Atklāti par Latvijas politisko dzīvi
   21.10.2012

Saruna ar Tirgus un sociālo pētījumu aģentūras „Latvijas fakti” vadītāju Aigaru Freimani

Vai domāt, ka radikālais Lindermans vēlēšanās „paņems” tos SC vēlētājus, kas ir noguruši no varas tukšajiem solījumiem?
Jā, bet Lindermana potenciāls nav liels. Ir arī daļa vēlētāju, kuŗi saprot, ka varas resursi mīt citās partijās, viņi ir konformisti, gatavi pieslieties kādam citam. Andŗa Amerika partija Gods kalpot Rīgai ir viens no signāliem, ka SC ir vēlētāji, kuŗi labprāt balsotu par Ameriku, nevis par Ušakovu. Amerika tagadējā partija ir Šlesera bijušās Latvijas Pirmās partijas un Latvijas ceļa (LPP/LC) 2009. gada modelis, – atcerieties, par to balsoja vairāk latviešu nekā krievu valodā runājošo. Amerika partija savā ziņā ir kā pretsvars radikālajiem SC vēlētājiem.

Visu laiku runa bija par to, ka pēc pašvaldību vēlēšanām SC un Amerika partija ies kopā vienā koalīcijā, un par Amerika partiju bija gatavi balsot tie, kuŗi par Ušakovu noteikti nebalsotu. Tagad Ameriks ir paziņojis, ka uz vēlēšanām ies kopā vienā sarakstā ar SC. Vai tā nav viņa kļūda?
No malas redzamais ir diezgan skaidrs. Amerikam pašam iespēja tikt SC vēlētāju ievēlētam ir ļoti augsta, vēl dažiem viņa partijas biedriem arī, bet, ejot atsevišķi, izredzes tikt ievēlētam viņam ir daudz mazākas, būtu vajadzīga gan liela nauda, gan arī cilvēki, kas strādā partijas reitinga celšanai. Un Ušakovam Ameriks ir tikpat vajadzīgs, jo arī SC Rīgas domē grūti nosaukt vēl kādu deputātu, kuŗš būtu labi zināms vēlētājiem. Tāpēc lēmums iet kopā vienā sarakstā ir ļoti pragmatisks un izdevīgs gan Amerikam, gan Ušakovam.

Kā jūs skaidrojat to, ka Reformu partijai ir tik zems reitings? Viņu ministri ir labi izglītoti, ar viņiem nekādus aizmugures darījumus sarunāt nevar, un viņi tiešām grib mainīt ierasto kārtību katrs savā jomā. Viņi acīm redzami ir traucēklis pārējiem politiķiem, bet kāpēc vēlētāji tik zemu vērtē partiju, kuŗa tos ielikusi amatos?
Pirmais, kas nāk prātā,- Reformu partija ir viena lēmuma partija, kas tapa, izmantojot Satversmes pantu par Saeimas atlaišanu, un mēs visi varējām to baudīt, nepūloties paši kaut ko darīt lietas labā. Tas radīja partijai milzīgu atbalstu. Tomēr bija divi fakti, kas partiju sašķēla kā ar nazi jau sākumā. Pirmais bija stāsts par SC un teicienu par tankiem – Zatlers sacīja, ka tikai ar tankiem viņu varēs piespiest atteikties no domas par SC dalību valdībā. Bet jau drīz pēc tam nāca paziņojums, ka no šīs idejas tāpat nekas nevar sanākt, tāpēc iztiks bez SC. Tas bija politisks absurds. Otrs fakts - valdībā partija ielika ministrus, kas delikāti distancējās no partijas, sakot, ka atbalsta partiju, bet tajā nestāsies. Tas vēlētājos izraisīja dīvainu sajūtu: mēs par viņiem balsojām, bet topošie ministri partijai neuzticas. Ķīlis, Pavļuts un Sprūdžs neapšaubāmi lielā mērā nosaka valdības darba kārtību, jo viņu izvirzītie jautājumi aizņem vismaz 70 procentus satura valdības komunikācijā ar sabiedrību. Lielākoties tas ir pamatoti, jo viņu izvirzītie jautājumi tiešām ir jārisina, bet tikpat bieži šie jautājumi rada skandalozu gaisotni. Šo ministru sacītajā ir daudz virsrakstu, bet maz satura. Sabiedrībā tas rada drudža sajūtu. Jā, augstākajā izglītībā problēmu netrūkst, kaut vai 60 augstskolas pašreizējā demogrāfiskajā situācijā ir kā briljantu veikals nabagu rajonā, tomēr, manuprāt, reformas izglītībā ir veicamas ar citām metodēm. Es gribētu teikt, ka mums ir teatrāla sabiedrība un reformas ir veicamas ar mākslinieciskākiem paņēmieniem, neaizmirstot birokrātisko precizitāti. Par pašvaldību jomu domāju, ka nākamgad pēc pašvaldību vēlēšanām būs redzams, kas tajās ir, un tad arī pašvaldības pašas sapratīs, kas tās ir. Tad būs skaidrs, vai pašvaldībās paliks oligarchu partiju ietekme, vecais mantojums. Ja tā notiks, tad tas būs nopietns spēks. Pašlaik pašvaldībās ir deputāti, kas savulaik bijuši gan Tautas partijā, gan Pirmajā partijā un, protams, ir Zaļo un zemnieku savienības deputāti. Tautas partija un Pirmā partija jau ir pagātne, bet cilvēki un sakari ir palikuši. Vēlēšanas rādīs, kas notiks ar Kurzemes, Vidzemes un daļēji arī ar Zemgales partijām, kas šobrīd nepieder ne Vienotībai, ne Reformu partijai, ne arī Nacionālajai apvienībai.

