Domāt par Latviju, strādāt Latvijai
13. Saeimas deputāte Vita Anda Tērauda intervijā Sallijai Benfeldei    29.09.2020

 

 

Ekonomiste un polītiķe, pirmā ministre sieviete Latvijā un tagad 13. Saeimas deputāte un Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas Mediju polītikas apakškomisijas priekšsēde Vita Tērauda ir dzimusi Amerikā, ieguvusi bakalaura gradu starptautiskajās attiecībās Amerikas Universitātē (American University) un maģistra gradu Džona Hopkinsa Universitātē starptautiskajā ekonomikā un PSRS polītikā. Vita aktīvi darbojās ASV trimdas latviešu organizācijās – Amerikas Latviešu apvienībā (ALA) un Amerikas Latviešu Jaunatnes apvienībā (ALJA), un 1986. gadā tika ievēlēta par ALJA priekšsēdi.

 

Darba gaitas Vita sāka kā žurnāliste radiostacijā „Amerikas Balss” Vašingtonā, bet pirms trīsdesmit gadiem pārcēlās uz dzīvi Latvijā. Pēc neatkarības atgūšanas kā konsultante sāka darbu Ministru Kabineta Ārējo ekonomisko sakaru departamentā, pēc tam bija Ārlietu ministrijas Ārvalstu palīdzības koordinācijas departamenta direktore, tad Valsts reformu ministrijas valsts sekretāre. 1994. gadā Vita kļuva par Valsts reformu ministri. Vēlāk Vita iesaistījās nevalstiskā sektora darbā – piemēram, bija gan „Sorosa fonds-Latvija” izpilddirektore, gan polītikas pētniecības centra "Providus" viena no dibinātājiem un vadītāja.

 

Kādēļ pārcēlāties uz Latviju? Dzīve Amerikā droši vien nebija slikta?

Nē, dzīve toreiz nebija slikta, bet arī Amerikā visa mana dzīve saistījās ar Latviju un tās neatkarību. Kad Latvijā situācija sāka mainīties – ar Gorbačovu, ar atkusni, ar aktīvāku pilsonisko sabiedrību, bija skaidrs, ka man jābūt Latvijā. Ieguvu maģistra gradu un nolēmu, ka uz kādu brīdi došos uz Latviju. Tas brīdis tagad ir ieildzis trīsdesmit gadus (smejas). 

 

Jūsu vecākiem vienmēr Latvija ļoti rūpēja – vai var teikt, ka tas ir viņu nopelns, ka esat Latvijā?

Jā, bet gribu teikt, ka tas ir visas tās paaudzes nopelns, kuŗa, dzīvodama Amerikā, uzbūvēja parallēlu latviešu sabiedrību. Tā deva iespēju nedēļas nogalēs iet latviešu skoliņās, vasaras pavadīt latviešu vidusskolās, uzbūvēja Minsteres latviešu ģimnaziju vai Latvijas studiju centru Kalamazū Mičiganā. Tas savukārt deva man iespēju saglabāt latvisko identitāti, valodu un degsmi sirdī.

 

Jūsu māte ļoti aktīvi darbojās latviešu organizācijās?

Jā, daudzus gadus viņa bija Amerikas Latviešu apvienības ģenerālsekretāre. Viens no maniem pirmajiem “algotajiem” darbiem no mammas puses bija locīt lapiņas un likt aploksnēs un aizlīmēt. Toreiz interneta taču vēl nebija, saziņa ar visiem apvienības biedriem notika ar vēstulēm, ko sūtīja pa pastu. Kādam tie aplokšņu tūkstoši bija jāsagatvo sūtīšanai, un mamma šo darbiņu nesa uz mājām un uzticēja mums, bērniem.

 

Abi vecāki bija arī aktīvi studentu korporāciju dzīvē, tēvs trenēja latviešu meiteņu volejbola komandu, abi bija arī draudzes locekļi.  

 

Esmu dzirdējusi dažu labu leģendu par jūsu darbošanos – manifestācijas, pat piketi ar iecementētām kājām…

Es pati nebiju iecementēta betonā, bet palīdzēju šīs akcijas organizēšanā – palīdzēju iebetonēt savus draugus un viņus aizvest līdz Padomju Savienības vēstniecībai. Latviešu jauniešiem bija ļoti daudz dažādu polītisku akciju, kuŗu mērķis bija atgādināt sabiedrībai, it īpaši Amerikas ārpolitikas veidotājiem, ka ir tāda Latvija, ka tā ir okupēta. Ik pa laikam bija jāatgādina, ka tas cilvēkiem Amerikā joprojām rūp. Mums bija radoša pieeja šiem pasākumiem, tas bija svarīgi, jo Vašingtona ir vietam, kur katru dienu notiek polītiskas demonstrācijas, kāds pie Baltā nama pret kaut ko protestestē, kādam ir savs vēstījums. Mums bija janodrošina, ka visā šajā “korī” tieši Latvijas balss izskan un ir dzirdama. Pasākums ar cilvēkiem, kuŗu kājas ir iebetonētas, izraisīja plašu rezonansi, to aprakstīja prese, bija fotografijas laikrakstos. Polītisko demontrāciju bija ļoti daudz, vēl pirms iebetonēšanās par ierastu lietu bija kļuvusi pieķēdēšanās pie Padomju vēstniecības vārtiem. Rīkojām demonstrācijas Vašingtonas parkos, kur mēs simboliski pakārāmies, simbolizējot polītieslodzītos Padomju Savienībā.

