Cik daudz var izdarīt ar labu, krietnu sirdi?
   03.10.2017

 

 

„Fonds Nāc līdzās!” darbojas kopš 1998. gada, un tā aicinājums ir bērniem ar īpašām vajadzībām dot iespēju pierādīt un attīstīt savus talantus, ar mākslas palīdzību veidot integrēšanos sabiedrībā. Šoruden „Fonda Nāc līdzās” koris gatavojas savam pirmajam ārzemju koncertbraucienam – Daugavas Vanagu fonds Lielbritanijā izkārtojis divus koncerus. Tie paredzēti 4. novembrī Londonā, St. Sapulchre dievnamā, bet 5. novembrī būs koncerts „Straumēnos”. Klausītāju priekšā stāsies daudzbalsīgs jauktais koris diriģenta Rūdolfa Bērtiņa vadībā.

 

Sarma Freiberga stāsta par kustību, kas aizsākusies pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, bet tagad izaugusi par organizētu, sazarotu darbu, katru gadu aptveŗot arvien jaunus un jaunus dalībniekus. Jau divdesmit pirmo gadu notiek festivāls „Nāc līdzās!”

 

 ***

Darbības uzbūve ir šāda: mēs organizējam reģionālus festivālus, kuŗos izvirzām labākos – laureātus, un no tiem izveidojam Ziemsvētku koncertu. Bet laureāti ik gadu nāk klāt jauni, iepriekšējie arī turas aktīvajā apritē. Tāpēc esam izdomājuši, ka tos, kas jau ilgāku laiku laureātu godā, pasludinām par Zelta laureātiem, nāk klāt atkal jauni laureāti. Tas arvien jaunus dalībniekus motivē piedalīties un pilnveidoties. Katrā ziņā šī festivāla dalībnieku skaits gadā ir ap tūkstoti.

 

Tas taču nozīmē regulāru gatavošanos, nopietnu mēģinājumu darbu?

 

Regulārais mēģinājumu darbs aptveŗ visu Latviju. Tajā iesaistās biedrības, speciālās skolas, bērnu nami. Speciālās skolas ir galvenais bloks, no kuŗienes nāk dalībnieki. Pēdējā laikā ir izveidojušās vairākas vecāku dibinātas biedrības, ir dienas centri. Tā ir iegājies, es saku: bērni, bērni. Bet mūsu darbības lokā jau sen nav vairs tikai bērni. Vecuma amplitūda ir no kādiem pieciem gadiem līdz piecdesmit pieciem. Ar gadiem nākušas klāt citu virzienu darbības. Jau sešus gadus notiek nometnes bērniem ar īpašām vajadzībām.

 

Šajā vasaras nometnē mēs gatavojamies Ziemsvētku koncertam. Mums ir foto novirziens, kur kuratora, profesionāla fotografa Jāņa Medņa vadībā rīkojam izstādes. Piecus gadus izdodam labdarības kalendāru ar dalībnieku fotografijām, konkursa kārtībā atlasām bildes. Pašreiz notiek mūsu otrā ceļojošā fotoizstāde „Sajūtas man līdzās”, kas pabijusi jau kādās septiņās Latvijas vietās. No 1. decembŗa veselu mēnesi tā būs skatāma Nacionālajā bibliotēkā. Pirms tam ir bijusi fotoizstāde arī ārzemēs – Krievijā, Pleskavas Mākslas skolā. No turienes saņēmām ļoti labas, cildinošas atsauksmes. Esam arī izdevuši savu pirmo dzejas grāmatu, kuŗā ir trīs mūs autoru darbi. Pēc tam tikai atklājās, ka ir jau vēl vairāki, kas raksta dzeju, bet līdz šim nebija uzdrošinājušies par to runāt. Un, protams, piekto sezonu strādā mūsu koris, kas ir absolūti unikāls veidojums Latvijas kultūrtelpā. 

 

Pastāstiet, lūdzu, tuvāk par šī koŗa darbību!

