"Vēlos, lai lepnums, kāds ir man, būtu ikvienam"
Latvijas Ministru prezidents Krišjānis Kariņš intervijā Ligitai Kovtunai    18.06.2019

 

Latvijas valsts visaugstākā līmeņa vadībā šobrīd abi ir trimdas jeb diasporas cilvēki – jūs, kas dzimis un skolojies Amerikā, un Valsts prezidents Egils Levits, kas izglītību ieguvis un karjēru veidojis, ilgāku laiku dzīvojot Vācijā. Vai tā kāda pazīme, likumsakarība, vai varbūt perspektīva? 

 

Drīzāk tas ir apliecinājums, ka nav nekādas atšķirības, no kurienes cilvēks nācis, vai viņš dzimis, audzis, skolojies diasporā vai dzimtenē. Gan tie, kuŗi emigrēja Otrā pasaules kaŗa dēļ, gan tie, kas devušies prom vēlākos gados – ikviens pieder Latvijai un ir spējīgs  strādāt Latvijas labā. Vēl vairāk – valstij ir vērtīga tā pieredze un izglītība, ko Latvijas pavalstnieki iegūst, arī nepārceļoties uz dzīvi ārpus dzimtenes, – ceļojot, studējot, strādājot ārzemēs. Jo plašāka pieredze, valodu zināšanas, profesionālās prasmes utt., jo labāk Latvijai. Par valodām – mazai tautai, kā rāda dzīve, ir jāprot vairākas valodas, un arī Latvijā, līdzīgi kā Luksemburgā, Zviedrijā, Dānijā un citur, cilvēki prot vismaz divas, trīs un vairāk valodas, īpaši jaunā paaudze.

 

Un vēl kāds pārliecinošs fakts – mana kollēga Eiroparlamentā Sandra Kalniete ir dzimusi Sibirijā, izglītojusies PSRS, viņas liktenis ir spoguļattēls manējam, bet – mēs abi nonācām vienā un tai pašā konkrētā vietā – Eiropas Parlamentā, abi pārstāvējām savu valsti, un mūsu abu likteņi ir cieši savijušies. Vektoru, kur satiekas latviešu ceļi, ir daudz. 

 

Jūsu lielākie pārsteigumi – patīkamie, nepatīkamie – jeb izaicinājumi, stājoties valdības vadītāja amatā – pēc ilgāka laika, kopš Latvijā darbojāties biznesā, tad kā valdības ministrs, polītiķis, Eiroparlamenta deputāts?

 

Polītikā esmu kopš 2002. gada, tāpēc pārsteigumu, ne patīkamu, ne nepatīkamu, man nav. Varu gan gluži skaidri pateikt, kas bija mans lielākais emocionālais „pārsteigums” – mana kā valdības vadītāja vizīte Vācijā šā gada martā,  kad stāvēju blakus ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli un Vācijas armijas orķestris atskaņoja vispirms Latvijas himnu (orķestris spēlēja perfekti, gluži kā mūsējais!), pēc tam Vācijas himnu. Atminos, kā vācu virsnieks, kas man kā Latvijas valdības vadītājam atdodot godu, skatījās tieši acīs, un es domāju – ak, Dievs! Es te stāvu Berlīnē, uz paaugstinājuma, blakus Merkelei, kuŗa ir viena no ietekmīgākajām personām pasaules polītikā, skan „Dievs, svētī Latviju!” – manai valstij par godu! Kā pasaule ir mainījusies, ja vēl atceramies mūsu valstu visai sarežģīto attiecību  vēsturi! Nu esam ciešākie sabiedrotie, mēs, Latvija, esam līdzvērtīgi visiem citiem... Joprojām kļūstu emocionāls, to atminoties.

 

Es, savukārt, ļoti emocionāli sekoju jūsu runai Eiroparlamentā 17. aprīlī, pēc ilgāka pārtraukuma izjūtot patiesu lepnumu par savas valsts priekšstāvi...

 

Lepnumu un gandarījumu izjutu arī, strādājot Eiropas Padomē, kur ap vienu galdu sēž Eiropas valstu vadītāji, neraugoties uz to, vai viņi pārstāv lielu vai mazu valsti, jaunu vai vecu, no vecās Eiropas vai no Austrumeiropas – visi bauda vienādas tiesības. Tas ir fantastiski – mēs, Latvija, esam kopā ar viņiem. Minētajā brīdī, kad skanēja mūsu himna, acumirklī pārskrēja arī apziņa par to, kur tad es uzaugu – ASV, Delaveras mazpilsētas priekšpilsētā, un ceļš mani aizvedis te, kur esmu. Lepnums vadīt savas valsts valdību ir neaprakstāms, un es vēlos, lai lepnums, kāds ir man, būtu ikvienam no mums. 

