Demokratijai ir pienākums sevi aizsargāt
ES tiesnesis un polītologs Egils Levits atbild uz žurnālistes Sallijas Benfeldes jautājumiem    18.12.2014

 

Pēdējā laikā, it sevišķi saistībā ar Krieviju un notikumiem Ukrainā, Latvijā bieži tiek pausts, ka liberāla demokratija ir slikta, tā var tikai veicināt valsts bojāeju un ka vajadzīga "stingrā roka". Kā jūs vērtējat tādas idejas? Ko nozīmē liberāla demokratija?

 

Liberāla attieksme pret dažādām idejām un nostādnēm ir demokratijas priekšnoteikums. Tā nozīmē, ka par dažādiem viedokļiem ir jādiskutē, bet  nekādā ziņā tā nenozīmē, ka cilvēkam nevar būt savs viedoklis vai ka viņam nevajadzētu mēģināt citus  pārliecināt  par sava viedokļa pareizību. Diskusijas rezultātā izkristallizējas vairākums, kas demokratiskā procedūrā pieņem visai sabiedrībai, arī mazākumā palikušajiem, saistošu lēmumu. Tātad demokratija bez liberālas attieksmes pret dažādiem viedokļiem nemaz nav iedomājama.

 

Tomēr liberālu demokratiju nedrīkst sajaukt ar vērtību relātīvismu. Demokratija kā sabiedrības un valsts sistēma balstās uz noteiktām vērtībām, kas pašas  ir  ārpus diskusijas. Pie tām pieder cilvēktiesību pamati, demokrātiskas procedūras, pati valsts eksistence, jo tikai valsts kā ietvars nodrošina pilnvērtīgas liberālas demokratijas funkcionēšanu (pilnvērtīga demokratija „ārpus” valsts nav iespējama).

 

Ja sabiedrība  ir pieņēmusi modernas, liberālas demokratijas iekārtu, tad tā vairs nedrīkst graut tās priekšnoteikumus – piemēram, demokratiskā ceļā atcelt cilvēktiesības un ieviest policejisku sistēmu, grozīt konstitūciju tā, ka valsts prezidents tiek ievēlēts uz mūžu, vai pat likvidēt savu valsti kā demokratijas satvaru.

 

Citiem vārdiem – demokratiju nevar likvidēt demokratiskā ceļā. Pēc tā secināms, ka liberālai demokratijai ir pienākums ar visiem tiesiskiem līdzekļiem novērst savas eksistences apdraudējumus, lai kādi tie būtu.

 

Īstena liberāla demokratija tāpēcļ nav nedz bezpalīdzīga, nedz gļēva. Tie, kuŗi atsaucoties uz liberālismu, apgalvo, ka demokratija nedrīkst sevi aizstāvēt, ka tai  mierīgi jānoraugās, kā agresīvs mazākums vai antidemokratisks vairākums to sagrauj, nav izpratuši liberālās demokratijas būtību un katra atsevišķa pilsoņa uzdevumu šajā sistēmā.

 

Savukārt par stingrās rokas ideju jāteic, ka tā ir vājas valsts ideja.  Mūsu sabiedrībā priekšstats par to, kas ir „stipra” un kas ir „vāja” valsts, vēl zināmā mērā ir mantots no cariskās Krievijas, Ulmaņa autoritārās iekārtas un padomju okupācijas perioda. Valsts ir stipra nevis tad, kad tā darbojas ar policejiskām metodēm, bet gan tad, kad tā ir tiesiska un balstās uz daudzu pilsoņu,  uz iespējami liela pilsoņu vairākuma, pārliecību. Vājas valsts metafora ir dūre, turpretī stipras valsts metafora ir pārliecība par savu valsti.

 

„Stingrās rokas” ideja noveļ atbildību par valsti no daudzo lojālo pilsoņu pleciem un uzkrauj to vienai personai. Šī persona, lai cik patriotiska vai apgaismota tā arī būtu, vienmēr būs mazgudrāka un vājāka nekā daudzie valsti kopā veidojošie lojālie pilsoņi.

