„Es tiešām esmu kritizējis integrācijas politiku Latvijā”
   07.03.2012

Šogad, 24. janvārī, Eiropas Padomes (EP) Parlamentārā Asambleja (PA) ievēlēja Latvijas Universitātes Sociālo un polītisko pētījumu institūta direktoru Nilu Muižnieku par EP Cilvēktiesību komisāru. Strasbūrā, EP mītnē, Muižnieks strādās sešus gadus un savu darbu sāks no 1. aprīļa.

Tātad jūs būsiet tas cilvēks, kuŗš turpmākos sešus gadus pārmetīs Latvijai, ka tā neievēro cilvēktiesības? Līdz šim to ik pa laikam esam dzirdējuši no EP cilvēktiesību komisāra.
Pirmām kārtām jāteic, ka cilvēktiesību komisāra funkcija nav kritizēt, bet palīdzēt, nākot ar padomiem, faktiem un situācijas analīzi un atrodot dialogu gan ar valdību un parlamentu, gan ar tiesībsargu. Otrkārt– Eiropas Padomē ir 47 dalībvalstis, un diez vai Latvija būs tā valsts, uz kuŗu es kā komisārs braukšu vispirms. Protams, man jābrauc uz visām 47 dalībvalstīm, bet ir dažas valstis, kuŗas komisāra uzmanību vienmēr ir piesaistījušas biežāk un kuŗas sagādā visvairāk lietu Eiropas Savienības Cilvēktiesību tiesā. Ir piecas valstis, kas nodrošina 60% no visām cilvēktiesību tiesas lietām: Krievija, Rumānija, Ukraina, Turcija un Italija. Pašreizējais cilvēktiesību komisārs iesaistījās situācijas risināšanā, piemēram, pēc apšaudes Armēnijas parlamentā, pēc Gruzijas – Krievijas kaŗa, jo cilvēktiesību komisāra institūcija ir neatkarīga un spēj ātri reaģēt.

Cik liela ietekme Eiropas Padomē ir Krievijai?
Domāju, ka Krievijai ir liela ietekme kopējā EP organizācijā, jo Krievija ir viena no tām valstīm, kuŗa sniedz lielu devumu EP budžetam, diezgan daudz ierēdņu EP struktūrās ir no Krievijas, bet nevar teikt, ka Krievija nosaka EP dienaskārtību. Kā eksperts esmu strādājis vienā no EP struktūrām sešus gadus un pēdējos divus gadus to arī vadīju, bet nejutu no Krievijas nekādus ieteikumus, norādes vai spiedienu. Manuprāt, ir jānošķir Eiropas Padomes polītiskais un cilvēktiesību darbs. Polītisko darbu vada ģenerālsekretārs un Parlamentārā Asambleja (PA). Polītiskie ziņojumi PA par Krieviju ir visai kritiski. Vismaz es no savas pieredzes nevaru teikt, ka EP vada Krievija, nopietni ietekmējot tās darbu.

Cik liela vispār Eiropā ir Eiropas Padomes ietekme? EP dod padomus, un tos var uzklausīt, bet neievērot.
No vienas puses, padomus var neievērot, bet, no otras puses, ir sankcijas gadījumiem, kad tie netiek ievēroti. Visbeidzot ir Eiropas Savienības Cilvēktiesību tiesa, kuŗas lēmumi ir obligāti. Šī tiesa ir daļa no EP, tā var piespriest izmaksāt kompensācijas. Nauda ir tas mehānisms, ar kuŗa palīdzību var piespiest mainīt likumus un ievērot cilvēktiesības. Ir arī citas institūcijas, piemēram, Eiropas Komiteja spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanai. Tā ir efektīva institūcija, jo tai ir tiesības apciemot jebkuŗu slēgta tipa iestādi – policijas iecirkni, ieslodzījuma vietu, psīchoneiroloģisko slimnīcu. Jau tas vien, ka eksperti uz turieni brauc, bieži vien liek veikt uzlabojumus. Protams, ne vienmēr, bet ļoti bieži. Eiropas Komisija pret rasismu un neiecietību, ko es vadīju, un Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību Konsultatīvā komiteja sastopas ar ļoti dažādām situācijām. Reizēm šo EP institūciju darbs nes labus rezultātus, bet ir gadījumi, kad tādu nav, jo viss ir atkarīgs no situācijas konteksta. Piemēram, manam priekšgājējam cilvēktiesību komisāra amatā bija ļoti labs dialogs ar Turcijas valdību, viņš prata viņus profesionāli uzrunāt, pārliecināt ar analīzi, kas balstīta uz faktiem, varētu sacīt – pareizajā toņkārtā. Rezultātā izdevās palīdzēt risināt ar cilvēktiesībām saistītos jautājumus Turcijā. Cik zinu, arī armēņi bija ļoti apmierināti ar to, kā cilvēktiesību komisārs palīdzēja viņiem risināt krizes situāciju. Savukārt atsauksmes par komisāra iesaistīšanos Gruzijas – Krievijas pēckaŗa situācijā bija pretrunīgas. Ar vārdu sakot, rezultāts ir ļoti atkarīgs no situācijas konteksta un profesionālitātes.

