„Darbojoties kopā, var sasniegt vairāk!”
Eiropas Latviešu apvienības (ELA) valdes priekšsēdis Aldis Austers intervijā Lāsmai Ģibietei    28.01.2014

Eiropas Latviešu apvienība ir organizācija ar vēsturi, dibināta 1951. gadā, taču lielāku pazīstamību tā guvusi tikai pēdējos pāris gados. Tu to vadi kopš 2011. gada.

 

Eiropas Latviešu apvienībā radikālas pārmaiņas sākās ar 2007. gadu. Tolaik vēl biju Latviešu biedrības Beļģijā priekšsēdis un savai organizācijai meklēju atbalsta iespējas. Lai atbalstu saņemtu, pieņēmām lēmumu atjaunot biedrības darbību Eiropas Latviešu apvienībā. Pirmoreiz pārstāvot savu biedrību, es uz Eiropas Latviešu apvienības biedru organizāciju ikgadējo sanāksmi devos 2007. gadā, un tā notika Norvēģijas galvaspilsētā Oslo. Tā kā esmu Latvijas latvietis, priekšstats par trimdas latviešiem tolaik bija stereotipizēts, taču vienmēr esmu ticējis, ka, darbojoties kopā, iespējams sasniegt daudz vairāk nekā katram atsevišķi. Sanāksmē Oslo iepazinos ar Māri Pūli un Daci Luteri-Timmeli. Mums bija spraigas diskusijas, sapratām, ka ir nepieciešams ļoti nopietni strādāt, lai Eiropas Latviešu apvienības darbību padarītu laikmetīgāku. Oslo es arī uzreiz tiku ievēlēts par apvienības prezidija locekli un polītisko referentu. Iespējams, tas notika tāpēc, ka tai laikā strādāju Latvijas pārstāvībā Briselē un man jau bija vērā ņemama pieredze.

 

Kas bija svarīgākais, par ko vienojāties šo spraigo diskusiju rezultātā?

 

Eiropas Latviešu apvienība ir dibināta 1951. gadā ar nosaukumu „Latvijas Atjaunošanas komitejas Eiropas centrs”, vēlāk tā pārdēvēta par Rietumeiropas Latviešu apvienību un visbeidzot - par Eiropas Latviešu apvienību. 2009. gadā izlēmām organizāciju reģistrēt Latvijā kā juridisku personu, lai būtu iespējams pretendēt uz līdzekļu piesaisti no dažādiem fondiem. To arī izdarījām, un šis solis pierādīja, ka ir bijis pareizs. Vēl bija lēmums stiprināt apvienības kapacitāti, veidojot normālu budžetu, no kā šodien tiek financētas dažādas aktīvitātes gan Eiropas Latviešu apvienības vadībā, gan sadarbības projektiem starp Eiropas latviešu organizācijām, kuŗu financiālās iespējas ir ļoti atšķirīgas. Un galvenais – mūsu mērķis bija kļūt aktīviem viedokļu paudējiem par Eiropas latviešu aktuālitātēm, iesaistīt sadarbībā arvien jaunas organizācijas, kā arī meklēt iespējas, lai varētu īstenot dažādus projektus.

 

 Vai vari ieskicēt šobrīd paveikto?

 

Esam piedalījušies gan dažādos Eiropas, gan Latvijas konkursos. Vienā Eiropas konkursā bijām ļoti tuvu uzvarai – pietrūka vien puspunkta. Projekta ideja bija populārizēt Latvijas vēsturi tajās Eiropas Savienības valstīs, kur ir lielas latviešu diasporas kopienas, par pamatu izmantojot režisora Edvīna Šnores filmu „Padomju stāsts”. Šo projektu spējām īstenot, piesaistot financējumu no Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA), taču mazākā formātā, nekā plānots. Savukārt sadarbība ar Latviju projektu ziņā bijusi daudz ražīgāka, un tas arī attaisno mūsu izšķiršanos Eiropas Latviešu apvienību reģistrēt tieši Latvijā. 2013. gads bija īpaši ražīgs – mēs īstenojām daudz projektu ne tikai diasporas izglītības un kultūras jomā, bet arī pilsoniskās līdzdalības veicināšanā ārpus Latvijas dzīvojošajiem tautiešiem.