 

Korī dzied dalībnieki ar ļoti dažādu specifiku. Ir jaunieši ratiņkrēslos, tāpēc visu laiku jādomā, vai koncertā varam tikt augšā uz skatuves, ir arī neredzīgie un vājredzīgie un vēl viena grupa – cilvēki ar garīgās attīstības problēmām. Diriģentam ir ko strādāt. Pirmā diriģente korim bija Aira Birziņa, tagad šo pienākumu uzņēmies Rūdolfs Bērtiņš, bet Aira vēl pa reizei atnāk pastrādāt, ja tas nepieciešams. Bērniem ar īpašām vajadzībām nereti iŗ vajadzīgi pavadoņi, mūsu gadījumā pavadonis visbiežāk ir mamma. Pavisam dabiski nonācām pie idejas – varbūt arī mammas var dziedāt un papildināt kori. Vokālā pedagoģe viņām pārbaudīja dzirdi, un tagad mūsu koŗa sastāvā dzied arī piecas mammas. Tā kā mēs ejam uz Simtgades dziesmu svētkiem, kāpēc lai mammas sēdētu malā, lai dzied kopā ar savu bērnu. Tagad tikai jāsagādā viņām koŗa kopējam tēlam atbilstīgi tērpi. 

 

Tātad tagad koristus gaida lielais piedzīvojums?

 

Nu sarežģītākā daļa, protams, saistās ar pārvietošanos. Bet varu tikai nopriecāties, kā priekšā stāvošais brauciens ir koristus mobilizējis šim svarīgajam pienākumam. Viņi visi, arī tie, kas neredzīgi vai vājredzīgi, saka – gribot redzēt Londonu. Viņiem tas nozīmē – uztvert ar visām iespējamām maņām. Tas nozīmē arī pacilājošas pārmaiņas ikdienas ritējumā.

 

Vai Dziesmu svētkiem koris gatavo visu paredzēto repertuāru?

 

Jā, piedalīsimies vienā no jaukto koŗu grupām. Dažas dziesmas no gaidāmo svētku repertuāra ņemam līdzi arī un Londonu. Gatavojamies koŗu skatei nākamā gada aprīlī. Pagājušā gadā jau arī piedalījāmies skatē, žūrijas pozitīvās atsauksmes liecināja, ka viņi bijuši patīkami pārsteigti par sniegumu. Dziedātāji no laimes pat apraudājās…

 

Kas atbalsta jūsu unikālā koŗa darbību?

 

Mēs dzīvojam no ziedojumiem. Dažas reizes esmu mēģinājusi lūgt financiālu palīdzību dažādām institūcijām, un esmu saņēmusi daudz atteikumu. Patiesībā ierēdņi lielākoties ļoti virspusēji uztveŗ mūsu fonda vajadzības, neiedziļinās būtībā. Kad Latvija bija Eiropas Padomes prezidējošā valsts, mēs, fonda dalībnieki,  uzstājāmies četros valsts līmeņa sarīkojumos, viena bija pat augstākā līmeņa pārstāvju tikšanās Dzelzceļa mūzejā. Tādos sarīkojumos mēdz uzstāties tāda līmeņa mākslinieki kā Vestards Šimkus, bet toreiz aicināti bijām mēs. Klausītāji bija negaidīti pārsteigti – cik talantīgi jaunieši! 

 

Kādā ceļā saņemat ziedojumus? 

 

Lielākā to daļa saplūst uz Ziemsvētkiem, un tad no tā arī visu gadu dzīvojam.

 

Vai mūsu sabiedrība, tuvojoties Ziemsvētkiem, ir devīga?

 

Es nezinu, man grūti pateikt. Mēs nekad neprasām, kā dažkārt tas tagad notiek daudzās ziedojumu akcijās. Mēs vienkārši paziņojam ziedojumu tālruni, kas vēlas, tas atradīs ceļu, kā un cik ziedot.

