“Demokratija sākumā vienmēr izskatās vājāka nekā tā ir patiesībā”
Jānis Sārts, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra (STRATCOM) direktors par visbiežāk uzdotajiem jautājumiem saistībā ar kaŗu Ukrainā intervijā žurnālistei Sallijai Benfeldei    05.07.2022

 

 

NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra uzdevums ir veicināt NATO, NATO dalībvalstu un NATO partneŗvalstu stratēģiskās komunikācijas spēju vairošanu. Pēc NATO standartiem, stratēģiskā komunikācija nozīmē koordinētu NATO iespēju un pasākumu izmantošanu. Tas nozīmē pilsonisko diplomātiju un sabiedrības iesaisti, publiskas militāras akcijas, informātīvās un psīcholoģiskās operācijas, lai atbalstītu Ziemeļatlantijas alianses polītiku, operācijas un darbību, kā arī NATO mērķu sasniegšanu.

 

Būtībā šie centri ir starptautiskas militāras organizācijas, kas apmāca un veido NATO dalībvalstu un partnerŗvalstu līderus un speciālistus. Centri savu pieredzi nodod citiem, lai nestu labumu aliansei un tās attīstībai. STRATCOM Latvijā dibināts 2014. gadā un 2014. gada 1. septembrī tika akreditēts kā starptautiska militāra organizācija. 

 

Jānis Sārts ir STRATCOM direktors kopš 2015. gada jūlija.

 

Pat padzenot Krievijas armiju no Ukrainas, kaŗš taču nebeigsies, jo Krievija turpinās apšaudīt Ukrainu no savas territorijas. Tas notiek jau tagad – vai tur kaut ka ir darāms?

NATO ģenerālsekretārs ir skaidri formulējis, ka NATO kaŗa beigas redz kā Ukrainas uzvaru šajā kaŗā. Tas nozīmē, ka Ukraina pati definēs, kad kaŗš ir beidzies. Pašlaik ir redzams, ka Ukraina spēj atspiest Krievijas kaŗaspēku līdz savas valsts robežām un tad jāsākas miera vai pamiera sarunām. Jā, Krievija arī pēc tās izspiešanas no Ukrainas var turpināt apšaudes ar raķetēm no savas territorijas, un to pašu var teikt par Ukrainu. Ir divas nianses. Ir nopietns embargo Krievijai technoloģiju piegādē, un jaunas raķetes Krievija nespēj saražot, it īpaši tās, kas lido tālu un ir pietiekami precīzas, jo tam vajadzīgas Rietumu technoloģijas.Otra ninase: arī Krievijas iekšienē ir sava dinamika un lai gan sankcijām nav bijusi tāda ietekme, kā tika gaidīts pirmajos mēnešos, kumulatīvais efekts ekonomikā tomēr pieaug. Runājot ar jebkuru ekonomistu, top skaidrs, ka Krievijas ekonomika iet nelabvēlīgā virzienā un ar to jārēķinās arī Kremļa saimniekam.Tādēļ šobrīd lielais jautājums ir par Ukrainas spējām ne tikai noturēties, bet arī pagriezt kaŗa gaitu pretējā virzienā. Tas lielā mērā ir atkarīgs no Rietumu ieroču piegādēm.

 

Vai runa ir par Ukrainas robežām 24. februārī, vai par visu Ukrainas teritoriju, ieskaitot Krimu un Donbasu?

Kā jau teicu, tas ir jālemj Ukrainai pašai. Neviens cits nevar stāstīt, kā ir vai nav pareizi. Ir trīs iespējamie scenāriji. Pirmais: skatīties uz robežām, kādas bija līdz 24. februārim, otrais scenārijs ir robežas, kad Ukraina aiziet līdz Luhanskas un Doneckas administrātīvajām robežām. Visbeidzot ir scenārijs, ka Ukraina atgūst arī Krimu, kas Krievijai, protams ir slikts variants un ļoti nepatiks.

 

Ja īstenosies pirmais scenārijs un Krima, tā sauktās Luhanskas un Doneckas “neatkarīgās republikas” paliek Krievijai, tad patiesībā tiek pārkāpts Ukrainas valsts territoriālās nedalāmības princips. Kāda tādā gadījumā būs NATO nostāja?

