Informācijas kaŗš un nauda
Sallijas Benfeldes saruna ar 11. Saeimas deputātu, Ārlietu komisijas priekšsēdi Ojāru Ēriku Kalniņu    08.04.2014  

Vai notikumi Ukrainā ir paātrinājuši NATO Stratēģiskās komūnikācijas centra izveidošanu Latvijā?

 

Process ir sācies, ir atrasts vadītājs – Jānis Kārkliņš, pieredzējis, kvalificēts cilvēks. Budžetā nauda jau ir paredzēta. Grūti teikt, vai notikumi Ukrainā paātrinās centra darba sākumu, bet tā nepieciešamība tagad ir labi saprotama. Drīzāk varētu teikt, ka trūkst izpratnes par to, ko nozīmē stratēģiskās komūnikācijas centrs.

 

Pirms kaŗa vienmēr noris informācijas kaŗš. Arī kaŗa gadījumos veids, kā informē ne tikai pretinieku, bet visas puses, ir ļoti svarīgs, ir jāsaskaņo iekšējā un ārējā komūnikācija. Labs nepareizu lēmumu piemērs ir Vjetnamas kaŗš, kuŗa laikā ASV pieņēma stratēģisko komūnikāciju, kas paredzēja katru dienu ziņot, cik vjetkongu ir nogalināts. Vēlāk atzina, ka šī komūnikācija bijusi nepareiza, jo tā pat Amerikas sabiedrībā radīja lielu pretestību. Stratēģiskā komūnikācija ir jauna zinātne, ko attīstījuši briti, un es to gribētu daļēji salīdzināt ar mārketingu biznesa pasaulē, kad ir apzināta auditorija un tiek mēģināts to ietekmēt ar pareizo informāciju. Tā nav propaganda, tā ir pareiza pieeja informācijas izmantošanai, lai to sniegtu visām pusēm, arī iedzīvotājiem, kuŗu valstī kaŗadarbība notiek, un arī pārējai pasaulei. NATO to ļoti labi saprot, un ar laiku arī mēs to sapratīsim. Šajā centrā tiks pieaicināti pasaules eksperti, Latvija būs kā centrs, kur tiks attīstīta komūnikāciju stratēģija.

 

Latvijā ļoti plaši ir pieejami Krievijas TV kanāļi, kuŗu sniegtā informācija ir klaji melīga un naidīga ne tikai Ukrainai, bet arī Baltijai. Vai jūsuprāt vajadzētu aizliegt to Latvijā pārraidīt? Lattelecom daļēji pieder valstij, tā nu iznāk, ka valsts pārraida sev naidīgu informāciju.

 

Šo jautājumu mēs pašlaik izskatām Saeimā. Protams, demokratiskā valstī informāciju ierobežot ir ļoti grūti. Arī Eiropas Savienībā uz informācijas ierobežošanu neskatās pārāk pozitīvi, bet, ja juridiski mums ir tiesības apturēt vai vismaz ierobežot klajus melus, tas būtu jādara. No otras puses, mums vajadzētu sniegt labu, uzticamu informāciju tiem iedzīvotājiem, kas lasa un klausās informāciju tikai krievu valodā. Melus vislabāk var apkaŗot ar pretēju informāciju. Un tāda problēma nav tikai Latvijā, jo, piemēram, tāds kanālis kā RT – „Krievija šodien” ir skatāms visā Amerikā. Latvieši, iespējams, zina, kas tas ir, bet daudzi amerikāņi to nezina un domā, ka šīs ziņas viņiem sniedz amerikāņu žurnālisti, taču  tā ir tīra Krievijas propaganda. Tāpēc mums ir jāmēģina cilvēkus izglītot, lai viņi saprot, kādu informāciju viņi saņem un no kurienes tā nāk.

 

Ir radies iespaids, ka cilvēki, kuŗi tic Krievijas TV kanāļiem, grib ticēt tam, ko tur stāsta, un viņi negrib un neklausīsies, neskatīsies nevienu citu informācijas avotu.

 

Ar tādiem cilvēkiem ir grūti komūnicēt, un es nezinu, kā ar to tikt galā. Ir labi redzams, ka saistībā ar Ukrainu notiek informācijas kaŗš. Šorīt (6. martā – aut.) Saeimā mums bija tikšanās ar Ziemeļu Padomes pārstāvjiem (Skandinavijas valstis, Grenlande un Fēru salas – aut.), arī viņi par to, kas notiek Krievijā un Ukrainā, saņem daždažādu informāciju. Lūdzu viņus neticēt informācijai, ko izplata Krievija, par neonacistiem, fašistiem un radikāļiem Ukrainā un Baltijā. Mums ir jāpalīdz izglītot ne tikai savus iedzīvotājus, bet arī citu valstu cilvēkus.

 

Amerikā klausītājus uzrunā Krievijas polītiķi, un Krievija ir ieguldījusi milzīgu naudu, lai šo propagandu radītu. Piemēram, Vašingtonā tagad ir daudz pētniecības institūtu ar amerikāņu nosaukumiem, par kuŗiem īsti nav skaidrs, kas tos financē, taču mēs zinām, ka nauda nāk no Kremļa vai citiem Krievijas avotiem. Tāpēc mums ir aktīvi jāiesaistās šajā komūnikācijas kaŗā, mums jābūt gudrākiem, jāsaprot, kā informāciju atspēkot, kā ietekmēt cilvēkus, lai viņi uzklausītu ne tikai Krievijas informācijas avotus. Mana pieredze reklāmas aģentūrā un pēc tam Latvijas Institūtā ir saistīta ar auditoriju, – vispirms jāsaprot auditorija, tad jāsaprot, kā to uzrunāt, un tas jādara, ne tikai sakot patiesību, ir vajadzīga arī radoša pieeja. Es gribu cerēt, ka melīgo informāciju var izkonkurēt.

 

Lai konkurētu ar Krievijas informāciju, Latvijas sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem ir vajadzīgs nopietns financējums, jo privātie var darīt, kā grib, ja vien nepārkāpj Latvijas likumus. Financējuma Latvijas radio un televīzijai patiesībā tā īsti nav.

 

Piekrītu, nopietna financējuma nav. Pēdējā gada laikā esam izgājuši no ekonomiskās krizes Latvijā, algas pielikums vajadzīgs skolotājiem, arī ārsti to prasa, bet tagad it kā pēkšņi ir kļuvis skaidrs, ka papildu naudu vajag arī aizsardzībai, tāpat televīzijai un radio. Aizsardzībai solījām  piešķirt 2 procentus no iekšzemes kopprodukta, bet mums financējums ir tikai 0,9 procenti. Pirms gada neviens šo financējumu lāgā negribēja palielināt, jo domāja, ka tas mums neko daudz nedod. Šodien mēs saprotam, – ja gribam palīdzību no NATO, mums vismaz ir jāizpilda minimālais solījums aizsardzības financēšanā. Domāju, ka šodien cilvēki to saprot arī attiecībā uz radio un televīziju. Amerikāņiem ir Amerikas Balss, Eiropā ir valsts financēti kanāļi, un mums ir jādara vairāk, lai izglītotu cilvēkus. Latvijā jūtama pretestība pret to, ka par valsts naudu tiek raidīta informācija krievu valodā, bet mēs tā vairs nevaram turpināt. Mums ir jāuzrunā šie cilvēki un jācer, ka tie, kas ir izglītoti un gatavi uzklausīt informāciju, to sadzirdēs un sapratīs.

 

(Intervijas turpinājumu lasiet Brīvā Latvija Nr. 15 vai

pērciet laikraksta digitālo versiju)