Katrā lielākā pilsētā ir savi restorāni-leģendas. Parīzē viesus joprojām gaida 1893. gadā dibinātais “Maxim’s”. Pirms Otrā pasaules kara Rīga varēja lepo­ties ar daudziem augstas klases restorāniem. Latvijas galvaspilsēta tolaik esot bijusi īsta gardēžu Meka. Lūk, ko savās atmiņās “Mani skaistākie gadi Latvijā” par “Romas viesnīcas” restorāna bufeti raksta tā ilggadējais viesmīlis Aleksandrs Bāris: “14 metrus garā bufetē vairāk nekā 100 aukstu un siltu uzkožamo bija izlikti stikla vitrīnās viesiem no pulksten deviņiem rītā līdz diviem naktī. Ikviens ārzemnieks, kas kaut ko tādu savās mājās nebija redzējis, bija ļoti patīkami pārsteigts par daudzajiem gardumiem un ne mazums brīnījās par to bagātību un daudzpusību.” Pēc kara A.Bāris nokļuva Vācijā, kur atvēra pats savu restorānu. Padomju laikos par īpašu prestiža vietu Rīgā kļuva restorāns “Pūt, vējiņi” Jaunielā netālu no Doma baznīcas. Te mīlēja iegriezties arī kompartijas vadība, pašu Augustu Vosu ieskaitot. Augstajiem biedriem pat esot bijuši iekārtoti atsevišķi kabineti. Visā Padomju savienībā klīda nostāsti par eleganto “Jūras pērli ”Jūrmalā, kas bija slavena ar savu varietē programmu.

Savukārt Liepājā viena no šādām gastronomiskām leģendām bija un joprojām ir kafejnīca “Teika”. Tā atrodas pašā pilsētas centrā, uz Lielās un Teātra ielu stūra, blakus pilsētas teātrim un luterāņu sv. Trīsvienības katedrālei. Padomju gados “Teikā” esot uzstādīts Liepājā pirmais kafijas automāts.  Tolaik te varēja nobaudīt gan rīta kafiju, gan ieturēt pusdienas. Bērni, nākot no skolas, par sataupītajām kapeikām esot pirkuši smalkmaizītes un kūkas. Bet vakaros pa ceļam uz teātri te iegriezušās dāmas – uz tasi kafijas ar Rīgas melno balzamu. Runā, ka daudzas patiesībā šeit cerējušas ieraudzīt iemīļotos Liepājas aktierus, kuri bijuši bieži “Teikas” viesi. Tomēr pārmaiņu laikos “Teika” nespēja piemēroties jaunajiem apstākļiem un tika slēgta. Kādu laiku šajās telpās darbojās spēļu zāle, tad bārs un visbeidzot – suši restorāns, kas gan neizturēja konkurenci un drīz vien bankrotēja. Tomēr vieta nepalika tukša! 2023. gadā te tika atklāts jauns restorāns, turklāt ar veco nosaukumu – “Teika”. Es pats ievēroju “Teiku” šī gada pavasarī, uzduroties internetā ievietotam pusdienu piedāvājumam. Aizgāju un nebiju vīlies. Īsts restorāna ēdiens par demokrātisku cenu, value for mone” bija pat ļoti augsta. Tas, ko es pasūtīju, bija latvieša gaumei gatavots ēdiens – bet ar neuzbāzīgu, elegantu dienvidniecisku piesitienu. Modernajā latviešu valodā to dažkārt dēvē par fusion virtuvi. Varēja just, ka pavāri mīl ceļot vai paši kādu laiku uzturējušies ārzemēs. Tāpēc nebiju īpaši izbrīnīts, kad uzzi­nāju – jaunie “Teikas” saimnieki Beatrise un Edgars Miķelsoni ir remigranti, kuri atgriezušies Latvijā pēc piecpadsmit Spānijā pavadītiem gadiem. Viņus pašus man bija iespēja sastapt decembra sākumā Liepājā.

Cik noprotu, jūs abi neesat liepājnieki?

Edgars.  Es pats esmu dzimis Limbažos. Pavāra profesiju apguvu Valmieras pārtikas ražotāju vidusskolā. Vēlāk strādāju par pavāru vairākos restorānos Rīgā, līdz dzīves līkloči aizveda uz Spāniju. Tas bija 2008. gadā, kad man pašam bija 23 gadi. Tas bija spontāns lēmums. Es neaizbraucu uz Spāniju sadzīves problēmu vai ekonomisko apsvērumu dēļ. Vienkārši vēlējos redzēt pasauli, iegūt jaunu pieredzi. Manuprāt, pavāram tas ir īpaši svarīgi. Man paveicās –  es atradu darbu Marbeljā pašos Spānijas dienvidos, vienā no pilsētas labākajiem restorāniem.

