“Dzīve kļūst tik interesanta, ka žēl aiziet pensijā”
MĀRA LIBEKA    02.07.2024

 

 

Latviešu ārstu un zobārstu apvienībā (LĀZA) ir iestājušies tie ārsti, kas strādā ārpus Latvijas. Kādiem nosacījumiem ir jābūt, lai latviešu ārsti, kuri ir aizbraukuši no Latvijas un atraduši darbu citās valstīs, tajā skaitā arī jūs, atgrieztos?

D. Dreimane: Akadēmiskajā medicīnā atgriezties ir vienkāršāk, bet ar klīnisko medicīnu vēl pagrūti, spriežot pēc tā, kā sokas kolēģiem. Viena no būtiskākajām problēmām ir ārvalstīs iegūto izglītības dokumentu akadēmiskā atzīšana, kā arī specialitātes sertifikāta atzīšana Latvijā. Tas ir ļoti birokrātisks process, kuru vajadzētu vienkāršot. 

 

Grūti atgriezties ir arī tādēļ, ka, piemēram, profesionālā vide Latvijā un Amerikā, ko es labi pazīstu abās valstīs, tomēr ir atšķirīga. Amerikā mediķu darba organizācija, neskatoties uz birokrātiju, kas valda veselības aprūpes sistēmā kopumā, ir sakārtota. To nevarētu apgalvot par Latviju... 

 

Daudzus gadus izbaudu strādāšanu profesionālajā vidē, kur pacients ir pirmajā vietā. Tas ir nostiprinājies no paaudzes paaudzē – ārstam nedrīkst būt nekas svētāks par slimnieku. Ārsts cenšas pielāgoties tam, lai iegūtu labākos ārstēšanas rezultātus savam pacientam. Tas nozīmē, ka viņam jābūt pieejamam 24 stundas dienā, nomainot dežūrās citam citu. Ikviens slimnieks, kurš atrodas slimnīcā, ir jāapmeklē katru dienu, ieskaitot valsts svētkus un brīvdienas, tāpēc man nav jāuztraucas, kad paņemu atvaļinājumu vai brīvu nedēļas nogali. Zinu, ka kolēģi manus pacientus aprūpēs, receptes pagarinās, ienākošos laboratoriskos testus izskatīs un atbildēs uz steidzamiem telefona zvaniem. Mēs mācām jauniešiem, ka komunikācija ar pacientu un viņa ģimeni ir ārstēšanas stūrakmens. Pierasts arī pie zināmas māsu un palīgpersonāla infrastruktūras.

 

Amerikā medicīnas māsas ir ļoti labi izglītotas un atalgotas un viņas ir uzticami partneri ārstiem. Man šķiet, ka Latvijā lielais māsu trūkums ir būtiska problēma, kāpēc ārstiem ar visām savām plašajām zināšanām dažkārt ir grūti funkcionēt. 

 

Latvijā mums sadzīviski jāņem vērā arī tas – ja vīrs vai sieva nav mediķis un nav arī Latvijas pilsonis, tad ir nepieciešams iegūt uzturēšanās atļauju un darbu. Arī algas ir grūti salīdzināt – ASV ārstiem tās ir ļoti labas. Bet jāņem vērā, ka jaunieši, kuri studē medicīnu, kopā iztērē līdz pusmiljonam dolāru, lai iegūtu izglītību un saņemtu ārsta diplomu, kā arī sertifikātu, kas ļauj strādāt attiecīgajā specialitātē. Vispirms ir jāmācās četri gadi vispārējā koledžā, un šis izglītošanās process izmaksā ļoti dārgi. Lai iekļūtu medicīnas augstskolā, ir jāiztur milzīga konkurence, tāpēc jaunieši pirms studijām izvēlas mācīties ļoti labās koledžās, kur apgūst sarežģītus mācību priekšmetus, kā, piemēram, ķīmiju, molekulāro bioloģiju un citus. Tad seko pamatīgs konkurss, lai iekļūtu augstskolā, un tie atkal ir četri gadi, kuri nemaksā lēti. Pelnīt var sākt tikai pēc astoņiem mācību gadiem, kad topošais ārsts ir kļuvis par rezidentu. Diemžēl rezidenta alga ir ļoti maza – ar to pietiek eksistencei, bet nepietiek studiju parādu atmaksai. Tas iespējams tikai tad, kad esi pilntiesīgs praktizējošs ārsts.

 

Tātad, ja gribi studēt, bez kredīta nav iespējams iztikt?

