Atzīšanās Rīgai mīlestībā
Ar Angliski runājošo apvienības Latvijas nodaļas prezidenti un Latvijas Nacionālās operas (LNO) fonda ģildes sudraba pakāpes alībnieci Rutu Zadziorsku tikās Armīda Priedīte    08.04.2014

 

Par jums var sacīt, ka savu krēslu mūsu Baltajā namā esat nopelnījusi ne vien ar ziedojumiem, bet arī ar atzīšanos mīlestībā jau agrā bērnībā. Ne katrs teātris var ar ko tādu lepoties! Kad iesākās šis jūsu ilgais un skaistais ceļš uz Operu?

 

Kopā ar mammu sāku apmeklēt Operu jau kopš sešu gadu vecuma. Pirmā opera, ko noskatījos, bija Pučīni „Bohēma”, un tā mani ļoti saistīja. Vēlāk saviem paziņām stāstīju, ka uz skatuves bija meitene, kuŗai laikam masalas vai kāda cita slimība. Man ļoti patika gan dziedāšana, gan visa darbība uz skatuves. Vēl šodien atceros, kādu lielu iespaidu uz mani atstāja arī „Baņuta”, „Klīstošais holandietis” un citas operas. Kad noskatījos baletu „Gulbju ezers”, kādu laiku mans sapnis bija kļūt par balerīnu. Tādi, lūk, bija mani pirmie iespaidi par Baltā nama apmeklējumiem.

 

Kā daudzi latvieši, arī mūsu ģimene nonāca trimdā. Pirmos gadus dzīvojām netālu no Hamburgas, nomalē. Kad tur 1946. - 1947. gadā daļēji atjaunoja operas namu, braucām uz turieni baudīt mākslu. Dzīve toreiz, protams, bija pieticīga, taču no mākslas nespējām atteikties. Gadus desmit vēlāk, kad jau dzīvojām Amerikā, mums bija abonements Metropolitan operā. Dzirdēju visus tā laika slavenākos dziedātājus. Šo brīnišķo laiku vēl tagad labi atceros. Katru sestdienu bija arī operu radio tiešraide. Vienmēr to cītīgi klausījāmies. Pēc tam ar draugiem sazvanījāmies un apmainījāmies iespaidiem. Manuprāt, ir ļoti svētīgi, ja bērni jau kopš mazotnes tiek pieradināti pie operas, teātŗa. Pie mākslas. Man tā laime bija.

 

Pagājušā gadsimta 80. gados, kad pēc ilga pārtraukuma viesojos Latvijā, biju Operā uz „Sikspārņa” iestudējumu. Nams man šķita tāds kā nosūbējis gan no iekšpuses, gan ārienes. Nebija tāds kā manā pirmskaŗa bērnībā...To­ties, ejot laukā no Operas nama, piedzīvoju brīnišķīgu skatu! Lūkojos  uz Brīvības pieminekli un ieraudzīju tam apkārt interesantus mākoņus, kas veidoja Latvijas kontūru. Fantastiski! Brīvības piemineklis un apkārt tam Latvijas kontūra. Kaut ko tādu var redzēt tikai reizi mūžā.

 

Operas nama pārbūvei un remontam bija nepieciešami lieli līdzekļi. Arī es, vēl dzīvojot Amerikā, ziedoju šim mērķim naudu. Vēlāk biju uz Baltā nama atklāšanu. Viss mirdzēja zeltā un samtā! Skaisti! Operas nams bija atdzimis. Kopš deviņdesmito gadu sākuma Baltā nama zālē ir krēsls, uz kuŗa ir plāksnīte ar manu vārdu.

 

Jau turpat desmit gadi pagājuši, kopš esat atgriezusies uz pastāvīgu dzīvi Latvijā. Esat arī LNO fonda ģildes sudraba pakāpes dalībniece.     

 

Joprojām katru gadu mūsu Baltajam namam ziedoju zināmu summu naudas. Mums ir tikšanās ar māksliniekiem, risinās interesantas sarunas. Vai man no mūsu operdziedātājiem ir kāds īpaši iecienīts mākslinieks? Protams! Mans absolūtais favorīts ir Egils Siliņš. Biju arī uz viņa jubilejas koncertu. Mana favorīte ir arī Elīna Garanča.

 

Rīga šogad var lepoties ar Eiropas kultūras galvaspilsētas titulu. Jūsu vismīļākā vieta Rīgā?

 

Bērnībā dzīvoju Elizabetes un Antonijas ielas stūrī, klusajā centrā. Un tā joprojām ir mana visvairāk iemīļotā vieta Rīgā. Jūgendstila nami ar tiem raksturīgo šarmu... Rozentāla un Blaumaņa mūzejs ar īpašo kultūras gaisotni. Ieejot šajā mūzejā, jūtos kā savas vecmāmiņas istabā. Man ļoti patīk arī Vecpilsēta ar mazajām, šaurajām ieliņām, kuŗas es tāpat labi atceros no savas bērnības. Sirdij tuva man ir Valtera un Rapas grāmatnīca. Tur es varētu pavadīt gaŗas stundas. Arī tās ir manas bērnības atmiņas. Jo vienmēr esmu bijusi liela grāmatu lasītāja.

 

Katru gadu, īpaši vasarās, jūs esat gīde saviem daudzajiem no ārzemēm atbraukušajiem ciemiņiem. Kurp jūs viņus noteikti vedat, ko cenšaties parādīt?  

 

Protams, uz kluso centru ar jūgendstila ēkām un savdabīgo gaisotni. Noteikti uz vecpilsētu, kur arī ir jūgendstila nami. Un pasakaini šauras ieliņas ar senatnes smaržu. Cenšos aizvest savus viesus arī uz Vecrīgā iekārtotajām mazajām mākslas galerijām. Tām piemīt īpaša burvība.

 

Ar ko, jūsuprāt, Rīgai ir pamats lepoties?

 

Protams, ar mūsu Balto namu un tā māksliniekiem, kuŗus labi pazīst daudzviet pasaulē. Ar jūgendstila namiem, mūzejiem un Vecpilsētu. Rīgā ir daudzveidīga kultūras dzīve. Nevajadzētu aizmirst, ka Rīgā vienmēr ir dzīvojuši dažādu tautību cilvēki un katrs no tiem atstājis kādu paliekamu savas kultūras vērtību. Sliktais izplēn, bet labais vienmēr paliek. Internacionālais, kosmopolītiskais atstāj savas pēdas mākslā un kultūrā.

 

Rīga pamatoti var lepoties ar saviem skaistajiem parkiem. Cik skaisti ir ap Balto namu! Tāpat Bastejkalnā. Un citviet. Cik tur ir pasakaini, kad zied un smaržo ceriņi! Krāšņa ir arī rudens lapu krāsu palete. Parki ir skaisti visos gadalaikos. Un arī tas ir mūsu Rīgas lepnums.