“Ir daudz kas nokavēts. Bet jādara, jādara…”
Latvijas krievu rakstnieks Roalds Dobrovenskis un dzejniece Velta Kaltiņa intervijā Ligitai Kovtunai    12.09.2023

 

 

 

Atminos 1991. gada augusta reportāžas no Maskavas - vērienīgās manifestācijas pēc puča, kad krievi izgāja ielās, gūlās priekšā tankiem, viņus uzrunāja Jeļcins. Revolucionārs gars tāds pats kā Latvijā un Lietuvā!

Kur šie ļaužu tūkstoši ir tagad, kad Krievija slaktē ukraiņus?

Roalds. Daudzi jau ir tur, augšā, vai varbūt - lejā… Ļoti daudzi aizbraukuši. Pa aizvadītajiem vairāk nekā trīsdesmit gadiem mainījies daudz. Tiem, kam tolaik bija 40, nu ir 70.

 

Un viņi neizaudzināja sev cienīgus sekotājus?

Bija taču arī 2012. gads, kad simti tūkstoši izgāja ielās, visā Krievijā pat līdz miljonam cilvēku protestēja pret Putinu. Bet - ir diktātūras mechānismi, varena mašīna, kas spējusi iznīcināt visu, kas ir pret to. Diemžēl Krievija nav vienīgā, ir vēl daudzas valstis, kur šī mašīna darbojas. Krievijā tā sākās ar Ļeniņu un Staļinu, Spānijā ar Franko utt., utt. Mechānisms ir nežēlīgs un - pilnīgi paredzams. Ja mašīna ir ieslēgta, tā strādā, nogriežot, samaļot visu, kas neiekļaujas diktātūras schēmā. Nogalināts, noindēts un padarīts, tā teikt, “nekaitīgs”.

 

Jā, uz polītiskās skatuves parādījās Navaļnijs, visi, tostarp Rietumi, bijām sajūsmā. Bet 2014. gadā Navaļnijs gavilēja: “ Krim naš!” - “Krima mūsējā!” Tāpēc arī vairs nav pieņemams ne tik vien Ukrainai, bet visai demokratiskajai Rietumu sabiedrībai.

Dzīvam cilvēkam ir raksturīgi - un ir tiesības - mainīties. Viņš arī gāja maršā kopā ar nacistiem un šovinistiem, acīmredzot domādams, ka cīņā pret pastāvošo režīmu noder jebkādi sabiedrotie. Tagad taču viņš vairs tā nedomā. Arī Amnesty Internation atņēma viņam titulu vecu grēku dēļ, un tā bija kļūda - jau bija sākusies Navaļnija iznīcināšanas kampaņa. Protams, negribu nevienu idealizēt, bet ir pavisam dabiski, ka cilvēks pēc 20 gadiem vairs nav ar tiem pašiem uzskatiem. Ir arī tādi, protams, kas nemainās, tā teikt, “kuprainim pat zārks nepalīdzēs”. Taču - kaŗa laikā nevar vienlaikus nostāties vienā pusē un saprast otru pusi. Tas ir pilnīgi izslēgts! Ir jābūt vienā pusē, un viss! Frontē absolūti neizbēgama ir frontes domāšana, bet tā nav pārnesama uz pilnīgi visu pasaules dzīvošanu - tā nav melnbalta!

 

Parunāsim par Latvijas krieviem. Diemžēl joprojām nav parādījies kāds krievu kopienas spilgts pārstāvis, autoritāte, kas spētu pārliecināt savējos, ka Latvijas valstiskums ir nenoliedzams fakts, ka, dzīvojot šai valstī, iekļaušanās tās valstiskumā ir goda lieta. Līdzīgi, kāds bija, piemēram, Pauls Šīmanis, baltvācu polītiķis, kas spēja uzrunāt savējos, ņemot vērā to, ka baltvācieši savulaik negribēja saprast, kāpēc latviešiem tā vajadzīga sava valsts.