Vai ir pamats bažām, ka kādā no 47 EP dalībvalstīm šobrīd ir polītieslodzītie un ka pret viņiem tiek izmantotas fiziskās un morālās spīdzināšanas metodes?
Jāteic, ka juridiski nav jēdziena „polītieslodzītais”, bet pašlaik, piemēram, ir asas diskusijas starp EP Parlamentāro Asambleju un Azerbaidžānu. PA grib apmeklēt atsevišķus cietumus un tikties ar atsevišķiem ieslodzītajiem, bet Azerbaidžānas valdība ziņotājam no EP nedod vīzu. Savukārt Cilvēktiesību komisāram ir mandāts sadarboties ar pilsonisko sabiedrību, un tās locekļi ir gan cilvēktiesību aktīvisti, gan žurnālisti, gan dažādu sabiedrības grupu pārstāvji. Bet komisāram nav mandāta sadarboties ar atsevišķu cilvēku un risināt viņa lietu, komisāram jāskatās sistēma un ar to saistītās problēmas. Ja komisārs redz, ka tiesu sistēma ir polītizēta un ar tās palīdzību tiek risināti polītikas jautājumi, tad viņam ir jādara viss iespējamais, lai mainītu tādu sistēmu. Komisāram nav jāsaka, ka šis cilvēks, lūk, ir polītieslodzītais un jums viņš jāatbrīvo. Komisāram jāsaka, ka jāmaina soda kritēriji tiesu sistēmā. Nesen EP Cilvēktiesību komisārs nāca klajā ar ziņojumu par Ukrainas tiesu sistēmu. Viņš nerunāja par Jūliju Timošenko ( bijusī Ukrainas premjere, tagad notiesāta ar septiņiem gadiem cietumā – aut.), bet par tiesu sistēmu. Par individuālajiem gadījumiem vairāk runā Parlamentārā Asambleja. Ja runājam par tiesām EP dalībvalstīs, tad ir atsevišķas tiesas, kas ir polītizētas un nav pietiekami neatkarīgas, kuŗās ir apšaubāmas procedūras un tamlīdzīgi. Ir skaidrs, ka milzīgas problēmas ir Baltkrievijā, bet tā nav EP dalībvalsts – tomēr iepriekšējais Cilvēktiesību komisārs ar šīs valsts cilvēktiesību pārstāvjiem vairākas reizes ir ticies Polijā un Ukrainā.

Intervijai ar jums jau pēc ievēlēšanas Cilvēktiesību komisāra amatā kāds krievu laikraksts bija ielicis virsrakstu: „Latvija atstumj krievus”. Vai tiešām mēs tā darām?
Neatceros, ka tā būtu teicis, bet es tiešām esmu kritizējis integrācijas polītiku Latvijā un domāju, ka it īpaši pēdējos gados ir bijis daudz kļūdu. Ir bijusi stagnācija un atsevišķās jomās pat regress.