 

Abi ar jaunievēlēto Valsts prezidentu Egilu Levitu esat „minsterieši”. Ko jums iedeva Minsteres Latviešu ģimnazija?

 

Pirmām kārtām vēlos atzīmēt, ka uz Minsteres ģimnaziju devās trimdas jauniešu sava veida atlase, proti, turp aizbrauca jaunieši no tās latviešu sabiedrības daļas, kas jau bija aktīva, kas gribēja, lai viņu bērni turpinātu un papildinātu savu izglītību latviešu valodā. Turklāt – arī paši jaunieši to gribēja, jo šī skola bija kā magnēts, kas pievilka, tā bija vide, kuŗā valdīja apbrīnojams patriotisma gars. Rezultātā – ļoti daudzi „minsterieši” šobrīd dzīvo un strādā Latvijā! 

 

Pat kori atjaunoja, un Minsteres latviešu koris nule Rīgā svinēja savu 40. gadadienu!

 

Koŗa vadītājs Mārtiņš Zandbergs bija manas klases audzinātājs un fizikas un matēmatikas skolotājs. Lielisks  skolotājs! Latviešu valodu un literātūru mācīja Valentine Lasmane – apbrīnojams cilvēks, kas ļoti stiprināja mūsu latvisko garu un patriotismu. Egils Levits arī bija mans skolotājs, kuŗš iemācīja ne tikai pārzināt faktus, bet arī argumentēt, vērtēt. Tā bija spēcīga skola. 

 

Jūsu kā valdības vadītāja pārziņā nonāca smagi izaicinājumi – iesāktas, nepabeigtas, mainīgas reformas pašos radikālākajos valsts nozīmes aspektos – izglītības, veselības aprūpes reforma, territoriālā reforma. Vai esat sev raksturīgi optimistisks arī to risināšanā?   

 

Tas viss ir process, un valdības darbu saredzu tā sakārtošanā. Latvijas valsts ir piedzīvojusi milzu maiņas, nav daudz valstu un sabiedrību pasaulē, kas tādas pieredzējusi. Pāriet no vienas sistēmas uz pavisam citu, kad bija jāpārdzīvo privātizācijas procesi, orientācijas maiņa uz Eiropas Savienību un NATO, nerunāsim par financiālām, ekonomiskām un psīcholoģiska rakstura  pārmaiņām, tad vēl lielā pasaules ekonomiskā  krize, kas, protams, smagi skāra arī Latviju un, pateicoties Valža Dombrovska valdībai, tika sekmīgi atrisināta... Tie ir ļoti, ļoti nopietni izaicinājumi. Nu ir mana iespēja pievērsties tiem jautājumiem, kuŗu risināšanai pietrūcis laika, spēju, citkārt arī polītiskās gribas. Runājot par jūsu nosauktajiem radikālākajiem aspektiem, esmu pārliecināts, ka, daudz saprātīgāk saimniekojot, arī ar mūsu rīcībā esošajiem ierobežotajiem finanču resursiem, var padarīt vairāk un efektīvāk.

 

Vai Latvijas valstī ir beidzot izmēzta oligarchu ietekme?

 

Naudas varas tiešā ietekme polītikā, it īpaši valdošajā koalīcijā tiešām vairs nav jūtama. Valdības partijas ir brīvas pieņemt lēmumus, kas nav kādas šauras interešu grupas lokā, un tas izpaužas jau tagad, piemēram, īstenojot territoriālo reformu. Nav klajas pretestības. Protams, nevaru apgalvot, ka nu visi un visur būs apmierināti ar reformas iznākumu, bet – ir sākusies diskusija un arī konkrēta darbība.  

 

Territoriālo reformu jau gadiem gaida un uzskata par nepieciešamu, bet nu ir daudz neapmierināto. 