 

Tāpēc „stingrās rokas” ideja - ja tā ir saistīta ar domu par demokratiskas iekārtas nomaiņu pret autoritāru - ir nepieņemama.  Tai vietā demokratiskajai, tiesiskajai, sociāli atbildīgajai, nacionālajai Latvijai lojāliem pilsoņiem ir apzināti jāveicina atbildība par savu valsti - vispirms jau apzinoties šo domu pašiem un uzsveŗot to  savstarpējā kontaktā ar draugiem, kaimiņiem, citiem cilvēkiem, tāpat arī sociālajos tīklos. Līdz šim plaši izplatītā gaudošanas retorika (par to sk. arī, piemēram, Sanitas Uplejas rakstu „Vārdi, ko izvēlamies” portālā ir.lv, 27.11.2014  vai Ivara Ījaba rakstu „Lai pirmais met akmeni” portālā satori.lv, 24.11.2014), būtu pakāpeniski jānomaina ar konstruktīvu retoriku, tādējādi diskusijas un tām sekojošo rīcību pamazām vēršot uz to, kā praktiski uzlabot savu vidi, sabiedrību, valsti. Tālāk lojāliem pilsoņiem būtu jāmēģina pārvarēt savu kūtrumu un mērķtiecīgi izmantot savas demokratiskās tiesības līdzveidot valsts polītiku (piemēram, iesaistoties demokratiskās partijās un organizācijās, vēlēšanās nebalsot par vispārzināmiem pretvalstiskiem un koruptīviem polītiskiem spēkiem un kandidātiem, vienalga, ko tie solītu, utt.).  Jāveicina pilsoņu pieprasījums pēc jēgpilnas polītikas, un tā ir aktīvi jāveido (kas prasa no pilsoņa lielāku piepūli), nevis jāprasa „stingrā roka” (kas vājinātu valsti).

 

Bieži šķiet, ka mēs pārspīlējam vai arī neizprotam, ko nozīmē cilvēktiesības. Tos, kuŗi runā par Krievijas un krievu pasaules tiesībām visā pasaulē, nedrīkstot klusināt, jo viņiem ir tiesības paust savus uzskatus. Vai man, latvietei, nav tikpat lielas tiesības aizstāvēt savu valsti?

 

Demokratija principā pieļauj arī tādu viedokļu paušanu, kas ir pretrunā ar valsts interesēm un vairākuma viedokli. Tas attiecas arī uz antidemokratisku, pret cilvēka cieņu vai pret savu valsti vērstu viedokļu paušanu. Demokratiskai valstij jābūt pietiekami izturīgai, lai to nevarētu apdraudēt katrs muļķis, katŗa publiskā telpā pamesta antidemokratiska, tumsonīga, pretvalstiska ideja.

 

Taču tas nenozīmē, ka šādām idejām nedrīkst pretoties, ka to izplatīšanas fakts ir  „jānorij”.  Tieši pretēji. Īstena liberāla demokratija tās apkaŗo, nevis pieņem kā vienu no iespējamiem viedokļiem.  Pamatā šādi viedokļi ir jāapkaŗo ar stingru lojālo pilsoņu paustu pretsparu un nosodījumu.

 

Tomēr ekstrēmos gadījumos, it sevišķi sastopoties ar masīvu, organizētu propagandu, šādus viedokļus, ievērojot samērīguma principu, var ierobežot arī ar valstiskiem pasākumiem. Tas nav pretrunā ar cilvēktiesībām, jo tās ir jāsamēro ar sabiedrības interesēm (Satversmes 116. pants).

 

Tāpēc pats par sevi saprotams, ka latviešiem ir ne vien tiesības, bet – kā  pie valsts nācijas piederīgajiem, savas valsts patriotiem – arī pienākums (kas līdz šim ir izpildīts visai kūtri) publiskā telpā stingri aizstāvēt savu Latvijas valsti un paust tai atbalstu.

 

Demokratiskas sabiedrības uzdevums ir pēc iespējas mazināt antidemokratisku, tumsonīgu, pretvalstisku viedokļu ietekmi. Pilnīgi tos izskaust nekad nebūs iespējams, jo tumsoņas un ekstrēmisti vienmēr atradīsies. Taču viņu idejas sabiedrības saprātīgajam vairākumam ir jāizolē.  Publisko diskusiju telpu nedrīkst atstāt viņu brīvā rīcībā.  Neitrālitāte, vienaldzība šajā jautājumā ir nepatriotiska un neatbilst atbildīga pilsoņa stājai.

 

Cik tālu drīkst iet, aizsargājot savu valsti?

 

Valsts, kuŗa sevi neaizsargā, ir neveiksmīga valsts (failed state). Liberāla demokratija tātad ir pašaizsargājoša demokratija.  Tās pienākums ir nodrošināt savu pastāvēšanu.

 

Uzskats, ka īstena liberāla demokratija nespēj (vai pat nedrīkst!) sevi aizsargāt, ir aplams.