 

Un jums tiešām pietiek visa gada gaŗumā?

 

Ar naudu nešķiežamies. Mēs ļoti daudz ko darām brīvprātīgi. Fondā mums vispār nav algotu darbinieku. Es pati esmu „mobilais ofiss”, un vēl viena lielā grāmatvedības firma brīvprātīgi reizi gadā sakārto mūsu finanču atskaiti. Īrējam telpas – vismaz vienu istabu, kur novietot visus savus rekvizītus, gadu gaitā esam apauguši ar mantu – ir gan tērpi, gan priekšmeti, kas vajadzīgi nometnei un koncertiem. Līdz ar to mūsu izdevumi nav nemaz tik plaši. Kad rīkojam koncertus, protams, profesionālajiem muziķiem maksājam honorārus, bet solisti savu priekšnesumu ziedo koncerta kopskaņai. Bez Latvenergo atbalsta nu jau gadus sešus mēs Ziemsvētku koncertus nevarētu sagatavot un īstenot.

Straujiem soļiem tuvojas arī lielais gada notikums Ziemsvētku koncerts. Pastāstiet, kāds tas būs šogad!

 

Ziemsvētkos lielais koncerts pirmo reizi notiks koncertzālē „Cēsis”- laureāti mūzicēs kopā ar viesiem. Būs divas viesu grupas – pirmajā daļā „Raxtu rakxi”, otrajā – „Melo M”. Mūzikālais vadītājs ir Kārlis Auzāns, bez mūsu pašu solistiem būs arī „lielie” solisti, kupls pulciņš. Protams, arī operdziedātājas Ilona Bagele un Evita Zālīte, kas ir mūsu „krustmāmiņas”. 

 

Šāda koncertēšana kopā ar sabiedrībā labi pazīstamiem māksliniekiem acīmredzot ievērojami paceļ arī jūsu jauniešu pašapziņu?

 

Ne katram talantīgam jaunietim Latvijā ir dota iespēja mūzicēt kopā ar profesionāļiem, pašu apjūsmotiem māksliniekiem. Tas ir ļoti pozitīvs notikums arī pašiem māksliniekiem, ko mēs fondā saucam par sirds māksliniekiem. Mums pat ir iedibināta balva – Labās sirds vēstnesis. Ne visi mākslinieki Latvijā ir saņem mūsu uzaicinājumu piedalīties.. Var būt laba balss, veiksmīga karjera, bet viņš nav sirds mākslinieks, ja kaut kā ļoti svarīga pietrūkst. Piemēram, mums ir vairākas reizes līdzi darbojies mūziķis Zigfrīds Muktupāvels. Kad jautāju viņam, vai arī šogad viņš gribētu piedalīties mūsu koncertā, saņēmu atbildi: „Es būšu ļoti pagodināts piedalīties.” Brīnišķīgi! Tas ir augstas dvēseles lidojums, cilvēks, kas saprot un sajūt notiekošā nemateriālo vērtību. 

 

Šogad pirmo reizi koncertā piedalīsies Marija Naumova un Dināra Rudāne. Jāskatās, lai bērniem līdzās būtu tādi cilvēki, kas viņiem kaut ko izsaka, kaut ko nozīmē. Mūsu draugs ir, piemēram, popmūzikas dziedātājs Nikolajs Puzikovs, jautrs puisis. Viņš atbrauca arī vasarā uz nometni un pat sarīkoja diskotēku! 

 

Šiem gadskārtējiem Ziemsvētku koncertiem tik tiešām ir panākta plaša atbalss sabiedrībā, to jau tradicionāli pārraida gan Latvijas Televīzija, gan Latvijas Radio.