Lielum lielā medicīnas studentu daļa ņem kredītu bankā, jo citādi studijas nav iespējamas. To tad gadiem ilgi atmaksā.

 

Jūs pieminējāt ļoti birokratizēto ārsta izglītības dokumentu atzīšanas procesu Latvijā. Par to tiek runāts gadiem. Bet varbūt nav intereses vienkāršot šo procesu bailēs no konkurences?

Godīgi runājot, man tas nav saprotams. Iespējams, ka tas ir vairāk vērsts uz mūsu Austrumu kaimiņu pusi, jo ir bažas, ka Latvijā nonāks sliktāk sagatavoti kolēģi no Āzijas valstīm vai Krievijas. Tomēr pamazām pie tā strādā, un lietas uzlabojas. 

 

Ārsti jau nebrauks šurp masveidā. Tik liela ārstu deficīta situācijā mums ir svarīgs katrs, kurš šeit grib strādāt.

Tiem, kuri vēlas strādāt Latvijā, vajadzētu vienkāršot diploma atzīšanas procesu, ja tas iegūts Eiropas Savienībā vai kādā NATO valstī. Nevienam nav noslēpums, lai nu kā tas arī būtu, ja esi praktizējošs ārsts Amerikā, kurš spējis sekmīgi pabeigt ļoti prasīgo rezidentūru, tad ar pilnu pārliecību var apgalvot, ka ārsts ir ieguvis labu izglītību. Arī dati par ārsta profesionālo darbību un sertifikāciju, ieskaitot disciplinārus sodus vai tiesu darbus, ir vienkārši pieejami internetā.

 

Vai Amerikā pacienti arī gaida garās rindās pie speciālistiem, jo viņu trūkst?

ASV arī ir liels ārstu trūkums, un tam ir divi iemesli.  Pēckara paaudze jeb “baby boomers” dzīvo daudz ilgāk un līdz ar to pieprasījums pēc ārstiem ir ļoti pieaudzis. Vienlaikus arī daudzi ārsti pieder pie šīs paaudzes un viņi masveidā dodas pensijā. Kad tiek sakrāts pietiekami daudz naudas, lai varētu doties pelnītā atpūtā, un apnīk tā birokrātija, ar kuru ikdienā saskaries, tad daudzi beidz aktīvās darba gaitas.

 

Diemžēl rezidentūrā neuzņem pietiekami daudz topošo ārstu, jo vietu skaits ir ierobežots. Bet, neraugoties uz to, arī Amerikā ir diezgan lieli šķēršļi, lai dotu darba iespējas ārvalstu ārstiem. Tikai nesen daži štati ir sākuši piestrādāt, lai labi kvalificēti ārzemju ārsti varētu praktizēt ASV bez obligātās rezidentūras. Vai tas ir labi vai slikti, par to gan var vēl diskutēt.

 

Latvijā nupat tika pieņemtas izmaiņas pacientu tiesību likumā, kas radīja diezgan lielu neizpratni mediķu vidū. Proti, ārstam, pirms viņš sāk ārstēt pacientu, ir ar sevi jāiepazīstina: jānosauc savs vārds, amats utt.

Man nav saprotams, kāpēc šādi likums vispār ir nepieciešams, jo tas ir pats par sevi skaidrs, ka ārsts iepazīstina pacientu ar sevi, ka ideālā gadījumā ārsts slimniekam iedod savu vizītkarti un pastāsta, kā viņu var sasniegt, ja slimniekam vai ģimenei rodas jautājumi. Esmu pārsteigta, ka par šādiem pašsaprotamiem jautājumiem ir jāpieņem likums. Elementāra pieklājība un laipnība pret pacientiem ir ārsta ikdienas etiķete, profesionālisma izpausme. 

 

Amerikā jūs tiekaties ar dažādu tautību pacientiem, no kuriem ne jau visi spēj sazināties angliski. Kā jūs rīkojaties šādās situācijās?

Kad pacients piesaka ambulatoro vizīti, tad viņam pavaicā, kādā valodā viņš runā. Mums ir ļoti daudz tādu cilvēku, kuri ilgi dzīvo Amerikā, bet runā tikai spāniski. Ir daudz arī tādu, kas runā tikai Āzijas valstu valodās. Manā rajonā, kur strādāju, no tiem lielākoties ir vjetnamieši un ķīnieši. Amerikā iebrauc krietni vairāk imigrantu nekā pirms divdesmit gadiem, un pacienti lūdz tulku daudz biežāk nekā iepriekš. Tulki ir ļoti dārgi.