 

Pirmkārt, tā nejūtas apdraudēta no jebkuŗas nejēdzīgas vai aizskaŗošas domas. Tā ir stiprāka par autoritāru vai jo sevišķi totālitāru valsti, kur katra doma, kas nesaskan ar valsts oficiālo viedokli, jau ir apdraudējums.

 

Otrkārt, liberāla demokratija lielā mērā paļaujas uz to, ka tās lojālie pilsoņi to aizstāvēs – tostarp arī publisko diskusiju telpā. Liberāla demokratija nav vienbalsība, tur valda savstarpēji konkurējošu uzskatu plūrālisms, taču šai iekārtai ir arī  kopējs pamats – pārliecība un atbildība par savu valsti. Tādējādi tā var mobilizēt lielākus resursus nekā tikai valsts ar savu aparātu.

 

Un, treškārt, liberālas demokratijas rīcībā ir arī valsts līdzekļu arsenāls, lai reālas apdraudētības gadījumā sevi aizsargātu, – sākot ar antikonstitūcionālu spēku un individu novērošanu, beidzot ar pretvalstisku organizāciju aizliegšanu un krimināllikuma piemērošanu. Piemērojot šos līdzekļus, valstij ir jāievēro tiesiskums un samērīguma princips, jo tā nedrīkst pati sevi diskreditēt, rīkojoties prettiesiski. Tiesiskuma pārkāpšana ir vājas, nevis stipras valsts pazīme. Valsts iestādēm pastāvīgi jāseko līdzi visām pretvalstiskām aktīvitātēm un jālemj, vai ir pienācis brīdis, kad  jāiejaucas. Par to, vai šī apdraudējuma pakāpe,  kas prasa  valsts iejaukšanos,  jau ir sasniegta, var būt dažādas domas. Taču beigās atbildība par pareizo situācijas novērtējumu gulstas uz attiecīgām valsts institūcijām. Reāla apdraudējuma  gadījumā tās nedrīkst vilcināties un baidīties. Tām jārīkojas.

 

Pie mums patlaban vājākā tomēr ir otrā „aizsardzības līnija” – lojālo pilsoņu skaidri paustais atbalsts savai valstij. Šī aizsardzības līnija tiek mērķtiecīgi vājināta. Tāpēc gan sabiedrībai pašai (visiem, kas sevi uzskata par lojāliem pilsoņiem), gan valstij ir jāpieņem šis izaicinājums un jāstiprina pārliecība un atbildība par brīvu Latviju. No valsts puses jo sevišķi būtu nepieciešams mērķtiecīgs atbalsts nacionālajai informātīvajai telpai, sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem, nacionālajai kultūrai, demokratiskai polītiskajai izglītībai.

 

Vai Eiropa saprot, ka tai ir tiesības aizstāvēt sevi, un cik tālu, jūsuprāt, tā ir gatava iet? Vai savā ziņā neatkārtojas situācija pirms Otrā pasaules kaŗa, kad Eiropa cerēja, ka gan jau viss pierims, ja mazliet piekāpsies Hitleram?

 

Eiropas Savienība balstās uz noteiktām vērtībām, pie kuŗām pieder arī solidāritāte. Līdz šim lielākais šīs solidāritātes pārbaudījums bija eiro krize, kas prasīja ļoti tālejošu spēcīgāko Eiropas valstu (ekonomisku) solidāritāti ar tām valstīm, kas dažādu iemeslu, tostarp  pašu nejēdzīgas polītikas pēc bija nonākušas bankrota priekšā. Starp tām bija arī Latvija. Tajās valstīs, kas lielā mērā „izvilka” šīs neveiksmīgās valstis, bija dzirdamas visai skaļas, populistiskas balsis, kas prasīja šo solidāritāti pārtraukt un ļaut neveiksmīgajām valstīm „aiziet pa burbuli”.

 

Tomēr Eiropas solidaritāte, izrādās, bija pietiekami stipra, un gala rezultāts –  ir veiksmīgs.

 

Lai gan Eiropā ir nopietni spēki, kuŗiem, kā The Economist komentētājs Lūkass to formulē, trūkst izpratnes un gribasspēka pretstāvei, tomēr kopumā es ticu Eiropai un Rietumiem. Tueklāt mums ir skaidri jāapzinās, ka esam – kā tas tagad norādīts arī Satversmes ievadā – Eiropas un līdz ar to Rietumu sastāvdaļa. Ar visām no tā izrietošajām konsekvencēm. Citas alternātīvas Latvijai nav.