Aivars Kalējs: „Cienīsim savu zemi un savu himnu!"
Irēna Bērziņa    24.04.2018

 

 

Latvijas mūziķu vidū virmo pārdomas, ka Baumaņu Kārļa himna jāmaina, jo vairs neatbilstot mūsdienu mūzikas kritērijiem, prasībām... Tāpēc uz sarunu par un ap mūziku aicināju latviešu ērģelnieku, pianistu, komponistu, izcilu personību latviešu mūzikā – Aivaru Kalēju, kuŗam ir savs viedoklis par mūsdienu un arī ne –  mūsdienu mūziku. 

 

Esat koncertējis daudzviet pasaulē, esat pasaules pilsonis?

Noteikti neesmu kosmopolīts, lai gan esmu koncertējis gandrīz visās Eiropas valstīs, ASV, Kanadā un Japānā. Esmu piedalījies starptautiskos ērģeļmūzikas festivālos Igaunijā, Beļģijā, Dānijā, Zviedrijā, Čechijā, Vācijā, Italijā, Spānijā, Luksemburgā un ASV. Gan ar orķestri, gan kā ērģelnieks. Īpaši gan vairs netiecos apgūt kādas jaunas zemes, bet izdevības jau rodas pašas. Piemēram, pagājušā gada septembrī mani uzaicināja uz garīgās mūzikas festivālu Bogotā, Kolumbijā. Tur latviešu mūziķi vēl nebija bijuši. Mani uzaicināja lieliskais altists Maksims Novikovs no Krievijas. Viņš bija dzirdējis manu skaņdarbu, kas veltīts Jānim Pāvilam Otrajam. Tas bija Pāvests, kas palīdzēja sagraut padomju boļševiku imperiju, viņš to ļoti veicināja. 

 

Vai ir kāds īpaši atmiņā palicis brauciens?

 

Pēdējo reizi biju Amerikā 2005. gadā, un tas bija nopietnākais brauciens, tie bija mani ērģeļkoncerti, kas notika lielajās Amerikas katedrālēs. Pati impozantākā vieta bija militārās akadēmijas katedrāle Vestpointā. Starp citu,  Laiks sekoja šai koncerttūrei. Koncerti notika arī Čikāgā, Filadelfijā, Klīvlandē un citur. Nu jau ir pagājuši gandrīz 13 gadi.

 

Mūzikas draugi  jūs labāk pazīst kā ērģelnieku. 

 

Esmu absolvējis Latvijas Valsts konservatoriju, Ādolfa Skultes kompozicijas klasi un Nikolaja Vanadziņa ērģeļu klasi, turklāt esmu viens no pēdējiem, kurš mācījies speciālo harmoniju un polifoniju pie Lūcijas Garūtas. Tā bija mana tēva klusa vēlēšanās, lai es komponētu mūziku, bet ērģeles man patika, jau mazam esot. Atceros, tie bija lieli svētki, kad svētdienās toreizējais vācu demokratu radio gaŗajos viļņos atskaņoja Bacha kantāti. To vienmēr gaidīju. Mans vectēvs bija uzbūvējis mājas ērģeles ar koka stabulēm, viņš pēc dzirdes spēlēja korāļus, noturēja mājās dievkalpojumus. Bet viņam nebija viena lata, ko iedot savam dēlam – manam tēvam – klavieŗstundām. Savam tēvam Otto Kalējam esmu pateicīgs, ka jau agrā bērnībā varēju skatīt ļoti labas mākslas grāmatas, kas viņam kā tēlniekam bija mājās – sākot no Ēģiptes monumentālās tēlniecības un beidzot ar Gogēnu, Van Gogu un citiem klasiķiem. Tu kā bērns vienkārši  skaties bildes, bet tas kaut kur paliek, nekas nekur nepazūd. Un tā, piemēram, pēc Čurļoņa mūzeja apmeklējuma man radās mūzikas skaņdarbs Etīde-glezna "Saulīt' vēlu vakarā". 

 

Jūsu domas par mūziku, kas mūsdienās pārņem pasauli?

 

Cilvēkam pēc iespējas labāk jādzīvo, pēc iespējas labāk jāpadara savs darbs, pēc iespējas vairāk jānopelna un pēc tam jāizklaidējas! Tas taču nevar būt dzīves mērķis vai saturs, vai piepildījums – izklaidēšanās! Ja esam daudz strādājuši, mēs varam, piemēram, vienkārši doties dabā. Tas izklaidēšanās sauklis nekur cilvēci neved, un par to vajadzētu nopietni runāt. Un tas sevišķi spilgti izpaužas arī mūzikā, kas tik ļoti tiek populārizēta visos veidos un uztiepta cilvēkiem kā fona mūzika kafejnīcās, veikalos, restorānos. Cilvēks pamazām pierod, ka tā ir tā vienīgā „īstā” mūzika, kas patīkami kņudina pakrūtē, bet tā vairāk balstās uz cilvēka fizioloģiju, kas savā būtībā ir primitīvi. Cilvēki neapjauš, kā ar viņiem manipulē, lai viņš vairāk pirktu un pārdotu. Šī mūzika ievelk kā tādā tīklā, lai cilvēks nedomātu, zināmā mērā tāda mūzika neitralizē cilvēka gribu, viņa personīgo iniciātīvu.