Beatrise. Bet es piedzimu un uzaugu Latgales pusē, Līvānos. Bērnībā aizrāvos ar mūziku un mākslu. Pēc 9. klases beigšanas mācījos Rīgas tūrisma un tirdzniecības tehnikumā. Atklāti sakot, mēs abi iepazināmies internetā. Tobrīd Edgars jau kādu laiku dzīvoja Spānijā. Apprecējāmies Latvijā, un pēc tehnikuma pabeigšanas es devos pie Edgara uz Spāniju. Līdzīgi kā Edgars, arī es tur strādāju viesmīlības jomā. Atklāti sakot, mēs ne mirkli nenožēlojam, ka aizbraucām uz Spāniju un pavadījām šajā valstī piecpadsmit gadus. Redzēt pasauli, iepazīt citas kultūras – to es ieteiktu ikvienam.

Un tomēr jūs izlēmāt atgriezties Latvijā. Kāpēc?

Edgars. Ar Katru gadu aizvien vairāk un vairāk mūs urdīja sajūta, ka jābrauc atpakaļ uz Latviju. Iemesli šādam nemieram bija divi. Pirmkārt, ilgas pēc mājām un tuviniekiem. Otrkārt, tā bija vēlme sākt savu biznesu. Es apzinājos, ka manas zināšanas un pieredze to ļauj darīt. Patiesībā tas bija mūsu abu sapnis – pašiem savs restorāns. Bet iekšēji jutām, ka tam vajadzētu būt Latvijā. Un tad saņēmu ziņu no sava bērnības drauga, limbažnieka Uģa Aleksāna, kurš bija atradis brīvas iespējamā restorāna telpas Liepājā. Viņš uzreiz saprata, ka vieta ir vienkārši ideāla –  uz centrālās ielas, blakus tramvaja sliedēm. Netālu atrodas pilsētas teātris, ostas kanāla promenāde un koncertzāle Lielais Dzintars.

Beatrise. Mums abiem patīk Spānija, tās klimats, tauta, kultūra un virtuve. Un tomēr tā īsti par savām mājām mēs Spāniju nevarējām saukt. Pēc katra gada, ko nodzīvojām šajā valstī, paši sev solījām – viss, pietiek, šis bija pēdējais, nākamajā gadā braucam uz Latviju. Bet katru reizi šie plāni tika izjaukti. Varbūt pie vainas bija ikdienas rutīna, aizņemtība darbā, kovida pandēmija, ģeopolitiskais stāvoklis, ekonomiskā situācija – vienmēr jau var atrast atrunas, kāpēc nevar atgriezties tūlīt.

Edgars.  Ar laiku rodas ilūzija, ka Latvija tuvu, tepat blakus. Abas valstis, Spānija un Latvija, atrodas Eiropas Savienībā. Mums ir viena valūta, vīza nav vajadzīga, pastāv tiešie avioreisi, ar radiem iespējams tērzēt sociālajos tīklos. Bet patiesībā Liepāju no Marbeljas šķir 3800 kilometri, kas ir liels attālums.

Vai jūs neuztrauc drošības situācija, draudi, kas nāk no kaimiņos esošās Krievijas?

Edgars. Par to cenšamies nedomāt. Labākais, ko var darīt šādā situācijā – vienkārši dzīvot nost. Es uzskatu – mēs nedrīkstam dzīvot pastāvīgās bailēs, ka rīt varētu notikt kaut kas slikts.

Beatrise. Ir jau labi, ka valdība aicina atgriezties Latvijā. Tomēr tai pirmām kārtām būtu jādara viss iespējamais, lai cilvēki nebrauktu no tās prom. Būsim atklāti – ja mūsu bērni būtu sākuši iet Spānijas skolā, mums būtu daudz grūtāk atrast ceļu uz mājām. Kaut gan es zinu, ka dažiem remigrantiem tieši bērnu izglītošana dzimtajā valodā bijusi noteicošais faktors, lai pieņemtu lēmumu par braukšanu mājās.

Kā notika pati atgriešanās?

Edgars.  Patiesībā pats atgriešanās process Latvijā bija vienkāršāks un ātrāks, nekā sākumā bijām domājuši. Viss notika dažu nedēļu laikā pēc lēmuma pieņemšanas! Latvijas vēstniecība Spānijā palīdzēja ar visu nepieciešamo informāciju, viņi sīki un smalki izskaidroja, kas un kā darāms. Liels paldies radiem un draugiem, kuri mūs atbalstīja un motivēja darboties. Pēc ierašanās Liepājā 2023. gada martā kopī­giem spēkiem ķērāmies pie jaunā restorāna telpu labiekārtošanas. Iesniedzām pieteikumu projektu konkursā “Remigrācijas atbalsta pasākums –   uzņēmējdarbības atbalsts”, ko grantu veidā sniedz Liepājas pilsētas pašvaldība kopā ar Kurzemes plānošanas reģionu un Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministriju. Mums veicās – saņēmām 8 500 eiro lielu atbalstu jaunā restorāna ventilācijas iekārtu remontam, kas bija puse no vajadzīgās summas.

