Ar dzīvesziņu un mīlestību
Folkloriste Ieva Freinberga un dziesminieks, folklorists, DV Vācijā valdes loceklis Austris Grasis intervijā Ligitai Kovtunai    12.06.2017

 

Avīzēs un tīmekļa vidē pēdējā laikā itin bieži parādās tavi raksti – par latviskumu, par valsts apziņu. Vai tas sakarā ar tavu apaļo jubileju, ko nosvinēji 1. jūnijā? Ap dzimšanas dienas laiku jau dažkārt prāts nesas uz filozofiju...

A.G. Kad sirds pilna, tad gribas rakstīt. Un arī pārdomāt, ko svarīgu esmu paveicis. Šogad vislielāko gandarījumu izjūtu par mūsu Skaņākalna institūtu, kam nu jau apritējuši 15 gadi un kas iekļauts Daugavas Vanagu Vācijā darbības apritē. Turklāt esmu Vācijas DV valdes loceklis, kultūras nozares vadītājs, dzīve norit uz riteņiem, bet šai laikā jau daudz var paveikt, izmantojot modernos plašsaziņas līdzekļus – redz, sēžu Mazsalacā un sazinos ar visu pasauli.

 

Kādā intervijā tu man teici – „apzināti nekad neesmu nekur svešās zemēs iegādājies īpašumu – lai neiesakņotos.” Nu esi iesakņojies „Ģendertos” pie Mazsalacas un atvilinājis turp daudz ļaužu. Īpaši Jāņos, kad jūsmājās sapulcējas simti.

Pirms pāris gadiem bija 250 līgotāju, citkārt parasti ap simtu. Brauc no visas Latvijas, arī ārzemju latvieši, kas Jāņu laikā ir Tēvzemē. Un man ir tāds prieks, ka pēc svinēšanas pienāk 15-16 gadu vecs pusaudzis un saka – „es taču nemaz nezināju, ka latviešu tradicijas ir tik interesantas!”

 

I.F. Svinam jau ne tikai Jāņus, bet arī Lieldienas un citus gadskārtu svētkus. Tā aizvadītajās Lieldienās Ģendertos bija ap 60 cilvēku, galvenokārt jaunieši, kas meklē, mēģina izprast savas latviskās saknes, lai tad veidotu latvisko pasauli ap sevi. Brauc jaunieši no Vācijas, Zviedrijas, Krievijas, interese ir liela. Ar daudziem no šiem jauniešiem arī sākušās sarunas par pievienošanos Daugavas Vanagiem.

 

Un te vieta runāt par DV organizācijas „sāpīgāko punktu” – jaunu biedru piesaistīšanu.

A.G. Nesen DV Bonnas kopas sēdē pieņēmām lēmumu to pārveidot par Latviskās izglītības kopu ar galveno mērķi – veicināt latvisko izglītību. Un manā ieskatā DV nākotne ir interešu kopās. Turklāt vairs jau nav nozīmīgi, kur cilvēks dzīvo – kā jau teicu, mītu Mazsalacā un darbojos Vācijas DV valdē. Galvenais ir interešu kopība un vēlēšanās kaut ko paveikt.

 

I.F. Tas arī ir Skaņākalna institūta darbības galvenais motīvs – pulcēt cilvēkus, īpaši jauniešus, kas neatkarīgi no tā, kur viņi mīt, varētu izglītoties un darīt kopīgus darbus. Un, kad iespējams, sapulcēties Ģendertos, lai kopā svinētu svētkus, dziedātu, dejotu, kaltu rotas. Gatavošanās svētkiem – tas ir pats interesantākais, pats svarīgākais, lai iegūtu sapratni un zināšanas par latviskuma būtību un saknēm.

 

Pie mums notiek Vasaras skolas, kuŗās pulcējas 20-25 bērni, kas te dzīvo ģimeniskā vidē un apgūst arodus, tradicijas, mēs arī veidojam videomateriālus, publikācijas.

 

A.G. Un vēl – esam atdzīvinājuši arī dažu labu senpiemirstu latviešu tradiciju, kā, piemēram, Veļu mielasts, kad ap galdu sasēž lieli un mazi, aizdedzina svecītes un piemin savējos aizgājējus. Ir tik aizkustinoši vērot, kā bērni to dara lielā godbijībā! Un pēc tam pārrunājam latviešu tradicionālo attieksmi pret nāvi un Viņpasauli kā gluži dabisku ritējumu.