Tā ir ļoti liela spekulācija – par to runāt šobrīd. Kaŗš notiek citā vietā, kaŗš joprojām ir “karsts”, lai gan, salīdzinot ar situāciju, kāds tas bija pirmajās kaŗa dienās, tas ir mazāks. Tomēr līdz 24. februāra robežām vēl ir tālu, par to šobrīd runāt nav lielas nozīmes. Sarunu dinamika tiks noteikta tad, kad tās notiks, un panākumi kaujas laukā nosaka to, kad sāksies jebkuŗa veida sarunas un kāds būs to saturs.

 

Domāju, ka ukraiņi nepiekritīs, ka okupētās territorijas paliek Krievijai, tas būtu arī ļoti liels starptautisko tiesību pārkāpums, tādēļ arī NATO tam nepiekritīs. 

 

Neviens nevar droši pateikt, kad kaŗš varētu beigties un acīmredzot jārēķinās ar to, ka kaŗš varētu ieilgt.

Precizējot: esošajā formā un veidā kaŗš nevar ļoti ieilgt, jot tas prasa ļoti lielus resursus. Dinamiku nosaka Krievija, jo Ukraina aizstāvās, Krievija uzbrūk. Krievijas resursi nav bezgalīgi, tādēļ kaŗš nevar turpināties neierobežoti ilgi. Tas var pāriet tādā “gruzdošā” formātā.

 

Cik ilgi – mēnesi, divus, ilgāk?

Domāju, ka līdz gada beigām vairāk vai mazāk būs skaidrs, kas un kā notiks tālāk. Resursu dēļ ziemas sākumā, visticamāk, jau būs mēģinājumi no vienas vai otras puses, situāciju iesaldēt vai padradīt par “gruzdošu”, kāds tas bija jau astoņus gadus. Kaŗš ar uzplaiksnījumiem, kad nav ļoti aktīvas kaŗadarbības visu laiku bez pārtraukuma, jo resursi samazinās. 

 

Tātad, izņemot situāciju, kad Krievija nolemj pēkšņi vērsties pret kādu no NATO dalībvalstīm, nav iespējams, ka NATO iesaistās kaŗadarbībā?

Jā, esošajā situācijā tā tas ir. Jārēķinās ar to, ka vajag visu trīsdesmit dalībvalstu atbalstu, lai NATO iesaistītos karadarbībā ar armiju. Hipotētiski varētu runāt par kādas vai kādu NATO dalībvalstu iesaistīšanos, lai atbloķētu Ukrainas ostas un atjaunotu nopietnāku graudu eksportu no Ukrainas, bet NATO kā alianse iesaistītos kaŗā, ja būtu tiešs apdraudējums kādai no dalībvaslstīm.

 

No britiem ir izskanējis, ka Krievija varētu mēģināt izraisīt kaŗu Eiropā.

Uzreiz ļoti praktisks jautājums par spējām un varēšanu to izdarīt. Var gribēt jebko, arī nocelt mēnesi no debesīm, bet tas it izdarāms? Šobrīd Krievijas militārās mašinērijas varēšana ir Severodoneckas ieņemšana, to viņi var. Krievijai nav ar ko atvērt papildu fronti. Nav izslēdzams, ka viņi to tiešām darītu, ja būtu tāda varēšana. Līdz šim novērojumi ir liecinājuši, ka viņi pietiekami nopietni uztver NATO kolektīvās aizsardzības principu, 5. pantu. Tas ir iemesls, kāpēc daudzas “līnijas” līdz šim nav pārkāptas no Krievijas puses. 

 

Ir jau arī, piemēram, Moldova, kas nav NATO valsts.

Tad ir jautājums, kāpēc Krievijai varētu būt interesanta Moldova? Moldova viņus var interesēt tikai vienā jautājumā – tās virzība un Eiropas Savienību. Krievijas interese ir noturēt šo savu anklāvu, nevis šajos apstākļos sākt kaut kādas agresīvas darbības.Var būt jebkādas idejas un domas, bet aiz tām jābūt reālām spējām un iespējām tās īstenot.To šobrīd Krievijai nav, tās visu laiku samazinās. Ukrainas kaŗš daudz maksā gan cilvēku, gan technikas resursos, Krievijas militārā rūpniecība nav spējīga atjanot, aizvietot savus zaudējumus kaŗā.

 

Daudzi saka, ka neticēja tam, ka 21. gs., turklāt Eiropā, var izdarīt kaut ko tādu, ko izdarīja Krievija. Bet tas notika.