Redzi, ir tādi Latvijas krievi, kuŗiem Latvija būtu patīkama… bez latviešiem! Igaunijā ir līdzīgi. Ar tiem ir grūti runāt, tikai nesaprotu, kāpēc viņi joprojām ir te. Francijā, Austrijā un citur tas būtu neiedomājami. Nu nesaprot viņi, ka Latvijas bez latviešiem nebūtu, jo nevarētu būt! Nerunāsim par viņiem! Bet mana pārliecība ir tāda, ka nevar, nedrīkst saskatīt katrā līdzpilsonī savu ienaidnieku, ne bērniņu, ne večukiņu. Diemžēl šāds noskaņojums latviešos ir diezgan izplatīts. Tā ir kļūda! Es gribu teikt - nevajag vervēt arvien jaunus ienaidniekus latviešiem. Meklējiet un audziniet draugus!

 

Drosmīgākie ir atzinuši, ka bija kļūda atgrūst tos krievus, kas kopā ar mums stāvēja barikādēs.

Mēs tur tiešām bijām, abi ar Veltu.

Velta. Roalds bija barikādēs, tribīnēs, runāja. Es stāvēju lejā un trīcēju, lai kāds milicis neko ļaunu nenodara! Un, atceries, viņš bija starp tiem pirmajiem trim, kam Latvijas valsts piešķīra pilsonību par īpašiem nopelniem. Bez viņa vēl lietuvietim Romualdam Ražukam un krievietei, ērģelniecei Jevgeņijai Ļisicinai.

 

Tai pašā Ikšķilē, kur jūs dzīvojat, tepat mītošā jūsu amata māsa dzejniece Liāna Langa sākusi kampaņu “Atkrievosim Latviju!”

Roalds.  Ceru, ka neatklāšu lielu noslēpumu: Liāna ar savu mammu kādreiz bija viešņas mūsu mājās, un Liānas mamma labprāt ar mums sarunājās savā dzimtajā krievu valodā…

Velta. Manuprāt labāk derētu kampaņas nosaukums “Latviskosim Latviju!

Roalds. Ja kāds grib kaŗot ar valodu kā tādu, viņš jau ir zaudējis. Tā būs pilnīga sakāve! Aizliegt krieviem citam ar citu runāt krieviski ir gan nereāli, gan nevajadzīgi. Bet - viss ir jāizdara tā, lai ikvienam būtu pievilcīgi un cienīgi runāt labā latviešu valodā. Lai tas būtu vienlīdz cienīgi, kā brīvi runāt, teiksim, vācu, angļu un citās valodās. Lai runāt pareizā, labā valsts valodā būtu prestiža lieta katram zemes iedzīvotājam, līdzpilsonim. 

 

Jaunā krievu paaudze jau runā bez problēmām. Varbūt tiešām jāliekas mierā par tiem krievu večukiem, kas vairs vienkārši nevar iemācīties? Valsts pārvaldē un pašvaldībās jau Valsts valodas likums strādā.

Roalds. Tie, kas no bērnības brīvi runā latviski, arī domā citādi. Putins pie viņiem ciestu fiasko. Man rūp tas, ka esam zaudējuši trīsdesmit gadus (!), lai vairs nebūtu nepārvarama plaisuma starp  latviešiem un cittautiešiem. Jo tika darīts daudz, lai atstumtu, padarītu par svešiniekiem. Iedomāsimies, ja šie cittautieši tiešām tiktu izņemti no Latvijas tautas – vai tas palīdzētu kaut vai valsts ekonomikas attīstībai? Diez vai. Jau tagad mums ir liels kvalificēta darba spēka deficits. Kā aizpildītu vakances? Saukt darbiniekus no citiem kontinentiem? Nu, jā, gribētāji jau tagad ir - tūkstošiem mēģina lauzties caur robežām!