 

Austris kandidē uz DV organizācijas priekšnieka amatu, vēlēšanas notiks šoruden. Kas ir galvenais, ko vēlies paveikt?

A.G. Pirmām kārtām – jānostiprina sadarbība starp zemju organizācijām un DVCV jāpadara par tās koordinatoru. Otrkārt, beidzot jāsaprot, ka laiki mainījušies, un līdz ar tiem arī organizācijas galvenie mērķi. Protams, mēs atbalstīsim sirmos leģionārus līdz pēdējam vīram, taču tas vairs nevar būt primārais mērķis. Svarīgākais ir stiprināt Vanagu rindas, piesaistot jauniebraucējus. Un vēl – uzskatu, ka nav pareizi DV potenciālu pārnest uz Latviju, pareizi ir – turpināt darboties Latvijai, lai kur arī mūsu organizācijas vai kopas dzīvotu un strādātu. Īsi sakot – jāmainās un konkrēti jādefinē savi mērķi!

 

Vai DV ir bagāta organizācija? Ir taču arī tai piederoši īpašumi.

A.G. Tā kā DV pamatienākumi ir biedru naudas, par bagātību grūti runāt... Par īpašumiem. Par labu piemēru varu minēt Bērzaini Vācijā, kur mērķtiecīgi strādā, lai īpašumu pārvērstu par pelnošu objektu un tad līdzekļus ieguldītu latvietības labā.

 

Un vēl arī DV fonda Lielbritanijā īpašumi, kas palīdz noturēt Brīvo Latviju un līdz ar to arī DV Mēnešrakstu, un vēl Indianapoles plaukstošais īpašums ASV... Tādu pašu nākotni gribas novēlēt arī Sidrabenei Slokas ielā Rīgā!

A.G. Jā, aicinu tautiešus savu iespēju robežās atbalstīt Slokas ielas īpašumu – lai varētu te rīkot savas Globālās dienas!

 

Ieva ir uzņēmusies ļoti lielu darbu – turpināt krājuma Laiks. Telpa. Ļaudis sagatavošanu un izdošanu. Kā tev veicas?

I.F. Nākamgad domāju pabeigt. Laiks rit ātri, un nu jau jāķeras pie nākamās desmitgades, un jau krāju materiālus trešajai grāmatai. Kārtējam sējumam ir savākts gandrīz viss materiāls no Austrālijas, Kanadas, Vācijas, un aicinu aktīvāk atsaukties no visām zemēm! Tas patiešām ir vērtīgs darbs, vajadzīgs, lai DV paveikto fiksētu, apkopotu, atstātu nākotnei.

 

Kāda ir jūsu „metode”, lai latvietībā izaudzinātu savus bērnus – jums tas ir izdevies!

I.F. Personiskais piemērs!

 

A.G. Bērnu no mazām dienām vajag visur ņemt līdzi, daudz nebēdājot, ka kādu vakaru viņš savlaicīgi neaizies gulēt. Dziesmās un sarunās pavadīts vakars, kas ievelkas naktī, citkārt ir daudz svarīgākas par dienas režīmu.

 

Kur jūs paši smēlāties zināšanas? Ieva pat savulaik Latvijas televīzijā veidoja un pati vadīja izzinošus folkloras raidījumus Klēts.

I.F. Pirmo impulsu ieguvu folkloras festivālā Baltika 88, kad sapratu – gribu tur piedalīties, nevis vērot no malas. Tad arī sāku izzināt, pētīt. Un man Ģendertos ir iespēja to iedzīvināt. 

 

A.G. No grāmatām. Un no gudriem cilvēkiem, kā, piemēram, rotkaļa, eslingenieša Juŗa Kļaviņa, kuŗš ir viena īsta folkloras krātuve.

 

Un kāda ir jūsu abu kopābūšanas „atslēga”?

A.G. Šī pati latviskā dzīvesziņa.

 

I.F. Manuprāt – mīlestība. Pat ja kādreiz uz tevi sadusmojos, nākamā brīdī nodomāju – precētu tevi atkal!