 

Koncerti lielajās arēnās, trakojoši jaunieši – cilvēkus aizrauj šī mūzika...

 

Uz to var skatīties ar smaidu, var uztvert nopietnāk. Desmit tūkstoši šādā veidā tiek tracināti un pamatā – jaunatne. Līdz ar to daudzi negrib neko dzirdēt par tā saucamo nopietno mūziku, ne par klasisko mūziku, samierinās ar virspusējo, ārišķīgo. Tas pilnīgi neko nedod cilvēka garīgai attīstībai, gluži otrādi – degradē. 

 

Taču bieži vien mūsdienu nopietnā mūzika nav saprotama.

 

Jā, domāju, ka mūsdienu nopietnā mūzika nedaudz atbaida. Cilvēks aiziet uz koncertu, viņš ir gandarīts par Bēthovenu vai Mocartu, bet, ja viņam spēlē kaut ko no mūsdienu komponistu sacerētā, tas bieži vien ir ļoti „minorīgi”, depresīvi vai pat destruktīvi. Mēs varam par to sūkstīties, bet jāpiedāvā kaut kas vērtīgs, izvēloties koncertu repertuārus un rakstot mūzikas darbus. Tad tas ir pretspēks vai pretpols, kas cilvēkus piesaista vērtīgām lietām.

 

Kāpēc mūsdienās nedzimst Mocarti?

 

Jo no komponistiem tiek prasīts izmantot mūsdienu izteiksmes līdzekļus – modernus, asi disonējošus. Komponisti vienkārši apmierina savas ambīcijas, nedomājot, ko vērtīgu viņš dod cilvēkiem garīgās izpausmēs. Tiek izvirzīti piezemēti mērķi – tikai technika un technika. Nav citu kritēriju, un tāda ir mūsdienu pasaules mūzikas attīstība kopumā. Jaundarbi ir sakāpināti emocionāli, bet ar negātīvu pieskaņu. Ja cilvēks dzird tādu depresīvu mūziku, tā var būt pēdējā reize, kad viņš iet uz nopietnās mūzikas koncertu. Uzrakstīt kaut ko Do mažorā mūsdienās šķiet banāli, un autori baidās rakstīt vecmodīgi. Lai gan cilvēki alkst pēc kāda garīga piepildījuma, lai tiktu skarta kāda dvēseles stīga, kaut ar mazu skaņdarbu. Es eju savu mūzikas radīšanas ceļu, varbūt tas kādam nepatīk,  pat kaitina, ka te viens tāds kaut kā citādi izpaužas.

 

Izcilajiem klasiķiem vienmēr būs sekotāji.

 

Mūzika kalpo tam pašam augstākajam, ko saprotam ar cilvēka garīgo attīstību, kā tas ir, piemēram, Bacha, Hendeļa, Vivaldi mūzikā. Lielo klasikas korifeju Mocarta un Bēthovena, romantiskā Šopēna mūziku, viņa brīnišķīgās melodiskās līnijas – šo mūziku vienmēr klausīsies un spēlēs, jo vienmēr būs cilvēki, kam tas būs vajadzīgs. Lai gan šo cilvēku skaitam ir tendence samazināties. Taču, ja atceramies Svētajos rakstos teikto: „Daudz būs aicināti, maz būs izredzēti”, bet mums nevajadzētu nolaist rokas. 

 

Par Latvijas himnu. Izskan viedoklis, ka tā ir vecmodīga, jāmaina.

 

Latvijas himna pirmām kārtām ir lūgšana, diezgan korāliska. Un mēs ar to esam zināmā mērā izredzēti, ka, dziedot himnu, tā reizē ir arī lūgšana. Dziedot to lielā vai nelielā kopumā, tai ir arī svētīga iedarbība. Kādam varbūt teksts liekas mazliet naīvs, piemēram, diet laimē. Par komponistiem, kas sāk šo himnu apšaubīt, varam teikt – tā ir lepnība. Viņiem liekas, ka paši ir tik ievērojami, ka droši var spriest par tādām svētām lietām kā tautas himna. Pošos rakstīt plašāku apceri par himnas vēsturi, jo tā ir ļoti interesanta. Cilvēkiem bieži vien vienkārši patīk par kaut ko izteikties, taču dažkārt viņi nepadomā, nezina vēsturisko pamatu, neiedziļinās. Vajadzētu tomēr saglabāt cieņu pret mūsu himnu. 

 

Atmodas sākumā kopā ar kamerkori Ave Sol diriģenta Imanta Kokara vadībā, ar Ingu Pētersonu, Aivaru Krancmani jūs bijāt pirmie, kuŗi pēc 44 gadiem Latvijā atkal atskaņoja Lūcijas Garūtas kantāti "Dievs, Tava zeme deg!" Tolaik, astoņdesmito gadu beigās, tā bija samērā liela polītiska uzdrošināšanās. 

