Ceļš no Amerikas uz Latviju kļūst īsāks
Uzņēmējs un Gaŗezera Padomes priekšsēdis Jānis Kukainis intervijā Ligitai Kovtunai    08.08.2023

 

 

 

Kā atradi ceļu uz PLEIF un kāda, tavuprāt, ir šī foruma lielākā vērtība? 

Pirmoreiz PLEIF biju 2013. gadā, kad to sarīkoja mans krusttēvs Jānis Kukainis. Tikko biju nobeidzis studijas Slounas menedžmenta skolā, MIT, un sācis strādāt Amazon. Konferencē vairāk klausījos, nekā runāju. 

 

Vienmēr esmu uzskatījis, ka ļoti liela nozīme ir tīklošanai jeb networking – kad cilvēki no dažādām pasaules malām var satikties, iepazīties un vēlāk kopā darīt nozīmīgus darbus. Latvijas uzņēmumiem šo pieeju būtu jāizmanto, lai iekļūtu lielākos tirgos un atvērt lielākas iespējas. Es aizgāju no konferences ar izjūtu, ka te ir lielisks potenciāls – vērtīgas idejas, sēklas, ko vajag izaudzēt. Piemēram, man izdevās atrast divas spēcīgas personas, kas palīdzēs mūsu starptautiskajiem klientiem – Einārs Garoza, kuŗš strādā ar vienu no mūsu lielākajiem klientiem, un Elza Upmane, ļoti spējīga darbiniece, kuŗa strādāja kādā Latvijas kompānijā, bet meklēja jaunas iespējas, ko mēs varējām piedāvāt. Viņai tika uzticēta liela atbildība un arī liela brīvība, arī nedaudz mentoring, un viņas devums lieliem korporatīviem klientiem un start-up uzņēmumiem – divpadsmit no Latvijas, arī no Lietuvas – ir bijis lielisks! Mūsu klienti ir sajūsmā par viņas darba kvalitāti un spējām. Ar šo vēlos pateikt, ka Latvijā ir spēcīgi, talantīgi cilvēki, līdz ar ko varam strādāt visi kopā, veiksmīgi savienoti.

 

 

Ar ko tieši nodarbojas jūsu uzņēmums? 

Četru gadu laikā ir izveidota divpusīga apkalpošanas sistēma. No vienas puses, programmētāji, inženieŗi, datu zinātnieki, produktu vadītāji, dizaineri, no otras – uzņēmumi, kuŗiem nepieciešami viņu pakalpojumi. Skaidrs ir tas, ka apkārt pasaulei ir lielisks darba spēks un augoši uzņēmumi, kuri meklē šādus darbiniekus. Mūsu uzņēmums bld.ai mēģina ērti savienot abus. Jau esam rentabli un cenšamies izdomāt, kā izveidot sistēmu tādu, kas ļauj tīklam dabiski palielināties un augt.

 

Kur esat studējis?

Es ieguvu savu bakalaura gradu Amerikas Savienoto Valstu Jūras akademijā. Pēc tam strādāju lielākajā kuģubūves uzņēmumā ASV Rietumkrastā, Sandjego, Kalifornijā. Tur apguvu projektu vadību un biznesa attīstību. Ieguvu MBA gradu MIT un turpināju strādāt Amazon, kur iemācījos vadīt lielas komandas un virzīt procesu uzlabošanas iniciatīvas. Pirms četriem gadiem nodibināju vietni bld.ai kopā ar savu klasesbiedru no MIT Danny Castonguay un pāris citiem partneriem. Kopš tā laika mēs esam koncentrējušies tieši uz platformas izveidi un audzēšanu.

 

Liels prieks, ka, nopietni mācoties un strādājot, tomēr esi atradis laiku arī latviešu lietām – esi Gaŗezera Padomes priekšsēdētājs jau sešus gadus. Kā nonāci līdz šim atbildīgajam amatam? 

Darīju visu to pašu, ko gandrīz visi Amerikas latviešu bērni dara. Katru vasaru mūsu vecāmamma mūs veda uz Gaŗezeru, turklāt apmetāmies ikreiz vienā un tai pašā kabīnē jeb “Hilton nr.1”. Izgāju Sprīdīšus, divus gadus Vasaras vidusskolā, tad ierados Saulgriežu nometnē Latvijā, kur mūs audzināja Valters Nollendorfs, Dagnija Staško u. c. trimdā zināmas personības. Vēl pēc pāris gadiem atgriezos Gaŗezerā, lai strādātu par saimniekpuisi, vēlāk “uzdienējos” līdz pārzinim un audzinātājam. Kad Gaŗezers svinēja savu 50. gadadienu, Mārtiņš Stāks man piedāvāja vadīt šīs apaļās gadadienas sarīkojumu kopā ar Franz Bauer. Varēju sevi pierādīt, un pēc gada mani ievēlēja Gaŗezera Padomē.