 

Kas nodrošina tulkošanas pakalpojumu?

To nosaka valdība. Tā ir izdevusi likumu, ka ārstniecības iestādei ir jānodrošina medicīnas pakalpojums pacientam viņa valodā, uzaicinot tulku. Tajās ārstniecības iestādēs, kuras atrodas, piemēram, vietās, kur dzīvo daudz spāniski runājošu cilvēku, strādā arī šajā valodā runājoši ārsti. Amerikā strādā daudz tādu ārstu, kuri runā divās, trijās un četrās valodās savas izcelsmes dēļ. Viena no manām kolēģēm runā vjetnamiešu valodā, cita daktere pārvalda spāņu valodu un farsi, kas ir viena no irāņu valodu grupas valodām. Savukārt es runāju arī krievu valodā un man ir vairāki krievu pacienti. Bet tas ir vairāk privātpraksē, taču, kad jāstrādā slimnīcā, tur tagad ir ļoti laba digitālā tulkošana. Slimnīcai ir līgums ar aģentūru, kurai slimnīca maksā, un aģentūra dod iespēju ārstiem pieslēgties digitālajai sistēmai, lai sazinātos ar tulku audio vai arī video. Pieejamas ir ap četrdesmit valodām, kurās iespējams saņemt tulkošanas pakalpojumu gan video, gan telefoniski. Latviešu valodas gan nav šajā sarakstā.

 

No vienas puses, ir grūti saprast tos cilvēkus, kuri ilgi nodzīvojuši Amerikā un nespēj sazināties angliski. Bet, no otras puses, ir tādi cilvēki, kuriem ir zema izglītība un kuri strādā tādus darbu, kur vispār nav jārunā, vai arī viņi dzīvo savā kopienā, kur runā tikai savā valodā. Amerikā ir noteikts, ka saziņa ar šādiem pacientiem ir jānodrošina ārstniecības iestādei. Nedrīkstam arī pieprasīt, lai nāk draugs vai radinieks, jo nav garantijas, ka neprofesionāla persona iztulkos pareizi. 

 

Latvijā ir bijuši gadījumi, kad pacienti agresīvi vēršas pret ārstu. Vai jūs vai arī jūsu kolēģi ir saskārušies ar šādām situācijām un kā slimnīca pasargā savus mediķus pret psihiski nelīdzsvarotiem cilvēkiem?

Personīgi man nav bijušas šādas situācijas, bet mans kolēģis gan ir piedzīvojis, kad agresīvs bērna tēvs draudēja vilkt ārā nazi, jo viņam nepatika noteiktā diagnoze. 

 

Slimnīcā ir drošības dienests, un katram mediķim ir zināms, kā jārīkojas draudu vai uzbrukuma gadījumā – jānospiež medicīnas māsu postenī uzstādītā signalizācija jeb pelēkais kods. Pa slimnīcas skaļruni tiek izziņots, kurā vietā ir pelēkais kods, un tie, kuriem uz to ir jāatsaucas, nekavējoties ierodas notikuma vietā. 

 

Ar kādām problēmām jūs saskaraties, būdama bērnu endokrinoloģe?

Endokrinologi ir ļoti pieprasīti, jo ir krietni palielinājusies saslimstība ar cukura diabētu, samilzusi arī aptaukošanās problēma. Mēs aprēķinājām, ka mūsu rajonā vien gadā būtu papildus jāpieņem ap pieciem tūkstošiem bērnu, kuri ir stipri aptaukojušies. Taču tas nav praktiski iespējams, tāpēc sniedzam konsultācijas tikai smagos gadījumos un tad, ja ir agrīni notikusi aptaukošanās.

 