Ir vērts paklausīties tajos, kuŗi teica, ka tas varētu notikt. Ja bez ironijas, tad ir jāsaglabā vēss prāts. Ir jāsaprot – ja uzbrukums Ukrainā bija ticams, tad kaŗa darbības eskalācija citur Eiropā ir maz ticama vismaz pārskatāmā nākotnē.Un joprojām ir jāatceras: tas, kas saucās “Krievijas militārā varenība”, ir izrādījies vien tāds čiks. Konfrontācija ar NATO Krievijai beigtos gauži, jo ja jau Ukraina ar savām spējām var labi turēties. Domāju, ka sakarsušie prāti Krievijā to gana labi saprot. Tādēļ ir jānošķiŗ tas, ko Krievijas propaganda runā savai auditorijai un mūsu iebiedēšanai, no reālitātes.

 

Pēdējā laikā daudzi analītiķi saka, ka kodolka’tš ir diezgan neiespējams. Vai tā tiešām ir?

Kodolkarš ir ārkārtīgi “slidena virsma”. Krievija tā teorētiski ir izteikusies par taktiskajiem kodolieročiem, ko varētu izmantot. Bet jāsaprot, ka pamatā kodolatturēšanas polītikai ir tas, ka atbilde ar kodolieročiem notiek automātiski un eskalācija ir grūti noturama. Skatoties uz gaŗajiem galdiem Kremlī, var redzēt, ka cilvēkiem nav nosliece apdraudēt savu veselību. Tādēļ šis scenārijs ir maz ticams, jo vienai pusei, izmantojot kodolieročus, ir jārēķinās ar līdzīgu atbildi. Ja izskatītos, ka kodolieročus varētu izmantot, par to nesamaksājot līdzvērtīgu cenu, tāda trieciena iespējamība būtu augstāka.

 

Daudz jautājumu ir par ieroču piegādi. Cilvēki saprot, ka NATO nav jāatskaitās visos sīkumos un tas nenotiks, lai neinformētu Krieviju. Bet ļoti pretrunīga ir Vācijas rīcība, izskanēja arī ASV paziņojums par trieciendronu piegādes atlikšanu.

Ir skaidri jānodala vārdus no darbiem, un ieroču piegāde ir tas jautājums, kuŗā jāprot atšķirt runāto un darīto. Manuprāt, Francija saņēmusi nepamatoti daudz kritikas. Lai gan prezidents Makrons ir krietni par daudz mēģinājis runāt ar Putinu, bet ieroču piegādēs Francija ir bijusi diezgan konsekventa.Protams, tas nav salīdzinām ar to, ko dara ASV.Ir arī citas valstis, kuras mazāk runā, bet daudz dara, un mēs visi varam būt lepni par Latvijas devumu.Mūsu palīdzībai ir bijusi nozīme tajā, ka Ukraina spējusi noturēties. Runājot par palīdzības veidu un formu, pirmkārt, jāsaprot, ka jaunu, Ukrainai līdz šim nezināmu sistēmu piegādevienmēr prasa laiku, arī loģistiski dažu to piegāde ir ārkārtīgi sarežģīts process. Un ir arī jāatceras, ka ir jāapmāca pietiekami daudz cilvēku, arī komadieru, lai saprastu un prastu tās izmantot, lai panāktu maksimālo efektu. Otrkārt, it īpaši Eiropā, jāskatās, cik valstīs ir bijuši nopietni militārie spēki. Jāsaprot, ka militārā ekipējuma krājumi nav bijuši ārkārtīgi lieli un ne vienmēr tas, ko varētu iedot, ne vienmēr jau ir gatavs. Ražošana nav īss un ātrs process. Ja kaut ko atdod, valstīm ir jābūt, ko uzreiz likt tā vietā. NATO valstis ir dažādas. Ir kārtīgi bruņojtas, ir valstis ar lielām rezervēm, bet ir tādas, kurām tā visa ir maz vai nav rezervju. Daudzās valstīs sabiedrība ir uzskatījusi, ka mēs dzīvojam miera laikos. Mēs, Baltijas valstis, tam vienmēr esam iebildušas, bet bieži vien mūsos diezgan augstprātīgi nav klausījušies. Tagad varam teikt, ka mums bija taisnība, lūdzu klausieties mūs nākamreiz. Ir jābūt pietiekami bezkaunīgiem un tas jāatgādina. Labā ziņa ir tā, ka karš ir tik fundamentāls notikums, ka tas daudz ko maina vidējā un ilgtermiņa laika posmā. Eiropas militārās spējas šodien un jau pēc diviem gadiem būs divas atšķirīgas lietas. 