Velta. Nekad neaizmirsīšu, kā barikāžu laikā kādā saietā - gleznu izpārdošanā nejauši dzirdēju, ko kādam mūsu kultūras dižgaram teica kāds interfrontists: “Būsi ar mums - viss būs kārtībā! Viss vēl ir priekšā…” Kā auksta ūdens šalts! Un vēl kādā gājienā, pa Brīvības bulvāri ejot, no malā stāvošas sievietes dzirdēju: “Nu, ko tie aborigēni te atkal…” Mans secinājums ir tāds - kuŗš grib būt Latvijā, grib būt ar Latviju, - lūdzu, ar lielāko prieku! Kuŗš ne - lūdzu, izeja brīva!

 

Bet nelaime jau tā, ka viņi nemaz negrib uz to izeju, viņi nogaida, cerot, ka atnāks “savējie”, dzīvo ar apzinu, ka mēs te esam un mums te jābūt ar visiem saviem karogiem! Prasti izsakoties, viņi Latvijas valsti neņem nopietni.

Velta. Diemžēl! Bet ir jāsaprot, ka Latvija ir valsts ar savu iekārtu un valsts valodu, un vienīgā izvēle ir to pieņemt vai nepieņemt.

Roalds. Runājot par tiem, kas joprojām gaida savējos krievus - mūsu Valsts prezidents taču atgādināja: vai jūs neredzējāt, ka Ukrainas pilsētas Charkivu un Mariupoli, kas galvenokārt - 90%- ir krievu apdzīvotas, nobumboja līdz pamatiem! Vai viņi neizdarīja secinājumus?!

 

Tevi, Roald, uz Latviju atveda mīlestība… vārdā Velta! Un pēc kāda laika tu uzrakstīji ģeniālu romānu “Rainis un viņa brāļi”. Lai tādu uzrakstītu, vajadzīgas ļoti dziļas, ļoti vispusīgas Latvijas vēstures zināšanas, izpratne, vērtējuma plašums. Kas bija pirmais - interese par Raini- dzejnieku vai Latvijas vēsture? 

Roalds. Viss kopā! Tu teici “ģeniāls”? Bet es atceros, ka Imants Ziedonis pēc romāna izlasīšanas teica: “Nu, tu esi ģēnijs!” Līdz šim brīdim nevaru saprast, vai viņš to nopietni, vai ironizēja.

 

Redzi, ieradies Latvijā, es uzrakstīju romānus par divem krievu komponistiem - Musorgski un Borodinu. Tolaik man bija tāda jocīga vainas apziņa - biju pametis Krieviju, kas man neko ļaunu nebija izdarījusi… tolaik… Nu tad kā atvainošanās zīmi uzrakstīju šos romānus. Tagad Putins man visu ir atņēmis, izsitis pamatu zem kājām! Kam vairs mans Musorgskis un Borodins?! Un diemžēl vairs ļoti, ļoti ilgi nebūs vajadzīgi. Kaŗš beigsies, bet nāks atjaunošanās. Atminēsimies, cik gadu desmitus vajadzēja Vācijai pēc Hitlera - gadus divdesmit vismaz, un ne jau tikai ekonomikas ziņā.

      

Bet, atgriežoties pie Raiņa, - pēc tam ar tādu pašu pienākuma sajūtu pret zemi, kuŗā esmu ieradies un kuŗa mani pieņēma, nolēmu dziļāk to izprast un atstāt savu ieguldījumu. Lai izprastu tautu, kuŗas vidū tu dzīvo, ir jāzina visa tās vēsture līdz vissenākajiem laikiem. Un tad, lai nonāktu līdz izpratnei, man vajadzēja atrast vārtus, un Rainis man bija šie vārti. Ne par vienu atsevišķu cilvēku  nevar teikt, ka viņš radījis nāciju, bet Rainis, manuprāt, bija bijis vistuvāk tam.  Protams, kopā ar Aspaziju. Rainis strādāja šajā virzienā apzināti, ar karstu vēlēšanos, sevi personificējot ar Latviju. Gluži fiziski - būdams trimdā Šveicē, viņš rakstīja – “manu tautu grib nogalināt un mani līdz ar viņu.” Man, “cilvēkam no malas”, vismaz sākumā  nebija viegli  pierādīt, ka esmu spējīgs un tiesīgs uzrakstīt tādu grāmatu. Katru faktu, kā detektīvam nācās pētīt no dažādām pusēm. Citkārt atklāju, ka pats Rainis kļūdījies. Un es ļoti baidījos kļūdīties! Iedomājies - atnācis viens svešinieks, un nu sāks stāstīt par mūsu Raini! Bet galu galā akadēmiķis Jāni Stradiņš teicis par romānu “Rainis un viņa brāļi”: “Ļoti savdabīgs nācijas portrets”.  Līdz šim iznāca trīs romāna izdevumi latviešu, divi krievu, pērn vēl gruzīnu valodā, un grāmatas fragmenti parādījās arī vācu, lietuviešu, franču, spāņu, holandiešu valodās.  