 

Tava darbošanās Gaŗezera vadībā sakrita ar grūtiem laikiem – kovidu, vētrām, kas daudz postīja. Kā tikāt galā? Un kā joprojām tiekat galā ar finansēm? 

Tas tiešām bija sarežģīts laiks – bija jāslēdz visas rūpīgi sagatavotās Gaŗezera programmas. Bet – darbībai neatļāva apsīkt mūs pašaizliedzīgās un pieredzējušās dāmas Sandra Kronīte un Anda Vizule, kuŗas strādā brīvprātīgi, administratore Ilena Rusmanis un saimnieks Guntars Rusmanis. Apbrīnoju, kā visi tika galā ar to neziņu un chaosu, kas bija iestājies! Viņiem tika uzlikta tāda spriedze un liela slodze, ļoti atšķirīga no ierastās, kas parasti ir, vadot un saimniekojot Gaŗezera territorijā. Kovids un vētra izsita visu no ritma, viss mainījās, un bija jāstrādā daudz vairāk, nedrīkstēja nogurt. Un vēl - jābalansē starp valsts noteiktajiem ierobežojumiem un noteikumiem, kas ne vienmēr bija viegli saprotami un izpildāmi. Darījām to labāko, lai Gaŗezers neapstātos… Pateicoties viņu un Gaŗezera saimes pūlēm, viss tika izdarīts. Mēs esam ļoti pateicīgi.

 

Par finansiālo pusi. Jā, bija grūti, jo pēkšņi samazinājās ienākumi, un grūti bija paredzēt izdevumus. Nācās stādīt budžetu vairākas reizes gadā, lai tas sanāktu izbalansēts, kā arī mazināt izdevumus, iespēju robežās. Centāmies atbildīgi informēt mūsu sabiedrību, un atsaucība bija ļoti saprotoša. Kritiskos punktos ļoti palīdzēja ziedojumi no Amerikas latviešu apvienības un Granrapidu draudzes. Gaŗezers no sirds pateicas par katru ziedojumu, laika ieguldījumu, brīvprātīgo palīdzību un atbalstu!

 

Pats esi ALAs biedrs? 

Esmu ALAs Mūža biedrs, un šo “titulu” man uzdāvināja krusttēvs Jānis. Viņam vispār manā dzīvē bija liela loma, Jānis bija ļoti spēcīga personība. 

 

Atgriežoties pie Gaŗezera, – kuŗām tieši programmām ir visvairāk vajadzīgs atbalsts? 

Šobrīd – Kronvalda zāles nojaukšana. Šī mums gadiem ir bijusi ļoti nozīmīga ēka, savulaik mūzejs, galerija, bibliotēka, deju zāle, klases telpas u.c. Diemžēl gadiem ilgi cīnāmies ar applūšanu, mitruma bojājumiem. Renovēt šo ēku būtu ļoti dārgi un nepavisam neveiksmīgi. Būvekspertu secinājums un ieteikums mums ir - būvēt jaunu ēku, lai tajā satilpinātu visas vajadzības vienuviet. Bija grūts lēmums, ļoti emocionāls, bet risinājums ir labākais programmu turpināšanai un mūsu ilgstspējai. 

 

Par Gaŗezera Vasaras vidusskolu – vai audzēkņu skaits tajā krītas, vai varbūt pieaug?

Pēdējos desmit gados šis skaits bijis stabils. Arī kovids to būtiski neietekmēja. Atliek cerēt, ka pieaugs… 

 

Kas notiek ar slaveno Klinklāva galeriju, ar citām ekspozīcijām? 

Diemžēl līdz ar Kronvalda zāles slēgšanu visi mākslas un tautas daiļrades priekšmeti ir pārvietoti. Mēs tos notīrījām, iekonservējām, izglābām un novietojām vienā noliktavā. Nu jāizdomā, kur to visu likt? Kādā ALAs kongresā pacēlās jautājums – kāpēc tieši Gaŗezerā? Varbūt mākslas darbiem ir vieta Cēsīs, ,Pasaules latviešu mākslas centrā, ko veiksmīgi vada Kārlis Kanderovskis? Varbūt “Latvieši pasaulē” (LaPa) mūzejs un pētniecības centrs, kas atrodas Berga Bazarā? Nacionālā Bibliotēka? Tas viss rūpīgi jāpārdomā. 

