar videoproducentu Artūru Rūsi, kuŗam uzdevums bija veidot šim darbam vēsturisku fonu – izmantojot gan fotografijas no Alberta personīgā archīva, gan meklējot filmas un citus materiālus. Bijām samērā liela komanda. Bez nosauktajiem vēl mūzikas ierakstu producents un skaņu režisors Marks Mattsons, choreografe Tamāra Ēķe no Latvijas, diriģente Vizma Maksiņa no Toronto, Arnis Markitants, kuŗš kopā ar manu tēvu veica milzu lielus administrātīvos darbus, un vēl daudz, daudz darbarūķu, kuŗu darbs pie oriģinālā iestudējuma Toronto Dziesmu svētkos turpina dzīvot arī turpmākos iestudējumos. Tā vienmēr mēdz būt – vislielākā slodze ir pašam pirmajam uzvedumam. Šis process parasti ir ļoti sarežģīts, bet visiem spēkiem jācenšas darīt, lai taptu labs rezultāts.

 

“Eslingenas” izrādes Latvijas Nacionālā teātŗa skaisti izremontētajās telpās 2005. gadā bija patiešām nozīmīgs notikums visu mūsu dzīvēs. Nekad neaizmirsīšu to, cik pretimnākošs bija Nacionālā teātra personāls ar tolaik direktoru Viesturu Riekstu priekšgalā. 

 

Bijām ļoti priecīgi, ka 2014. gada novembrī Latvijā atkārtoti izrādija mūsu “Eslingenu” (režisors Jānis Mūrnieks). Man bija izdevība būt klāt gan izrādē Rīgā, gan citās Latvijas pilsētās un vērot, kā Latvijas profesionālie aktieŗi ļoti sekmīgi pielika savu „garšu” un savas krāsas mūsu “Eslingenai”. Priecājos, ka Jānis Mūrnieks būs režisors šim mūziklam Eslingenas lielajos svētkos.

 

Vēl ar prieku jāpiemin, ka nule aizritējušās Kultūras dienās Melburnā, Austrālijā, “Eslingena” piedzīvoja divas izrādes talantīgo Austrālijas latviešu aktieŗu un dziedātāju izpildījumā. Dzirdēju ļoti labas atsauksmes.

 

Kas tevi iedvesmoja vai vadīja, rakstot tieši tādu mūzikālo tekstu, kāds tas ir, tostarp īpaši skaisto balādi, ko izpildīja Jūlija Plostniece?

 

Zinājām, ka mums būs vajadzīgas “lielas dziesmas” Jūlijai Plostniecei, Lindai Marutai Kronbergai un Artūram Rūsim, lugas „mīlestības trīsstūrim”, kā arī speciālas dziesmas pārējiem galveno lomu tēlotājiem un ansamblim. Balādi “Tevi atradīšu” rakstījām visi trīs kopā – vārdus Alberts un Andris, mūziku es. Man arī pašai šī dziesma šķiet viena no labākajām, ko esmu komponējusi. Ja zinu, ka solisti ir izcili, tad varu brīvi komponēt, zinot, ka nav jārūpējas par to, vai nebūs balss diapazons par plašu, vai melodijas par daudz dramatiskas, vai varbūt sarežģītas.

 

Amerikas latviešu sabiedrība un vieskolektīvu pulks no Latvijas pošas uz kārtējiem Dziesmu svētkiem, šoreiz – Baltimorā. Ko tajos dzirdēsim/redzēsim no tavas un citu Ritmaņu daiļrades?

 

Baltimorā kopkoŗa koncertā ir iekļauta dziesma “Daugavas krastā” (vārdi – Andris Ritmanis, mūzika – mana.) Sakarā ar to, ka būšu Eslingenā, diemžēl man nebūs iespējams pašai būt klāt šajos svētkos. Lasu internetā, ka ļoti daudzi plāno piedalīties. Zinu, ka šie svētki būs veiksmīgi – viņiem ir izcila svētku rīkotāju komanda, kā arī lieliska programma. 

 

Un vēl – nupat beidzām mūsu ceļojošā uzveduma “Te nu mēs esam” tūri (ar izrādēm Sietlā, Vašingtonas pavalstī un Portlandē, Oregonā Latviešu namā). Ir doma, ka varbūt mēs varētu ar šo izrādi doties uz Latviju vai Austrāliju, vai Rietumeiropu. Ikkatrā vietā, kur esam bijuši, izjutām lielu sirsnību un, pats galvenais, pozitīvu noskaņu un pārliecību, ka tas, ko darām, skatītājus uzrunā ļoti personīgi.