 

Spēlējot „Dievs, tava zeme deg!”, mani pārņem īpašs saviļņojums. Tolaik divu dienu laikā – seši koncerti, pilnas zāles! Atceros, Liepājas Svētās Trīsvienības baznīcā bija gandrīz pusotrs tūkstotis cilvēku. Galvenie nopelni, protams, ir Imantam Kokaram. Polītiski gan vairs nekādu īpašu draudu nebija, tie jau bija Tautas frontes laiki. Bija atļauta  lielāka izpausmes brīvība: lai jau nu pastalnieki padanco, varbūt pat himnu atļaut, bet – vajadzēja saglabāt sociālistisko struktūru un kontroles mechanismu. Tolaik vēl retais paredzēja, ka būs Baltijas ceļš – sadošanās rokās, un vairs nevarēs atsaukties uz padomju tautu, jo tauta izvēlējās iet citu ceļu.

 

Vai gadījies kādos īpašos notikumos būt kopā ar tautiešiem ārpus Latvijas?

 

Man bija izdevība spēlēt 18. novembŗa svētkos Kolombusas pilsētā. 90. gadu sākumā piedalījos Ērģeļmūzikas dienās, festivālā latviešu ērģelniekiem Amerikā un Kanadā. Labprāt vēl kādreiz dotos uz šīm ērģeļu dienām. 

 

1989. gadā bija iespēja pirmo reizi aizbraukt pie radiem, pie tēvamāsas, māsīcas Ņujorkā, pie brālēna Bostonā. Ļoti nozīmīgi bija arī uzzināt par Daces Aperānes kompoziciju, kas veltīta latviešu brīvības cīnītājam Gunāram Astram. Viņš ir spilgtākā personība, kāda mums vispār Latvijā ir bijusi – nesalaužams vīrs kā ozols. Es šīs notis atvedu uz Latviju, un tā paša gada rudenī Imanta Rešņa vadībā atskaņojām šo skaņdarbu. Dace Aperāne ir devusi iespēju iepazīties ar latviešu trimdas komponistu devumu, viņa ir latviešu mūzikas un latviešu sabiedrības dvēsele, it kā ļoti trausla būtne, bet spēcīga un aktīva joprojām. Ar laikraksta starpniecību vēlos nodot sirsnīgus sveicienus Dacei Aperānei, arī Ingrīdai Gutbergai, kas mani ļoti silti uzņēmusi. Divas māsas – lielisks klavieŗu duets ar Karīnu Gutbergu. Ilgus gadus viņas brauca uz mūziķu radošajām nometnēm Latvijā, ko  viņas arī organizējušas un vadījušas. Sveicieni arī manai māsīcai Aijai Russel un viņas vīram gleznotājam, ar kuŗu allaž bijušas aizkustinošas tikšanās! Tēvamāsas gan vairs nav kopā ar mums šajā saulē.

 

Latvieši aizbrauc no Latvijas...

 

Pasauli ir pārņēmis materiālisma gars. Mūsu valdībai pārmet, ka tik daudzi brauc prom. Latvijā jau spriež  par viesstrādniekiem, jo mūsu jau ir par maz, nepietiek darbaroku. Bet tai pašā laikā esmu sajūsmā par tiem latviešu cilvēkiem, kuŗi dzimuši ASV, Austrālijā un citur pasaulē un strādā te. Es zinu daudzus tādus cilvēkus. 

 

Jūsu pārdomas Latvijas Simtgades kontekstā, vēlējums Latvijai?

 

Pastāvēt nākamos 100 gadus, un lai tie būtu gaišāki, saulaināki! No šiem 100 gadiem  puse ir pavadīti okupācijā, tieši puse. Tas nebija gaišs laiks, ilgi bija tikai cerība, un ar laiku pat tā daudziem cilvēkiem zuda. Bet daudzi arī izturēja. Atgriežoties pie himnas: aizvesto, izsūtīto latviešu lūgšanas caur himnas vārdiem un ticība Latvijai ir pamatā tam, ka atguvām brīvību. Nekad tu nezini, vēršoties pie Augstākā Radītāja, – kad un kādā veidā tu saņemsi atbildi. 

 

Tagad mums tomēr ir neatkarīga valsts ar savām robežām. Ir cerība, ka ar citu lielvalstu atbalstu mēs saglabāsim šo neatkarību un ka tie nākamie simt gadi nebūs aptumšoti ar ciešanām tik daudziem cilvēkiem.

 

Ir jāturas pie savas zemes. Mums ir tik fantastiski harmoniska daba, mums ir priežu sili, bērzu birztalas, egļu meži. Kur vēl atrast harmoniskāku un jaukāku dabu! Mēs esam pasargāti no zemestrīcēm, vulkāniem, cunami... Varbūt citur, svešā zemē, nopelnīs vairāk, bet arī izdos vairāk. Mums ir sava dvēsele jākopj tāpat kā sakņu dārzs vai rožu dārzs, lai saprastu, ka esam dzimuši brīnišķīgā vietā. Es vēlu ikvienam turēties pie savas zemes, kaut arī brīžiem ir grūti...