 

Kā tu iemācījies latviešu valodu?

Roalds. Dabīgā ceļā, tā teikt, jo man nav liels talants uz valodām. Jā, strādāju ar vārdnīcām, tulkojot no vācu un angļu valodas, bet man ir grūtības šajās valodās, piemēram, pajautāt ceļu. Ilgi publiski nerunāju latviski – ja nu tikai ar Veltu. Citkārt, pats nejūtot, pāreju no vienas valodas uz otru. Veltai gadījās darīt to pašu.  Un tad es  viņai dažreiz bargi saku: “Runā valsts valodā!” (smejas).

 

Ļoti raksturīga situācija, piemēram, Latgalē - ikviens, kas tur bijis, būs piedzīvojis situāciju, kad cilvēki, pašiem nemanot, pāriet no vienas valodas uz otru. Ja dzīvo pierobežā, kur skan ne tikai krievu, arī poļu, baltkrievu valodas, tā notiek. Bet valsts valoda ir viena, un tas ir likums, kas jāievēro.

Roalds. Tas, kā cilvēki sarunājas savā sadzīvē, ir ļoti individuāla lieta, un nevajag dzīvot pēc diktatoriskā režīma principa - cilvēki ir masa. Nē, sabiedrība sastāv no individualitātēm. Neliegsim taču diviem poļiem savā starpā sarunāties poliski!

 

Atminies, kad kopā bijām Šveicē, satikām dārzeņu pārdevēju - vienkāršu sievieti, kas brīvi runāja sešās valodās. Katra valoda bagātina cilvēku, visādi bagātina. Bet mūsu apstākļos...  

Roalds. Mūsu apstākļos latviešu valodas dominēšana ir arī valsts eksistences un drošības jautājums, nav šaubu. Taču neizmetīsim ārā bērnu kopā ar ūdeni! Pat tiem, kas, ak, vai, visos krievos redz  pretniekus  uz mūžīgiem laikiem, pat tiem vajadzētu piekrist – gan draugu, gan ienaidnieku vārdus derētu sadzirdēt un saprast!

 

Jūs abi ar Veltu esat cienījamu gadu cilvēki, bet abi daudz radoši strādājat - Roalds tulko, Velta raksta dzeju. Jums ir mājiņa ar dārzu un siltumnīcu, kuŗā izaug tomāti. Atklāju, ka abi kopš gada sākuma spēlējat šachu - ik dienu pa partijai. Vai tas palīdz būt tik jauneklīgiem? Un kas vēl?

Velta. Vajag daudz smieties!

Roalds. Par to smiešanu. Šoruden apritēs piecdesmit gadi, kopš esam kopā. Un, vari iedomāties, kad es kārtējo reizi pajokoju, Velta taisa lielas acis un saka: “Roald, izrādās, tev ir  humora izjūta!” Ko vēl... Nu, peldējāmies Daugavā. Šogad iznāk retāk. Un, tici vai ne, šis meitens katru vasaru, šovasar arī fiziski, burtiski ir nēsāts uz rokām. Protams, ūdenī, uz sauszemes tas būtu drusciņ grūtāk. 