 

Izmantojāt lelles?

Nē, mēs paši karājāmies, jo lellēm nevar piesaistīt uzmanību. Mēs sagādājām ekipējumu, ko lieto izpletņlēcēji. Mēs to nomaskējām un izskatījās, ka cilvēks tiešām ir pakārts karātavās. Atceros anekdotisku gadījumu, kad gatavojāmies pasākumam. Ģenerālmēģinājums notika manā dārzā un ik pa brīdim kokā karājās cilvēki, jo gribējām saprast, kā izskatīsies efektīgāk. Pie durvīm atskan zvans – kaimiņš. Un viņš mums saka – lūdzu paskaidrojiet, ko jūs darāt! Ja minūtes laikā nesapratīšu, kas notiek, zvanīšu policijai! Mēs paskaidrojām, uzaicinājām paskatīties, palūdzām padomu, ko vēl darīt, lai izskatītos labāk, un viss bija labi. 

 

Ko jūsuprāt šodien Latvijas labā var darīt, piemēram, Amerikas diaspora, protams, ārpus valodas un kultūras saglabāšanas? 

Vienmēr ir svarīgi būt polītiski aktīvam savā mītnes zemē, zināt, kas notiek un censties saprast, kā virzīt Amerikas polītiku, lai tā būtu labs atbalsts Latvijai. Iespēju ir bijis daudz, un trimdas latviešu sabiedrība ir daudz darījusi – piemēram, lielais atbalsts, lai panāktu, ka Latvija iestājas NATO. Tas bija ļoti liels darbs, kas tika izdarīts, par spīti tam, ka Latvija ir maza valsts, kas robežojas ar Krieviju. Tagad ir ļoti svarīgi turpināt uzsvērt, ka NATO aliance joprojām ir ļoti nozīmīga Latvijai un Baltijai, jo Amerikas publiskajā domā mēdz izskanēt, ka tā ir savu laiku nodzīvojusi. Ir jāuztur publiskais viedoklis, ka NATO ir ļoti svarīga starptautiskās drošības daļa, un Latvijas drošībai tas arī ir būtiski. 

 

Vai diaspora var ietekmēt tos procesus, kas šobrīd notiek Amerikā un kuŗi liek ļoti bažīties? Protams, vēlēšanās katram ir sava balss, bet vai ar to pietiek?

Svarīgi ir ar savu balsi piedalīties vēlēšanās, bet ir arī jādomā un jārunā, jāsaprot, kas ir labākais Latvijas interesēm. Protams, katrs var nonākt pie saviem secinājumiem, piemēram, Amerikas prezidenta vēlēšanās, bet ir svarīgi, ka balsis izskan. Un tikpat svarīgi ir sarunāties par šiem jautājumiem savā starpā. Amerikas sabiedrībā ir notikusi polārizācija, un tas ir apturējis dialogu. Būtu ļoti žēl, ja dialogs starp dažādiem viedokļiem apklustu arī diasporas sabiedrībā. 

 

Atgriežoties nu jau tālajos deviņdesmitajos – atbraucāt uz Latviju ar vēlmi palīdzēt, sākāt strādāt valsts pārvaldē. Vai tas nebija grūti, jo vismaz šodien pastāv uzskats, ka to nevar izdarīt bez kādas partijas atbalsta.

Partiju tolaik vēl nemaz nebija! Svarīga bija Latvijas neatkarības atgūšana, visi to gribēja un tas bija galvenais un nevis sarunas par to, kādu veidosim Latviju pēc neatkarības atgūšanas un kādas partijas būs. Es atradu sev, ja tā var teikt, pielietojumu, strādājot izpildvarā. Sākumā strādāju ārējo ekonomisko sakaru jautājumos, tad Ārlietu ministrijā ar ārzemju palīdzības plūsmu, kas bija ļoti liela, vēlāk pārgāju uz Valsts reformu ministriju, kuŗas uzdevums bija pārveidot valsts pārvaldi no Padomju Savienības šablona uz tādu, kas atbilst demokratiskai valstij. Tā pagāja vēl daži gadi, partiju jautājums kļuva aktuāls, piedalījos tagad vairs neesošās partijas “Latvijas ceļš” dibināšanā. Tur saskatīju gan kursu uz Eiropu, gan demokratisko vērtību stīgu, liberālās, individa vērtības. 

 

Tad aizgājāt no partijas. Kādēļ?

