Ar “atslēgas vārdu” – atbildība
Saeimas deputāte Irma Kalniņa (JV) intervijā Ligitai Kovtunai    30.05.2023

 

 

 

Kā jūties jaunajā ampluā – Latvijas Republikas Saeimas deputāte?

Jūtos lieliski – kā jūtas cilvēks, kas saņēmis uzticības mandātu darboties savas valsts labā un reāli būt noderīgs. Protams, atbildība ir milzīga, pirmām kārtām to vēlētāju priekšā, kas ar savām balsīm ļāva man “pacelties” Jaunās Vienotības sarakstā no 39. un 4. vietu. Uzņemoties šo atbildību, ļoti daudz strādāju un mācos, cītīgi lasu dokumentus, domāju, pētu. Man uzticēts darbs vairākās komisijās – Ārlietu, Ētikas, sadarbības grupās ar citu zemju parlamentiem, vadu sadarbības grupu ar Kanadu, mūsu stipro un uzticamo NATO sadarbības partneri. Šobrīd NATO jautājumi ir pašā priekšplānā, protams, un man ir svarīgi, lai ikvienā es būtu labi sagatavojusies un lemtspējīga. Šo ceļu polītikā esmu uzņēmusies, un man tas jāveic godam. Kā to darīja mans dzīvesbiedrs Ojārs Kalniņš, sava mūža lielāko daļu kalpojot Latvijai – bija pirmais neatkarīgās Latvijas vēstnieks ASV, tad, pārceļoties uz dzimteni – Latvijas institūta vadītājs astoņus gadus, tad, Saeimā vadot Ārlietu komisiju. Pēc viņa aiziešanas Mūžībā skaidri sapratu – man vajag un es varu Ojāra darbus turpināt. Būdama viņam blakus un visās lietās dzīvojot līdzi, biju sapratusi, ko tas nozīmē – iesaistīties savas valsts, jo īpaši ārpolītikas procesos, apzinājos to milzu atbildību. Pavisam jauns un nezināms gan man bija balotēšanās un velēšanu, precīzāk sakot – priekšvēlēšanu kampaņas process. Tālab gāju pati savu ceļu, kā to sapratu, un, kā izrādās, cilvēki gan Latvijā, gan diasporā pieņēma lēmumu man uzticēties.

 

Latvijā esi pazīstama kā etiķetes un protokola speciāliste, bijusi mācībspēks Latvijas Mūzikas akadēmijā, palīdzējusi daudzām amatpersonām atjaunotajā valstī izprast un ievērot tās uzvedības normas, etiķeti, kas “strādā” starptautiskajā diplomātijā.

Jā, gan, manu “skolēnu” skaitu lēšu ap četriem tūkstošiem, un viņu vidū ir valsts darbinieki, uzņēmēji, valsts protokola un sabiedrisko attiecību speciālisti, mākslinieki. Šai darbā ir svarīgi prast sadarboties ar dažādu uzskatu, tostarp polītisko, cilvēkiem. Tas labi palīdz deputātes darbā. Un etiķete taču ir cieši saistīta ar ētiku.

 

Droši vien nav viegli strādāt vienā telpā ar pretēju polītisko uzskatu cilvēkiem…

… nav gan! Īpaši ar cilvēkiem, kas nesodīti atļaujas paust Latvijas valstij naidīgu viedokli. Tie ir skumji brīži. Bet tos līdzsvaro veiksmīgs, produktīvs darbs kopā ar savas partijas, ar Jaunās Vienotības  cilvēkiem, ar gaišiem un patriotiskiem cilvēkiem no citiem polītiskajiem spēkiem. Esmu dzimusi Svaru zīmē, 7. oktobrī, acīmredzot man zvaigznēs ierakstīts, ka visu mūžu jābūt atsvarā pretējam, negatīvam spēkam.

 

Atjaunotās Latvijas rītausmā, būdama polītiķa un diplomāta sieva, biji no tiem, kas pārstāvēja filantropijas atdzimšanu. Joprojām darbojies Anglikāņu baznīcas zupas virtuvē. Vai, tavuprāt, filantropijas ideja mūsdienu Latvijā ir labi iedzīvojusies?

Jā, noteikti, un spilgtākais apliecinājums tam ir fakts, ka Latvija līdz ar Igauniju ir valstis, kuŗas visvairāk ziedojušas Ukrainai. Tas ir ļoti pārliecinošs sabiedrības brieduma apliecinājums! Un to es allaž mēģinu skaļi atgādināt starptautiskajās auditorijās, kur man kā deputātei, savas valsts parlamenta pārstāvei, jāpiedalās.

 

Runājot par, kā tu saki, filantropijas tradiciju, - tās iedīgļi meklējami Amerikā. Konektikutas pilsētā, kur savulaik kopā ar vecākiem dzīvoju (cita starpā, viņi bija demokrāti – atšķirībā no latviešu vairākuma, kas ir republikāņu piekritēji), valdīja stingrs uzskats: ja nevari sniegt praktisku atbalstu cilvēkiem, kam dzīvē neiet labi, kam jāpalīdz, ver vaļā maku!