Esam konstatējuši, ka nereti aptaukošanās gadījumā tomēr vainīga ir ģenētika. Bijuši tādi gadījumi, ka ģimenē ir trīs bērni, no kuriem divi ir ar normālu svaru, bet trešais ir tāds, ka grūti saprast, kā līdzīgos sadzīves apstākļos svara dinamika var tik krasi atšķirties. Mums jau vairākus gadus ir pieejama speciāla bezmaksas diagnostiskas programma, ar kuru iespējams pētīt gēnus, kas kontrolē apetīti centrālajā nervu sistēmā. Piemēram, bērniem, kuri aptaukojas jau no divu gadu vecuma, nereti atrodam patoloģiju DNS. Ap 65 procentiem no mūsu populācijas atklājam iepriekš neaprakstītas un “neskaidras nozīmes” mutācijas vienā vai vairākos no 53 ar apetītes un sāta kontroli saistītos gēnos, un patlaban vācam datus, lai redzētu vai tie izraisa agrīnu un strauju aptaukošanos. Cenšamies atrast cēloņsakarību, lai varētu palīdzēt zinātniekiem izstrādāt tādus medikamentus, kas spētu regulēt apetītes un sāta sajūtas centru. Skaidrojam vecākiem, ka tā gluži nav viņu vaina un ka cēlonis, visticamāk, ir ģenētiskas mutācijas. Vecākiem ir jāsaprot, ka šādam bērnam nevar dot čipsus un kolu, ka ir jādod ēdiens ar zemām kalorijām, ka šī medicīniskā problēma ir jāpārvalda citādi, nekā viņi to darījuši līdz šim. Tagad ir daudzas lietas, ko mēs varam diagnosticēt molekulārā līmenī un uz slimību izcelsmi un ārstēšanu paskatīties individualizēti, tāpēc, kā teica mans nelaiķa tēvs, dzīve kļūst tik interesanta, ka būs žēl nomirt, vai, manā gadījumā, žēl aiziet pensijā.

 

No šī gada jūs esat Latvijas Ārstu un zobārstu apvienības vicepriekšsēde. LĀZA ir nodibināta 1947. gadā, tātad piedzīvojusi visnotaļ ilgu mūžu un tomēr ar perspektīvu pastāvēt. Cik nozīmīga tā ir latviešu diasporai?

Apvienības uzskaitē ir tikai ap 300 biedru, taču mūsu “Facebook” grupā ir ap 1800 sekotāju jeb LĀZA draugu. LĀZA dibinātāju mērķis bija uzturēt savus profesionālos sakarus un vairāk vai mazāk cits citam palīdzēt atgūt savu profesiju, un iedzīvoties mītnes zemē. Aktīvāka sadarbība ar Latviju izvērtās tikai 80. gadu beigās un pēc neatkarības atgūšanas, kad daudzi LĀZA biedri palīdzēja kolēģiem Latvijā visādos veidos – gan ar zināšanām, gan prakses iespējām un medikamentiem. Diemžēl vecbiedru paliek arvien mazāk, bet jaunā ārstu paaudze ir vairāk centrēta iedzīvoties savās mītnes zemēs, nevis stāties LĀZA, lai aktīvi piedalītos tās darbā. Vecbiedriem ir bērni un mazbērni, kuri strādā medicīnā, bet nereti viņiem ir valodas problēma, jo LĀZA valoda ir latviešu valoda, un tāpēc viņiem nav vēlēšanās stāties apvienībā. 

 

Pašreizējā apvienības misija ir palīdzēt jaunajiem Latvijas medicīnas studentiem un dakteriem gan ar pieredzi, gan stipendijām. No mums tomēr var šo to iemācīties. Arī pie manis pieredzi ir smēlušies daži ārsti, kaut gan akadēmiskā klīnikā tas nav vienkārši pieņemt apmaiņā ārzemju ārstus, jo ir daudz ierobežojumu. 

 

Ja ārsts ir pārvācies uz ārzemēm, tad apvienībā var saņemt informāciju, kontaktus un atbalstu. Ļoti priecājos par sadarbību ar Latvijas Ārstu biedrību un Latvijas Jauno ārstu asociāciju.

 

Šo organizāciju gadiem ir vadījuši izcili diasporas ārsti, kuru ģimenes izceļoja pēc Otrā pasaules kara un kuri ieguva izglītību jau ārzemēs. Bet pēdējo valdi astoņus gadus vadīja un varētu teikt, ka atdzīvināja un aktivizēja profesors Uģis Gruntmanis, kurš ārsta diplomu ieguvis Latvijā. Rīgas biroju jau gadiem ilgi vada mūsu vislielākais atbalsts un kapitāls Latvijā Kamena Kaidaka, bet par LĀZA priekšsēdi ievēlējām Kanādas dakteri Juri Lazovski. Kopā ar viņu vēlamies panākt, lai turpinātos sasaiste ar jaunajiem topošajiem ārstiem gan Latvijā, gan ārzemēs. Lai LĀZA būtu atpazīstamība un lai cilvēkiem būtu iespēja griezties pie apvienības gan ar priekšlikumiem, gan vajadzībām un ziedojumiem. Dodot gūtais neatņemams!

 

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild biedrība “Laiks-BL”

 

Raksts tapis sadarbībā ar “Latvijas Avīzi”