Es aizgāju no partijas, jot tā sāka zaudēt savu ideālismu, sāka dominēt aizvien konservātīvākas vēsmas. Turklāt aizgāju strādāt uz vietu, kur partijas piederība nebija piemērota – aizgāju vadīt Sorosa fondu.

 

Par Sorosa fondu jums droši vien nācies dzirdēt ļoti daudz pārmetumu.

Sorosa fonda darbība tiešām Latvijā tikusi vērtēta dažādi. Manuprāt, tās iespējas, ko deva financējums caur Sorosa fondu, ir bijušas neatsveramas Latvijas demokratijas attīstībā. Pretestība radās tajā brīdī, kad eiropeiskas, atvērtas, demokratiskas nostādnes un principi sāka traucēt tiem, kuŗiem atvērtība, pretkorupcija un demokratija nebija vajadzīga. Sākās ļoti plaša kampaņa pret fondu, tā sākās aptuveni gadu vēlāk, kā tas notika Ukrainā un Krievijā. Latvijā tas notika ļoti līdzīgi, bet nedaudz vēlāk. Domāju, ka tas bija ļoti ērts veids, kā cīnīties pret Eiropas vērtībām, nesaucot Eiropu vārdā. Tas notika gadiem, un tas ir atstājis pēdas. Mana pieredze liecina – ja nerunā par Sorosu, bet runā par konkrētām lietām, kas tika izdarītas, tad saruna ļoti mainās – vai runājam par pirmajiem interneta piekļuves punktiem Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, vai mācību literātūru, kas tika financēta un publicēta, vai runājam par studiju stipendijām jauniešiem, grāmatu izdošanu, atbalstu nevalstiskajām organizācijām. Tās ir darbības, ko cilvēki novērtē ļoti augstu. 

 

Vēlāk turpinājāt darbu nevalstiskajās organizācijās?

Jā, mēs nodibinājām polītikas pētniecības centru “Providus” – pievēršanās polītikas pētniecībai sākās no vienas Sorosa fonda programmas, kas mēģināja celt polītisko lēmumu pieņemšanas kvalitāti Latvijā un celt to ar ekspertīzes palīdzību no ārpuses. Sākām ar atbalstu ļoti daudziem pētniekiem Latvijā, atbalstot viņu pētījumus. Sapratām, ka tā mēs netiekam klāt polītikas veidotājiem, jo financējot pētījumu, tas ir financējums līdz publikācijai, pēc tam tas noguļas plauktā. Ja ar pētījumu aktīvi nestrādā, tad nekādas pārmaiņas nenotiek. Tādēļ nolēmām, ka jādibina tāds centrs, kas spēj pētījumu rezultātus analizēt un secināt, kāda ir situācija un kas būtu jādara. Mūsu mērķis bija mobilizēt tos pētniecības resursus, kuŗi ir Latvijā pieejami, un tos izmantot mūsu debatēm par polītiku. “providus” darbojas joprojām, par ko man ir liels prieks. Gadu gaitā ir nācies mainīt darbības veidus, finansējuma avotus, bet vienmēr ir atrasts, kā tupināt veikt šo misijas darbu.

 

Kā izlēmāt aiziet no nevalstisko organizāciju lauciņa un iesoļot polītikā?

Aizgāju no “Providus” brīdī, kad gribēju savus bērnus aizvest uz vienu mācību gadu Amerikā, jo nolēmu, ka atbildīgāk būtu nevis veselu gadu atstāt tukšu vietu, bet aiziet, lai kāds varētu uzņemties darīt šo darbu. Tā arī izdarīju. Pēc gada atgriezusies, sāku vairākus pētniecības darbus un domāju, kas būtu tā lielā lieta, ko es gribētu darīt. Skatoties, kā attīstās Latvijas polītika, sapratu, ka man ir klasiskā dilemma – nav vairs par ko balsot! Lēnā garā sapratu, ka tāda neesmu vienīgā, ka līdzīgas sarunas notiek arī citās domubiedru grupās.Pievienojos domubiedru grupai, no kuŗas izauga kusstība “Par!”. Un tā kopā ar šo kustību nonācu atpakaļ polītikā. 

 

Vai jūsuprāt Latvijas sabiedrība ir mainījusies šajos trīsdesmit gados?

Manuprāt, Latvijas sabiedrība ir ļoti mainījusies – galvenokārt tā ir iemācījusies demokratiju, iemācījusies, kā strādāt dažādu domu un viedokļu apstākļos. Domāju, ka cilvēki ir atraduši savu vietu, savu “es” Eiropas ietvaros. Mūsu kopīgā identitāte ir gan latviska, gan eiropeiska, kā daļa no plašākas eiropeiskās identitātes. Mana ikdienas dzīve ir pilna problēmu un domstarpību, bet trīsdesmit gadu skatījumā uz to, kas jebkuŗā jomā ir noticis Latvijā, stāsts ir ļoti pozitīvs. Nepiederu tiem, kuŗiem viss ir slikti, - jo mums ir labi. Ikdienā ne vienmēr tā šķiet!