 

Kad Latvijā jau sākās Atmodas vēsmas, 1988. gadā kopā ar Valdi Kupri nodibinājām labdarības organizāciju “Latviešu Renesanses asociācija” ar mērķi palīdzēt Latvijas bērniem, mātēm un slimnīcām ar medikamentiem un dot iespēju slimajiem bērniem ārstēties Amerikā. 1991. gadā iekļāvos  prezidenta Džordža Buša iniciētās humānās palīdzības programmā – biju atbildīgā par Baltijas valstīm. Bet 1995. gadā, sadarbojoties ar tolaik ASV pirmo lēdiju Hilariju Klintoni panācām, ka ASV starptautiskās attīstības programmā USAID tiek iekļauta arī Latvija. Tad tapa ziedot.lv, pie kuŗas dibināšanas ar pieliku savu plecu. Brīvprātīgais darbs, labdarība man vienmēr bijusi dzīves svarīga daļa.

 

Kļuvusi Saeimas deputāte, tu izveidoji Diasporas atbalsta grupu. Tādas līdz šim nav bijis. Kāpēc tev tāda likās vajadzīga?

Kopš abi ar Ojāru 1999. gadā pārcēlāmies uz Latviju, nekad nav zudusi mana interese par to, kas notiek manā mītnes zemē Amerikā. Galu galā man taču tur dzīvo radi. Turpinu lasīt “The New York Times”, “Wallstreet Journal” u. c. – tagad gan vairāk tos rakstus, kur runāts par Ukrainu, Ķīnu, Baltiju. Taču šobrīd manas domas pārņēmusi Latvija, tāpēc netērēju daudz laika ikdienišķām Amerikas ziņām. Vairāk mani interesē, kā dzīvo latvieši Amerikā, kā tuvināt Latvijai cilvēkus diasporā, un otrādi – kā Latvijā darīt zināmu par tautiešu dzīvi ārpusē.

 

Es piedzimu Ņujorkā, bēgļu dzimtenē, un tā bija polītiskā trimda. Tagad cilvēki dodas pasaulē, ekonomisku apsvērumu vadīti. Vai viņi noturēs savu latvietību, vai, ieguvuši zināšanas un profesionālo pieredzi, atgriezīsies Latvijā? Lūk, šie ir sarunu loki, ko apspriežam mūsu grupā. Un vēl arī, protams, par to, kā manas paaudzes trimdas mantojumu nodot tālāk jaunajiem un kā uzlabot Latvijas cilvēku izpratni un attieksmi pret diasporu. Ar Diasporas likumu vien nepietiks, un tas, kā citkārt likumi, ir uzlabojams.

 

Te savukārt ļoti liela loma būtu diasporas medijiem, respektīvi, valsts atbalstam tiem, lai varētu veidot pēc satura un formas atbilstošus mūsdienu augstākajām prasībām. To arī mūsu – diasporas mediju, izdevēju vārdā vēlos jums likt pie sirds!

Neapšaubāmi, preses un moderno mediju loma diasporas un Latvijas saziņā ir ļoti liela. Par to īpaši pārliecinājos priekšvēlēšanu laikā, kad Amerikas tautieši ļoti bieži jautāja “kam likt krustiņu?” Viņiem trūka informācijas. Un jo lielākā daudzveidībā tā tiks piedāvāta – drukātā veidā, digitāli, portālos, ziņu izdevumos, sižetos utt. – jo pilnīgāka un sasniedzamāka būs informātīvā telpa. Diasporas grupa strādā ar vairākām valsts institūcijām – ar Kultūras ministriju, kuŗas pārziņā ir jūsu – mediju lietas, ar Izglītības, Veselības ministrijām u. c. Top nākamo četru gadu Diasporas stratēģija, kas iezīmēs laika posmā no 2024. līdz 2028. gadam paveicamo. Tas ir tuvāko mēnešu intensīvs darbs.

 

Mūsu saruna notiek laikā, kad sparīgi tiek apspriestas nākamā Valsts prezidenta kandidatūras.

Un mana sirds iepukstas straujāk, kad apzinos – es taču būšu viena no simt deputātiem, kas balsos! Tā ir ļoti liela atbildība. Esmu gandarīta, ka augstajam amatam tiek virzīts Edgars Rinkevičs – mana uzticība viņam ir simtprocentīga. Šai dramatiskajā kaŗa laikā mūsu Valsts prezidentam ir jābūt spēcīgam, zinošam, pārliecinātam, ārpolītikas jomā nobriedušam cilvēkam, ar diplomātijas spējām un pieredzi, ar valodu zināšanām, stāju, atpazīstamību Eiropā, pasaulē, NATO. Uz šiem faktoriem balstīšu savu balsi.