Kas jūsuprāt notiek ar Nacionālo apvienību?
Es nezinu. Domāju, ka Visu Latvijai! emocionālais pacēlums, nacionālais patoss, kas bija, viņiem ienākot Saeimā un politikā, ir pierimis. Tagad lien ārā visur esošā muļķība, un tas kļūst aizvien manāmāk. Politiskā pieredze un veselais saprāts, kas savulaik raksturoja vairākus TB/LNNK līdeŗus, ir pazudis bez pēdām. Visbiežāk parādās un vispamanāmākais ir cilvēks uzvārdā Parādnieks, bet gaišais zēns Raivis Dzintars ar sapņainajām acīm un idejām, ir pazudis. Brīžiem Raivis kaut kur parādās, bet viņu gandrīz vairs neredz un nedzird. Viņš ir pazudis, kaut, protams, viņš ir Saeimā. Tagad visur ir Parādnieks. Es tiešām nezinu, kas ar viņiem ir noticis, bet veselā saprāta daļa ir gājusi mazumā. Liekas, ka Roberts Zīle, politiķis, kuŗam piemīt racionālais saprāts, ir it kā pagājis malā, laikam Eiropas Parlamentā viņš savu ir padarījis, un viņa politiskā dzīve, šķiet tuvojas beigām. Līdz ar to ir parādījušies cilvēki, kuŗi ir skaļāki, redzamāki un kuŗi, manuprāt, Nacionālās apvienības ideju itin vienkārši degradē.