 

Jāpiebilst, ka apvienības pārstāvji patstāvīgi izdarījuši vairākus apjomīgus pētījumus saistībā ar Eiropas latviešu diasporu. Kopā ar diasporas kopienu esam veikuši aptauju par kvalitātes vērtējumu sadarbībai ar Latvijas vēstniecībām Eiropas valstīs. Eiropas Latviešu apvienības izglītības referente Daina Grosa izstrādāja darbu „Latviskas izglītības iespējas Eiropā ārpus Latvijas”, kas saistīts ar latviešu sestdienas skoliņām, kuŗu ar katru brīdi kļūst arvien vairāk. Komūnikāciju referente Lāsma Ģibiete saistībā ar Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) organizēto starptautisko semināru „Globālā latviešu saziņas tīkla izveidošana”, kas notika 2012. gada novembrī Rīgā, izstrādāja pētījumu „Latviešu saziņas līdzekļi pasaulē ārpus Latvijas”. Gatavojoties 2015. gada jūnijā Briselē paredzētajiem Eiropas Latviešu dziesmu svētkiem, tapis arī plašs vēsturiskas ievirzes pētījums par dziesmu svētkiem un dziesmu dienām Eiropā ārpus Latvijas laika posmā no 1946. līdz 1989. gadam. Darba nosaukums ir „Trimdas dziesmu svētku tradicija Eiropā“, tā autors – Aivars Sinka.

 

Kādi ir svarīgākie jautājumi, kas Eiropas Latviešu apvienības pārstāvju prātus nodarbina šodien?

 

Latvijas sabiedrība asi izjūt cilvēku aizbraukšanu. Atminēsimies referendumu par latviešu valodu 2012. gadā, kad Latvijas sabiedrība televīzijas ziņās ieraudzīja milzīgās aizceļojušo tautiešu rindas pie vēstniecībām Dublinā un Londonā... Tā ietekmē Latvijas valdība nolēma atjaunot financējumu diasporas programmām. Līdz ar to 2013. gadā īstenojām vairākus projektus - ne tikai izglītībā un kultūrā, bet arī pilsoniskās līdzdalības veicināšanā ārpus Latvijas dzīvojošajiem tautiešiem.

 

Pašlaik Eiropas Latviešu apvienībai ir trīs lieli izaicinājumi. Pirmām kārtām pārliecināt ārpus Latvijas dzīvojošos tautiešus sadarboties ciešāk, jo aizbraucēji biedrībām pievienojas ļoti kūtri. Mums arī nākas pārliecināt mītnes valstīs jaundibināto biedrību vadības sadarboties ar Eiropas Latviešu apvienību, jo viņiem tas nešķiet pašsaprotami. Pašreiz apvienības „mugurkaulu” veido tā sauktās „vecās trimdas” organizācijas Vācijā, Zviedrijā, Lielbritanijā, bez kuŗām darboties būtu grūti. Otrs izaicinājums ir Latvijas sabiedrības attieksme pret aizbraukušajiem tautiešiem. Šī attieksme mainās, taču ļoti, ļoti lēni. Vēl aizvien sastopamies ar pretestību, lai atzītu ārvalstīs dzīvojošo tautiešu izvēli, kā arī iespējas, ko varētu dot šo cilvēku pieredze Latvijai. Un trešais izaicinājums gan ir mazāka mēroga – tie ir dažādie skatījumi starp Eiropas un ASV, Kanadas, Austrālijas latviešiem. Eiropas latviešu pienesums Latvijas neatkarības atjaunošanā varbūt nebija tik izcils kā no mūsu tautiešu puses citos kontinentos.