Skumji ka ik dienu daudzas stundas “esam kaŗā” - mēs ļoti sekojam līdzi tam, kas notiek Ukrainā. Esmu gandarīts par Baltijas valstu un Polijas reakciju un rīcību. Protams, ir daudz trūkumu mūsu ekonomikā, sociālajā jomā un citur, bet šī drošsirdīgā, precīzā aizsardzības politika pašreizējā situācijā ir vienīgi pareiza. 

 

Vai jūtaties droši, dzīvojot Latvijā, Ikšķilē?

Velta. Es – jā!

Roalds. Tev vieglāk, tev ir vīrs! Bet, ja nopietni... Mēs visi, visi esam uz pulvera mucas, dzīvojot tik tuvu agresoram. Turklāt - tas ir pilnīgi cits kaŗš, un tas ir pirmo reizi vēsturē, kad pilnīgi nesodīti, sēžot tur pie sevis, kāds var izārdīt veselas pilsētas tūkstošiem kilometru tālumā… Nāve un ciešanas ir tepat tuvumā. Dzirdēju, ka Putins nožēlojot, ka sācis kaŗu Ukrainā. Baisi iedomāties, kas būtu noticis, ja Kijiva nebūtu noturējusies…

 

Pēc trīsdesmit gadiem valsts ir pieņēmusi likumu par izglītības pāreju valsts valodā, bet - kā to īstenot? Nav pat mācību grāmatu, nav skolotāju… Mēs varam vien brīnīties, kā tas nāk, ka gaismas nesēji - skolotāji - nav jēguši iemācīties valsts valodu savai profesijai atbilstīgā līmenī. Un tā nu nav gan valsts vaina! Uz ko viņi cerējuši, vai varbūt arī gaidījuši atgriežamies “savējos”?! 

Roalds. Jā, ir pagājis vesels laikmets! Trīs gadu pietiktu, lai uzrakstītu mācību grāmatas un padarītu par neiespējamu nezināt valsts valodu. Un vēl - man pietrūkst vīriešu - skolotāju. Nebūt neesmu patriarchāta piekritējs, nē, bet vīrietis skolā ir vajadzīgs ne mazāk, kā vīrietis ģimenē. 

 

Ir taču spēcīgi vīri - skolu direktori!

Roalds. Nu jā, arī fizkultūras skolotāji… Arī izcilais vēstures skolotājs Valdis Klišāns, bet - par maz! Par vēsturi runājot, - tā jāraksta un jāmāca tūlīt. Ne velti Putins ar savējiem manipulē ar melīgiem, bieži izdomātiem pseidovēstures datiem, īsto vēsturi sagrābjot par ķīlnieci. Pats būdams maza auguma un ne tik liela prāta vīriņš, izmanto vēstures vietā savus priekšstatus par vēsturi, kas ir tik plakani, lai neteiktu plānprātīgi.

Arī Staļins nebija gudrs, bet viņš bija viltīgs, baismīgu un nāvīgu intrigu meistars. Arī analfabēts var būt viens kārtīgs Jago.

 

Ar gara un intelekta spēku taču tādus cilvēkus neuzveikt. Tad tiešām jāņem talkā ieroči - atbildot viņu valodā. Šausmīgi!

Roalds. Vēl un vēlreiz atkārtoju - tie, kas domā, ka notiek Krievijas kaŗš vienīgi pret Ukrainu, rūgti maldās. Tas ir kaŗš pret visu civilizēto pasauli. Atpakaļceļa nebūs, pasaules kārtība, kas tika iedibināta pēc 1945. gada, ir pagalam. Tagad būs jauna kārtība, un cilvēces, visas cilvēces, ne tikai 52 NATO valstu liktenis, ir uz likmes! Atmaksāsies viss, kas nokavēts, un tomēr - vajag kaut ko darīt! Nokavēja, nokavēja - kā Eiropa, tā Amerika, bet jādara, jādara.