Kas ir mazākumtautība jeb nacionālā minoritāte? Latvijā ļoti bieži tas tiek skaidrots pēc vajadzības un ieinteresētības šajā jautājumā.
Tiek uzskatīts, ka ir vairākas pazīmes, kas raksturo piederību nacionālajai minoritātei: kādas tautības cilvēki ir skaitliskā mazākumā un viņiem ir saikne ar attiecīgo valsti ilgākā laika posmā, viņi vēlas uzturēt un attīstīt savu identitāti. Ko nozīmē saikne ilgākā laika posmā, tiek skaidrots dažādi – vieni uzskata, ka valsts territorijā tautība ir dzīvojusi vismaz 100 gadus, otri saka, ka ir jāpabeidz skola šajā valstī un tātad jābūt vismaz 18 gadus vecam. Vairākums ekspertu uzskata, ka saikne ar valsti nozīmē, ka šie cilvēki ir pilsoņi. Nav vienas juridiski pieņemtas definīcijas. Ratificējot EP minoritāšu konvenciju, katra valsts pati definē, ko tā uzskata par minoritāti. Latvija ir definējusi, ka etniskā minoritāte ir skaitliskā mazākumā, atšķiras no latviešiem kultūras un valodas un reliģijas ziņā, ir pavalstnieki un vēlas uzturēt savu identitāti. Vēl ir teikums, ka nepilsoņi, kas identificē sevi ar kādu no nacionālajām minoritātēm, var baudīt visas tās pašās tiesības, kas paredzētas minoritātēm, ja vien kādā jautājumā likums neparedz citādi. Taču minoritāšu tiesības atšķiras ar to, ka tajās daudzas lietas nosaka pieprasījums. Tātad, ja cilvēks pēc tautības, piemēram, ir krievs, bet neuzskata, ka pieder minoritātei un tas viņu neinteresē, tad valstij nav pienākums nodrošināt viņam minoritāšu tiesības.

Kādas tiesības pienākas nacionālajām minoritātēm un vai Latvija tās nodrošina?
Ir trīs plaši tiesību bloki: diskriminācijas aizliegums, līdzdalības... tiesības lēmumos, kas skar minoritātes, un pasākumi, lai aizsargātu un veicinātu identitātes saglabāšanu.

Cik EP dalībvalstīs valsts finansē nacionālo minoritāšu skolas viņu valodās?
Situācija ir ļoti dažāda. Ir atsevišķas valstis, kas ļoti daudz finansē minoritāšu izglītību – Latvija, Austrija, Spānija, Ungārija, Rumānija, Bulgārija, arī Igaunija un Lietuva. Ir valstis, kas to nedara nemaz, piemēram, Nīderlande, Francija, Lielbritanija. Ir valstis, kas minoritāšu skološanu nacionālajā valodā pilnībā atstāj privātajam sektoram – piemēram, Lielbritanijā. Tātad šajā jautājumā nav stingra juridiska kritērija. Par Latviju un Igauniju EP ir lēmusi, ka apmācība valodu attiecībā 60 pret 40 atbilst Konvencijai un galvenais ir nodrošināt izglītības kvalitāti. Uz kopējā Eiropas fona izglītības jautājumā Latvija izskatās labi. Sliktāk Latvija izskatās jautājumā par to, ka valodas likumā nav jēdziena „minoritāšu valoda”, bet visas valodas, kuŗas nav latviešu, ir svešvalodas; tajā, ka iesniegumi vietējā līmenī, neatkarīgi no minoritātes lieluma, jāraksta tikai valsts valodā; ierobežojumi citu valodu lietošanai paredzēti arī visā privātajā sektorā.

Vai tas nav absurds, ka Latvijā visur nav iespējams sazināties latviešu valodā? Es nerunāju par ģimenēm un draugu loku – arī veikalā un taksametrā ne vienmēr saprot, ko saka klients.
Eiropā un arī Amerikā, ņemot vērā migrantu pieplūdumu, tā notiek aizvien biežāk. Diemžēl tas, ka cilvēkam savā valstī ir tiesības jebkur sazināties valsts valodā, neietilpst cilvēktiesību jēdzienā. Domāju, ka ir veidi, kā apgūt, veicināt un aizsargāt latviešu valodu atbilstoši cilvēktiesībām un ir veidi, kas ar tām ir pretrunā.