 

Ja par valstu drošības stiprināšanu, tad katrā valstī ir bataljona kaujas grupa, kas ir tūkstotis un vairāk karavīru. Brigādes līmeņa vienības ir vairāku tūkstošu kaŗavīru apjomā. Mums tas nozīmē arī nopietnāku pretgaisa aizsardzību Latvijā. Tātad vajag vienības, kas ir spējīgas uz nopietnu militāru rīcību. Arī Latvijas kaŗavīri jāapmāca ar tām rīkoties. Jau tagad jebkuŗā Baltijas valstī pastāvīgais kontingents ir aptuveni dubultojies. Mūsdienās kaŗā pats pirmais un galvenais ir kontrole gaisa telpā. Katrā operācija, kuŗā NATO ir iesaistījusies, tā ir pirmā lieta, ko alianse izdara. Starp citu, analītiķi bija šokēti, ka Krievija to nespēj izdarīt.

 

Viena lieta ir pateikt, ka būs brigāde, bet otra lieta – pateikt, kuŗas valstis būs gatavas izvietot papildus karaspēku, kas tām maksās lielu naudu. Sarunas šobrīd ir par to un nevis par to, ka tas jādara. Tas tiks darīts.

 

Vai Suvalku koridors tiks nopietnāk aizsargāts?

Mani reizēm pārsteidz diskusija par Suvalku koridoru. Ja mēs ar atvēru prātu paskatāmies uz karti, tad, ja Krievija uzbruktu NATO, Krievijai Kaļiņingrada ir lielāka problēma nekā mums Suvalki. Somija un Zviedrija pievienojas NATO, Baltijas jūra kļūst par NATO iekšējo jūru.

 

Vai ar apdraudējumu, pārmaiņām jārēķinās dažus, desmit gadus vai vēl ilgāk?

Mēs šobrīd dzīvojam līdzīgā laikā un apstākļos, kādi bija 1989. un 1990. gadā. Ļoti daudz vēstures pagriezienu notiek vienā, ļoti īsā laika periodā. Visdrīzāk mēs šobrīd vēl esam šī perioda sākumdaļā. Tam beidzoties, mēs ieiesim atkal jaunā reālitātē. Pasaule jau ir fundametāli izmainījusies, un pēc vairākām desmitgadēm redzēsim, kur tās mūs novedušas. Pasaule, kuŗā vairāk nekā trīsdesmit gadus miers bija viena no pašsaprotamām lietām, būs mainījusies, tās visdrīzāk nebūs. Ar to es šobrīd rēķinos.

 

Demokratijas vienmēr izskatās vājākas nekā tās ir, bet autoritārie režīmi – stiprāki, nekā tie ir. Demokratijas elements ir tas, ka kaŗš nav izdevīgs, cilvēki neatbalsta karŗu, kamēr nav absolūti piespiesti to darīt. NATO doma par saviem tankiem Sarkanajā laukumā, noteikti nav interesanta, kaut gan ukraiņiem tā varētu būt. Ir jāsaprot, ka Krievija ir pēdējā 21.gadsimtā  palikusī impērija.  Kremļa saimnieka runa, sākot kaŗu, bija kā no 19. gadsimta. Es teiktu, ka tā ir 19. gadsimta domāšana, 20.gadsimta kaŗa vešanas prakse un taktika divdesmit pirmajā gadsimtā.

 

Ievērojot to, ka pasaule kļūst daudz nestabilāka un nedrošāka, ka ir lielo pārmaiņu laiks, ir ārkārtīgi svarīgi, lai mēs kā valsts būtu iekšēji stipra un stiprāka, nekā esam šobrīd. Demokratijā mēs varam paskatīties vien katrs pats uz sevi – ko esam darījuši, kā esam rīkojušies arī saistībā ar vēlēšanām. Tas nav etnisks, bet pasaules uztveres konflikts. Ir arī latvieši putinisti, un ir ļoti eiropeiski un demokratiski krievi. Uzskatīt notiekošo par etnisku konfliktu – tas palīdz putinistiem un Kremlim, jo viņiem tas ir ļoti izdevīgi.