 

Eiropa sastāv no nacionālām valstīm, kuŗas šķiŗ dziļas kultūrālas un polītiskas robežas. Tas mazināja Eiropas latviešu spēju sadarboties pāri šīm robežām un ietekmēt savas valdības. Tomēr bija cīnītāji, jo griba jau nebija mazāka kā citās pasaules malās mītošajiem. Līdz ar Eiropas valstu savstarpējās integrācijas padziļināšanos polītiskā situācija ir mainījusies. Starp Latviju un Eiropu vairs nav „dzelzs priekškara”. Mums pārmet nevēlēšanos, pat nespēju, piesaistīt ziedojumus. Pirms dažiem gadiem bija pat radīta speciāla PBLA komisija, lai mācītu eiropiešiem, kā meklēt ziedojumus. Te nu jāpiebilst, ka atšķirībā no Amerikas, Kanadas un Austrālijas Eiropas valstīs ir daudz augstāks nodokļu slogs, tāpēc Eiropā mecenātismam nav tāds potenciāls kā citur pasaulē. Šeit cilvēki maksā augstus nodokļus, apmaiņā no valdībām saņemot lielāku atbalstu kultūras un sabiedrisko projektu financēšanai. Tāpēc Eiropas Latviešu apvienībai ir tik nozīmīga sadarbība ar Latvijas valdību, un to īsti neizprot latviešu kopienas citur pasaulē.

 

Kā Eiropas Latviešu apvienība iesaistās polītikā?

 

Mūsu sadarbības partneŗi ir Ārlietu, Kultūras un Izglītības un zinātnes ministrija un tagad arī Ekonomikas ministrija. Apvienības pārstāvji ir piedalījušies Reemigrācijas plāna izstrādē. Savukārt sadarbībā ar Kultūras un Ārlietu ministriju ik gadu jūlijā organizējam starptautisku konferenci „Latvieši pasaulē – piederīgi Latvijai”, kas kopš 2011. gada ir kļuvusi par nozīmīgu kontaktu forumu starp latviešiem, kuŗi dzīvo ārpus Latvijas, Latvijas valdību un nevalsts organizāciju pārstāvjiem. Aktīvi sadarbojamies arī ar Latvijas Republikas Saeimu. Diemžēl tik labi nevedas sadarbība ar Latvijas pašvaldībām, un tur vainojami, manuprāt, ir aizspriedumi un perspektīvas domāšanas trūkums.

 

Eiropas Latviešu apvienībai šobrīd prioritāri ir divi jautājumi – latviskas izglītības veicināšana diasporā un atsevišķa vēlēšanu apgabala izveidošana vēlētājiem, kuŗi no Latvijas emigrējuši.

 

Pašlaik meklējam iespējas izglītības jautājumus risināt Eiropas Savienības līmenī. Saistībā ar latvisko izglītību ārpus Latvijas rosinām domāt ne tikai par atbalstu skoliņām, bet arī par metodisku atbalstu ģimenēm un par latviešu valodas kā atsevišķa mācību priekšmeta ieviešanu rēgulāro skolu programmā vietās, kur dzīvo daudz latviešu. Arī bērnu nometnes ir ļoti nozīmīgas latviskuma stiprināšanā un latviešu va;odas apguvē.

 

Intensīvi domājam arī par atsevišķa vēlēšanu apgabala izveidošanu ārpus Latvijas dzīvojošiem vēlētājiem. Svarīgi ir uzsvērt, ka ārvalstīs dzīvojošo vēlētāju viedoklis atšķiŗas no Latvijas vēlētāju viedokļa, kā to apstiprināja iepriekšējo Saeimas vēlēšanu rezultāti. Ārvalstīs dzīvo liels skaits  Latvijas pavalstnieku, bet viņu uzskati īstenībā tiek ignorēti, lai gan tieši viņi varētu sniegt atbildi uz jautājumu, kāpēc tik liela daļa cilvēku izvēlējusies no Latvijas aizbraukt. Šobrīd emigrējušo vēlētāju balsis tiek ieskaitītas Rīgas vēlētāju apgabalā, kas jau tāpat ir liels un tāpēc mazina ārvalstīs dzīvojošo tautiešu ietekmi. Taču vēl sliktāks risinājums ir sašķelt diasporas vēlētāju balsis, „izsvaidot” tās pa visiem vēlēšanu apgabaliem, ko šobrīd cenšas panākt deputāts Valdis Liepiņš. Tādā gadījumā uz ciešu un ilgtspējīgu sadarbību ar Latviju varam necerēt, jo polītiķiem ir svarīgs tikai tas vēlētājs, kuŗa balss notur polītiķi amatā.