 

Kad savulaik ciemojos Gaŗezerā, pamanīju, ka bija ļoti stingra prasība runāt tikai latviski… 

Latviešu valoda ir jāmāca ģimenēs, Gaŗezera programmas pa vasaru atbalstīs viņu ieguldīto darbu. Reālitāte ir tāda, ka latviešu valoda līmenis nav tāds, kā bija. Mēs audzinām ceturto paaudzi ārpus Latvijas. Tiešām esam ļoti pateicīgi, ka tagad mums ir daudzi audzinātāji no Latvijas, un viņi ar savu priekšzīmi palīdz mūsu programmas dalībniekiem uzlabot latviešu valodas līmeni. Mēs apzināmies, ka līmenis mainās, un ir nākušas klāt jaunas programmas, kas paredzētas bērniem, kuŗiem nav tik labas latviešu valodas spējas - galvenais, lai bērnos palielinās interese un zināšanas par Latviju, lai viņi cenšas runāt latviski un vēlas braukt uz Latviju, lai sajūsmināti stāsta par savu senču zemi amerikāņu draugiem. Gaŗezera programmas arī sniedz iespēju bērniem satikties citam ar citu. Tā radīsies draudzības, un tad būs interese par ALA un ALJA, un viņi brauks uz kongresiem, un kopā sportos. Cerams, kādu dienu arī iemīlēsies un sūtīs savus bērnus uz nometni Gaŗezerā un Latvijā. 

 

Man žurnālistes gaitās ir nācies satikt cilvēkus, ko sauca par “born again latvians”, kā Angus Grants Austrālijā, Ivars Tauriņš Kanadā u.c. Šie puiši darbojās savas mītnes zemes vidē, un, kad bija sasnieguši zināmus karjēras griestus, uzmeklēja latviešus. Acīmredzot tas viņiem liekās svarīgi un interesanti. 

Jā, gan! Man arī ir tāda paziņa – Ingrīda Pētersone. Viņa pabeidza Gaŗezera Vasaras vidusskolu, tad pārcēlās uz Vašingtonu, kur atrada pilna laika darbu, tad gadiem strādāja, veidoja karjēru. Tagad viņa arī darbojas Gaŗezera Padomē, māca Vašingtonas latviešu skolā, dzied korī. Ir patīkami redzēt viņu atpakaļ latviešos, redzēt, ka latvisko liesmu nevar tik viegli izdzēst.

 

Tu runā ļoti labā latviešu valodā. 

Paldies manai vecaimātei, kas to lika darīt! Latviešu valodu iemācījos pirms angļu. Vienu gadu kopā ar viņu dzīvoju Vācijā, kur iemācījos arī vācu valodu. 

 

Mana mamma ir amerikāniete, tēvs aizgāja Mūžībā 2003. gadā, un vecāmāte dzīvoja gandrīz kaimiņos. Pa ceļam uz skolu vecmamma mašīnā lika man un brālim dziedāt latviešu tautasdziesmas, un katru dienu 15 minūtes bija jālasa latviešu teksti. Un nekad, nekad ar viņu nedrīkstēja runāt citādi, kā vien latviski! Un vēl mana latviešu valoda spēcīgi uzlabojās Gaŗezerā un pēc četrām nedēļām Saulgriežu nometnē Latvijā. 

 

Čikāgas Piecīši savulaik dziedāja: “Dieviņ, ļauj tiem stipriem būt, kas bērnus latviešu skolās sūt`!” 

Mani nesūtīja latviešu skolā. Sinsinati, Ohaijo tādas nebija. Mēs dzīvojāmies kopā ar brāli Andreju, ar Lauru Šteimani, ar Mežinskiem – latviešu ģimenēm. Tuvākā latviešu skola bija 100 jūdžu (161 km) attālumā Indianapolē. Atceros, reiz tēvs mūs tur bija aizvedis, bet 100 jūdzes katru nogali braukt bija par daudz. Beigu beigās mācījos no tēva un no vecmammas, un vasarās Gaŗezera programmas atbalstīja viņa iesākto. 

 

Pēc Latvijā pavadītām vairāk nekā divām nedēļām tev noteikti ir kādi vērojumi un secinājumi. Būdams uzņēmējs, esi saskāries ar Latvijas biznesa vidi. Tavi iespaidi? 

Runājot ar savas jomas cilvēkiem, esmu sapratis, ka Latvijā ir spējīgi cilvēki, bet ir nelielas iespējas attīstībai, jo – ir pārāk mazs tirgus. Tāpēc ir svarīgi darīt to, ko dara PLEIF – pavērt ceļu uz Eiropu, uz Ziemeļameriku, dot iespēju veidot biznesa kontaktus starp savu zemi un Ameriku. 

Pats esmu saticis jaunus biznesa partnerus Latvijā, un esmu pārliecināts, ka šādas iespējas ir. Vēl vairāk – man ir savs plāns tuvākajiem sešiem mēnešiem, lai tās īstenotu.