Atklāti sakot, pirmo gadu pēc atgriešanās mēs ļoti daudz strādājām. Varbūt tāpēc par klientu trūkumu nevaram sūdzēties. Īpaši vasarās te apgrozās arī daudz lietuviešu tūristu. Pavisam drīz, 2027. gadā, Liepāja būs Eiropas kultūras galvaspilsēta, kas arī veicinās tūristu pieplūdumu. Liepāja attīstās, rodas jaunas darba vietas. Pēdējo septiņu gadu laikā Liepājā esot uzceltas 24 jaunas rūpnīcas. Pavisam nesen, oktob­ra nogalē, šeit tika atklāta jauna zivju pārstrādes rūpnīca “SyFud”, kas pieder lietuviešu uzņēmējiem. Patlaban šajā rūpnīcā ir ap 150 darbinieku. Plānots, ka 2027. gada beigās, kad uzņēmums strādās ar pilnu jaudu, tās darbinieku skaits sasniegs jau 800. Tās ir ne tikai darba vietas, ne nodokļi valstij un pašvaldībai, bet arī jauni klienti mūsu “Teikai”. Mūs tas tikai priecē. Ēdināšanas bizness –  tas ir vienlaikus gan dzīvesveids, gan hobijs. “Teikas” devīze jeb moto ir: “Vieta, kur būt”. Tātad ne tikai vieta, kur garšīgi paēst, bet kur iespējams jauki pavadīt laiku, patērzēt ar draugiem.

Un tomēr jebkura restorāna būtība slēpjas ne tik daudz telpu dizainā un pat ne tā saucama­jā gaisotnē, bet gan virtuvē. Dažkārt Āzijā vienkāršās ielas ēstuvēs man izdevies nogaršot ēdienus, kas darītu godu ar zvaigznēm novērtētiem Eiropas restorāniem. Kā jūs pats raksturotu “Teikas” ēdienkarti?

Edgars. Mūsu piedāvājumā pārsvarā ir Vidusjūras tautu ēdieni, Spānijas un Itālijas virtuve, paras­ti arī kaut kas no Austrumāzijas. Cenšamies izmantot svaigus produktus, tāpēc, cik tas iespējams, izvairāmies no pusfabrikātiem. Paši uz vietas gatavojam svaigu mājas pastu. Ēdienkartē atradī­siet gan klasisko pasta carbonara recepti, gan makaronus ar gaļu vai jūras veltēm. Tradicionālajai spāņu gaspačo zupai, kad tas iespējams, blendējam vietējos Latvijas tomātus. Patiesībā pie mums katrs var atrast kādu ēdienu tieši savai gaumi. “Teikā” vienmēr var nobaudīt arī kaut ko īsti latvisku. Piemēram, šajā nedēļā pusdienu piedāvājumā mums ir arī skābeņu zupa ar cūkgaļu, bet desertā iespējams nogaršot auzu pārslu kārtojumu. Tāpat mūsu ēdienkartē ir arī burgeri un īstas itāļu picas, kuras īpaši iecienījuši bērni.

Kā jūs jūtaties Latvijā pēc Spānijā pavadītajiem gadiem?

Beatrise. Savu izvēli atgriezties nenožēlojam ne mirkli. Te ir mūsu mājas, mūsu ģimenes, radi, latviešu valoda, četri gadalaiki. Te ir piederības sajūta savai zemei un tautai. Svešumā latvie­tību palīdz uzturēt internets un sociālie tīkli, bet te tā ir ikdiena. Savukārt mēs atvedām uz Latviju jaunas zināšanas un pieredzi. Īpašs atklājums mums abiem ir pati Liepāja. Pirms pārcelšanās uz Liepāju mēs pat nenojautām, cik daudz šī pilsēta var sniegt. Te ir jūra un ezers, skaista arhitektūra, bagāta kultūras dzīve, visas iespējas sportam, pavisam netālu atrodas Lietuva. Un, pats galvenais, -  te ir laipni, pretimnākoši un rosīgi cilvēki. Nesen uz Liepāju pārcēlās mana mamma, kura šeit jau paspējusi iedzīvoties. Arī mēs abi esam iegādājušies paši savu mājokli, ko pašreiz renovējam. Tā vien izskatās, ka esam ieradušies šeit uz palikšanu. Augsim kopā ar Liepāju.