 

Un vēl - lai pilnveidotu dialogu Latvijas latviešiem ar aizbraukušajiem tautiešiem, Eiropas Latviešu apvienība vēlas aktuālizēt pasaules vai Eiropas latviešu kongresa ideju. Šāds kongress tiktu sasaukts reizi trīs vai četros gados, bet tā starplaikos darbotos Vecāko padome. Tas būtu analogs pašreizējai Pasaules brīvo latviešu apvienībai.

 

Dažkārt nākas secināt, ka Eiropas Latviešu apvienības ieteikumi un centieni tiek pārprasti…

 

Taisnība. Mums jautā, kāpēc latviešiem ārpus Latvijas vajadzīgs financiāls atbalsts, - aizbrauca taču pelnīt. Tomēr ir jautājumi, ko mēs nevaram atrisināt pašu spēkiem, piemēram, aizbraucēju bērniem nodrošināt kvalitātīvas mācību programmas, kā arī dažādu kultūras projektu – izstāžu, koncertu rīkošanu ārpus Latvijas. Šī iemesla pēc Latvijas valdības atbalsts ir ļoti būtisks. Runa ir par dažiem simtiem tūkstošu latu, kas ir kā investīciju nauda, ko investēt ilgstošas sadarbības nodrošināšanai, labi apzinoties, ka tai būs atdeve. Aizbraucēju bērniem pieaugot, viņiem izveidosies savs viedoklis par Latviju, kas būs izšķirīgs – vai nu viņi vēlēsies sadarboties un dot savu ieguldījumu Latvijas attīstībā, vai arī dzimteni noliegs, neko negribēs par to zināt.

 

Aizrādījums par to, ka Latvijai nepietiek finanču, nav nopietns, – tas ir jautājums par prioritātēm. Mēs zinām, ka Latvijā ir vieni no zemākajiem nodokļu ienākumiem Eiropā. vēl zemāki ir tikai Bulgārijā. Valdībai ir vai nu jāsaņemas iekasēt vairāk nodokļu no lielajiem biznesiem un biznesmeņiem, kuŗi Latvijā dzīvo ļoti trekni, vai arī no Eiropas jāpanāk lielāks struktūrfondu financējums. Turklāt aizbraucēji ik gadu uz dzimteni pārskaita ļoti lielas naudas summas gan savu Latvijā palikušo ģimeņu atbalstam, gan kreditu, parādsaistību atmaksai. Gada laikā uz Latviju tiek pārskaitīti ap septiņsimt miljonu eiro, kas ir aptuveni tikpat daudz, cik Latvija saņem no Eiropas struktūrfondiem.

 

Lūdzu, raksturo „aizbraucējus” salīdzinājumā ar ļaudīm no tā sauktās vecās trimdas?

 

Atšķirībā no trimdas gadiem šodien lielākās diasporas kopienas atrodas Eiropā. Kā jau minēju, mūsdienās aizbraukušie cilvēki nav noskaņoti ne iesaistīties organizācijās, ne arī ziedot tādā apjomā, kā to darīja „vecās trimdas” pārstāvji. Turklāt jauno aizbraucēju sakari ar Latviju palikuši ļoti cieši, līdz ar to nav izsalkuma pēc latviskā un latvietības, kā tas bija Latvijas okupācijas laikā. Turklāt Latvija šiem cilvēkiem ir daļa no viņu dzīves, kuŗu var noliegt, kā to daži dara, bet nevar no tās atteikties. Tas mums ir rakstīts sejā, tāpēc daudz asāk pārdzīvojam Latvijas veiksmes un neveiksmes. Arī vēlme mainīt Latviju ir lielāka. Mums Latvija nav kā interesanta grāmata, kuŗu vakaros palasīt, bet bez kuŗas var mierīgi dzīvot. Latvijas veiksme ir daļa no mūsu veiksmes stāsta, dzīvojot ārpus Latvijas.