Ja Latvija likumā ierakstītu, ka krievu valoda ir minoritātes valoda, vai tad pašvaldības, kuras grib, varēs pieņemt iesniegumus arī krievu valodā? Vai tad nevajadzēs rakstīt visus valsts un pašvaldību dokumentus krievu valodā, uz ielu nosaukuma plāksnītēm likt uzrakstus arī krievu valodā un tamlīdzīgi?
Ja rūpīgi palasa minoritāšu konvenciju un viedokļus par dažādām valstīm, tad var redzēt, kā šīs tiesības tiek īstenotas, un tas nenozīmē, ka visa dokumentācija un vēl citas lietas ir minoritāšu valodā. Ja ir pieprasījums, ja tas ir izdarāms un neprasa lielus izdevumus, valsts var nākt pretī un pieņemt iesniegumus un atbildēt uz tiem minoritātes valodā. Patiesībā Latvijā tas jau notiek un jautājums ir, vai šo procesu legalizēt. Jā, šobrīd tas ir pretrunā ar likumu un domāju, ka likumu varētu piemērot realitātei. Turklāt jautājums jau nav tikai par krievu valodu – Daugavpilī, piemēram, varētu būt pieprasījums pēc poļu valodas saziņai ar pašvaldību un ka pašvaldībā strādā cilvēki, kas labi zina poļu valodu. Nedomāju, ka tas kaut kādā veidā apdraudētu latviešu valodu. Vēl gribu teikt, ka lietuviešiem, poļiem un arī daļai krievu Latvijā ir ļoti dziļas saknes, tāpēc diez vai var salīdzināt krievu, poļu vai lietuviešu valodu, piemēram, ar japāņu valodu un noteikt tām svešvalodas statusu. Latvijas poļi, lietuvieši un daudzi krievi ir mūsējie, bet mēs pret viņiem izturamies kā pret svešiniekiem.

Daudzās Eiropas valstīs ir kvota, kas nosaka, cik ilgi cilvēkam, kas nav šīs valsts pilsonis, jānodzīvo pašvaldības teritorijā, lai viņš varētu balsot pašvaldību vēlēšanās.  Vai jūsuprāt tas neapdraudēs latviešu valodu un latviskumu, ja Latvija atļaus pašvaldību vēlēšanās balsot visiem nepilsoņiem, kas te kādu laiku nodzīvojuši?
Ja Eiropas Savienības pilsoņi Latvijā ir nodzīvojuši 6 mēnešus, viņi var piedalīties tās pašvaldības vēlēšanās, kuras teritorijā viņi dzīvo. Domāju, ka Latvijas nepilsoņiem varētu piemērot tādu pašu kvotu. Vai mūsu nepilsoņi, kas te dzīvojuši gadus divdesmit, ir sliktāki par kādu britu vai slovāku, kas te nodzīvojis pusgadu? Vai viņi labāk orientējas Latvijā?

Baidos, ka Eiropas Savienības pilsoņiem varētu būt pavisam cita izpratne par brīvību, neatkarību, demokrātiju un citām lietām. Balsojot nepilsoņiem, lielās Latvijas pilsētas atkal varētu kļūt par pārkrievotām teritorijām ar padomju laika dzīvesstilu.
Teiksim tā – Eiropas prakse šajos jautājumos ir dažāda. Ir dažas valstis, kas to atļauj un ir valstis, kas to neatļauj. Lietuvieši un igauņi to atļauj, mēs neatļaujam. Neesmu gan manījis, ka Lietuva vai Igaunija tādēļ būtu sabrukusi.

Vai tas būs cilvēktiesību pārkāpums, ja Latvijā būtu nevis valsts un pašvaldību finansētie atsevišķie bērnu dārzi latviešu un krievu valodā, bet visi dārziņi būtu tikai latviešu valodā?
Domāju, ka tas nebūtu cilvēktiesību pārkāpums. Es nezinu tādus cilvēktiesību standartus, kas regulē valodas lietošanu bērnu dārzos. Es atbalstu to, ka bērnu dārzi būtu pieejami visiem un ka tie būtu latviešu valodā – tas dotu labumu visiem.