Kā jūs prognozējat Vienotības nākotni? Aizvien biežāk publiski izskan viedoklis, ka Vienotība, vismaz partijas vadība, kas nosaka tās rīcību, ir Tautas partijas garīgie mantinieki. Runā arī par to, ka, turpinot tādā garā, viņi aizies pa skuju taku ātrāk, nekā savulaik to izdarīja Latvijas ceļš un Tautas partija.
Vienotība šobrīd ir vienīgā varas partija, kuŗai var piešķirt varu pilnā apjomā – tā domā lielākā daļa viņu vēlētāju. Tā tas ir, kamēr nav parādījusies nopietna alternatīva. Reformu partija ar savu ļoti aso, bet nedefinēto liberālo nostāju tāda nav, un šķiet, ka arī Nacionālā apvienība nav alternatīva politikas trūkuma un pašreizējo personāliju dēļ. Paliek SC, bet liela daļa vēlētāju nekad viņiem neuzticēsies un nebūs tam gatavi. Vienotība ir pati sev ķīlniece savas lomas dēļ, tāpēc grūti spriest, kas ar partiju notiks. Protams, aizkustina stāsts, kas ik pa brīdim atkārtojas: Dombrovskis nav noguris, viņš ir gatavs strādāt. Pieteikumu politikā Vienotībai ir bijis daudz, bet tie it kā pazūd. Piemēram, savulaik ļoti jūsmīgs bija stāsts par industrializāciju, kas Latvijā tagad būšot. Pazuda, izplēnēja. Nu ir stāsts par ekonomisko izrāvienu, kas arī lēnām pagurst, jo nav skaidrs, kā mēs izrausimies un uz kuŗu pusi. Domāju, ka arī pašā partijā viņi nav īpaši vienoti. Jau pats fakts, ka Vienotības fonā top politiskais spēks ar Einaru Repši, kuŗā ir vesela rinda cilvēku, kas Vienotību nav pametuši, bet veido jaunu organizāciju, kuŗu nesauc par politisku spēku. Visai dīvaini - tā ir tāda politiskā divsievība. Domāju, ka Vienotībā situācija atrisināsies, kad vai nu notiks iekšējā revolūcija, kas nekad nevienā politiskā partijā Latvijā nav notikusi, vai arī parādīsies kāds alternatīvs politiskais spēks, kuŗš varbūt liks Vienotībai atgūt savu normālo stāvokli, un viņi būs spiesti konkurēt, varbūt mainīsies partijas līdeŗu muklājs. Sajūta ir tāda, ka tepat blakus tā alternatīva mīt, ka tā var parādīties, un patiesībā sabiedrībā ir alternatīvas gaidas.

Vienotība ir iemīlējusies pati sevī, un viņu cinisms joprojām brīžiem šokē
Mani jau arī reizēm iedvesmo Sandras Kalnietes publiskie stāsti: kur vien Eiropā Dombrovskis parādās, notiek standing applause, un es visu laiku domāju – kam ir tie aplausi? Tiem 400 tūkstošiem cilvēku, kas aizbraukuši no Latvijas? Vienam no zemākajiem dzīves līmeņiem Eiropas Savienībā? Vēlmei par varēm ielauzties eirozonā? Tam, ka Latvijā ir demogrāfiskā bedre? Kam ir tie aplausi? Tam, ka ar Eiropas papīriem viss ir kārtībā un skaitļi izskatās labi? Es labāk gribētu dzīvot Grieķijā! Tur vidējā alga un pensija, par spīti tam, ka notiek skarba algu un pensiju samazināšana, ir nesalīdzināmi lielāka nekā šeit. Sabiedrība Grieķijā iziet ielās, un resnā, sviedrainā Eiropa baidās no trokšņa, ko viņi saceļ. Te viss ir kārtībā, tikai uzsvilpj: zēni, tur, zēni, šur! Un standing ovation! Es nejūtos laimīgs tāpēc, ka Eiropas Parlamentā kāds Dombrovskim aplaudē, kājās stāvot. Es nesaprotu, kāpēc mums bija jāglābj Parex banka un pēc tam bija stāsts, kā mēs glābjam skandināvu bankas. Kāpēc vienai mazai, nomocītai tautai bija jāglābj skandināvu bankas? Tāpēc, ka viņi te iegrūda naudu, jo te bija milzīga vajadzība pēc mājokļiem? Liekulība ir tik liela un jautājumu ir bez gala. Gribas kāpt ārā no tiem politkorrektuma rāmjiem, jo tas traģiskais farss, kas notiek Latvijas politikā, - tam nav pat atbilstošu vārdu. Vai vienreiz beigsies tā mafijas omerta jeb klusēšana?

Esat kļuvis par radikāli?
Es kādus piecus gadus jau esmu tā domājis, ja gribat – esmu radikāls. Vai mēs atkal smaidīsim un priecāsimies par kārtējo valsts iepirkumu afēru, ar sajūsmu sagaidīsim kārtējo airBaltic kompāniju, kuŗai maksāsim un maksāsim no savas kabatas? Un kāds atkal kļūs bagāts, un mēs aplaudēsim, asarām līstot: malači! Mēs kā polārpētnieki – paši aizgāja un dzīvoja bez pārtikas ledājos. Ginesa grāmatā mūs var ierakstīt, bet es tur negribu! Es gribu normāli dzīvot. Bez aplausiem.

Sallija Benfelde