 

Es domāju, ka, pateicoties šīm pārraidēm, kuŗās var ieraudzīt mums līdzās esošo cilvēku talantus, cik viņi ir varoši, ko spēj sasniegt ar nopietnu darbu, esam radījuši pavisam citu skatījumu uz cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Televīzijas raidījumu ik gadu noskatās aptuveni 100 000, tā taču ir ievērojama mūsu sabiedrības daļa! Pieņemsim, 10 % no tiem ir tuvinieki, radi. Bet ir arī vēl citi. Domāju, ka esam sabiedrības domāšanu lēnām pavērsuši vēlamā virzienā, pamazām mainījusies attieksme, to varam jau vērot ikdienā.

 

Gribu pastāstīt par vēl vienu fonda darbības veidu – nākamgad būs jau desmit gadi, kopš mēs braucam uz Latvijas Valsts mežiem stādīt mežu. Tā ir mežu talka, ko gribam pabeigt ar 30 000 iestādītiem kociņiem, pagaidām mūsu kontā ir tikai 27 000. Sākumā tas šķita nedrošs pasākums. Protams, ar ratiņkrēsliem nevar braukt pa izcirtumu, bet jaunais cilvēks brauc pa maliņu un iestāda savu kociņu. Neredzīgie ilgi nevarēja sadūšoties, bet sadūšojās un iestādīja. Mēs dodam cilvēkam iespēju iegūt apziņu, ka viņš var – „Es arī to esmu izdarījis!” Zemgales mežsaimniecībā mums ir savi draugi, viņi daudz stāsta par mežu, palīdz daudz ko uzzināt un ieraudzīt, kaut dažam tikai gara acīm. 

 

Paveikts ir patiešām daudz. Kā jums pašai ir ar spēka un enerģijas rezervēm?

 

Bet ja es raudāšu, es nevarēšu nevienam palīdzēt. Man arī ir žēl, ka cilvēks nav piedzimis vesels. Bet ir tā, kā ir, jādara no tās vietas, kā ir. Spēku dod tas, ka visa šī „iekustināšana” lēnām izplatās tālāk – iedrošina arī citus, arī vecākus un skolotājus. Mums ir tādi stereotipi, kas jāpārvar. Piemēram, Maija, viena no mūsu bērniem, beigusi Juglas mūzikas skolu, bija pirmā vājredzīgā, kas šogad iestājās Latvijas Mūzikas akadēmijā. Viņa dzied mūsu korī, spēlē flautu, viņas priekšnesumus varēs dzirdēt arī Lielbritanijas koncertos. Cita meitene – Lība – pirmā absolūti neredzīgā meitene, kas iestājās Babītes vispārizglītojošās vidusskolas 11. klasē. Viņas mamma tā arī atzina: „Sarma, tu esi mūs iedrošinājusi…”

 

Ir jau reizes, kad rokas nolaižas. Taču visbiežāk, tieši sastopoties ar pretestību, iegūstu īpašu sparu darboties tālāk, pierādīt tiem, kas nesaprot un nespēj iedziļināties, kādas ir mūsu problēmas. Mūsu kustībā neienāk tādi, kas ir formālisti, pat uz vasaras nometni brauc pedagogi un lektori, kas ir sirds cilvēki. Viņi jūtas ļoti labi, jo atzīst – uz dažām dienām ir nonākuši pasaulē, kur nav melu, nav izlikšanās, kur neviens savu labumu nemeklē uz cita rēķina. Tu redzi, ka arī veselais cilvēks nebaidās būt patiess, viņš atzīst, ka jūtas brīnišķīgi. 

 

„Radošs gars – dzīves spars!” Šī devīze mums pat nometnē uz krekliņiem bija uzdrukāta. 

 

Ir jau tā, ka cilvēkos ar īpašām vajadzībām visos dzīvo iekšā liela nedrošība. Visu laiku viņi jāiedrošina, jāpaslavē, lai var atkal virzīties uz priekšu. Mēs redzam, cik svarīgi ir uzturēt radošo garu! 

 

Atliek tikai novēlēt korim veiksmīgu koncertceļojumu! 

Sarmu Freibergu uzklausīja Gundega Saulīte