 

No šīs territoriālās nesakārtotības pirmām kārtām un visvairāk cieš bērni. Proti,  Latvijā ir gan spēcīgas pašvaldības, kas spēj nodrošināt saviem iedzīvotājiem kvalitatīvu veselības aprūpi, transportu un izglītību, bet ir arī tādas, kuŗām gluži vienkārši nav nodokļu bazes, lai pienācīgi paveiktu ikvienu no minētajām jomām. Un bērns, kas dzimis ģimenē, kuŗa dzīvo šādā mazajā pašvaldībā, ne vienmēr tiek nodrošināts ar kvalitātīvu izglītību, un tas nav pieļaujams. Sakārtojot, optimizējot pašvaldību skaitu, ir iespēja visus infrastruktūras resursus sapludināt centros – pilsētās, kur jau ir labas skolas, veselības aprūpes iestādes utt. Diskusiju vērti īstenībā ir tikai saimnieciskie aspekti, tas, kur novilkt robežas, lai cilvēkiem būtu ērti. Attiecībā uz skolām – saprātīgi ir atstāt laukos tikai pamatskolas, bet vidusskolas pārcelt uz minētajiem centriem. To izdarot, iespējams arī veiksmīgi atrisināt izglītības satura reformu, vienlaikus ļaujot nodrošināt interešu izglītību tādā līmenī, lai skolēni veiksmīgi varētu uzsākt studijas augstskolā. Pēc Izglītības un zinātnes ministrijas datiem, šobrīd Latvijā vairāk nekā 60 vidusskolas neatbilst kritērijiem, respektīvi – ir slēdzamas. Turklāt – vidusskola ir starpposms ceļā uz augstskolu, bet, ja jaunietis nepošas studēt, viņš pašreizējā situācijā arī netiek nodrošināts ar praktiskām iemaņām. Paradokss ir arī tas, ka, piemēram, matēmatikas eksāmena sekmības rezultāts valstī vidēji ir 40%, bet atsevišķās skolās sasniedz 90%, un daudzi mūsu jaunie talanti plūc laurus pasaules līmeņa matēmatikas sacensībās. Kāpēc gan bērnam, kas nepošas uz augstskolu studēt matēmatiku, jāliek apgūt šo mācību priekšmetu visaugstākajā līmenī?!

 

Vai arodizglītība Latvijā nav pavisam „aizlaista atmatā”? 

 

Nē, tā nav, ir spēcīgas arodskolas, kur aptuveni 40% jauniešu apgūst amatus. Vajadzētu būt tā, lai šis skaitlis sasniegtu 50%. Vācijā, kur amati tiek godāti, arodizglītību apgūst 60% jauniešu. Ir taču skaidrs, ka ne jau visi jaunieši ir akadēmiski orientēti, un arī arodu prasme ir jāpadara par prestižu, „diploma jēdzienu”. Līdz šim  Latvijā meistara – santechniķa vai elektriķa – arods ir vairāk tāds kā „anekdotu jēdziens”. Labi amata meistari pasaulē ir cienījami un augstu atalgoti. 

 

Mūsu lasītājiem labi zināmais Dr. Uģis Gruntmanis ir atgriezies Latvijā ar bagātīgu Amerikas pieredzi un ļoti aktīvi runā par sociālās nevienlīdzības, skaidrāk izsakoties – nabadzības ietekmi uz iedzīvotāju veselību un dzīves ilgumu. 

 

Ja cilvēkam ir labs darbs un laba alga, Latvijā ir pieejama ļoti laba veselības aprūpe. Arī medicīnas izglītība.  Aizvien vairāk jauniešu no Eiropas, ne vien no Libānas un Indijas, izvēlas medicīnas studijas Latvijā. Galu galā sanāk, ka mūsu augstskolas „gādā” speciālistus ārzemēm, un tas ir jāmaina. 

 

Runājot par sociālo nevienlīdzību – tā ir milzīga netaisnība, ka valsts nevar nodrošināt medicīnas pamatpakalpojumu pieejamību itin visiem iedzīvotājiem labā kvalitātē un saprātīgā laikā. Valstij ir jānodrošina saviem pavalstniekiem tā sajūta, ka par viņiem gādā. 

 

Latviešiem ir gēnos rūpēties par savu vecāko paaudzi, jaunās ģimenes Latvijā šobrīd gādā gan par saviem bērniem, gan vecākiem, jo pensijas ir ļoti mazas. Un tas slogs ir par lielu. Valstij jāprotas! Esam neliela sabiedrība, un nevaram atļauties, ka kādam iet secen valsts aprūpes sistēma. Tad arī varam cerēt, ka atgriezīsies aizbraukušie valstspiederīgie. 

 

Jūsu teiktajā saklausu –„mēs sakārtosim”. Sakārtosim visu un tad aicināsim aizbraukušos mājās? Vai nesanāk pretruna?  

 

Nesaskatu pretrunu un arī nebūt nedomāju, ka visi aizbraukušie tūlīt atgriezīsies. Protams, būtu labi, ja atgrieztos lielākā daļa. Bet vislabāk būtu, ja neviens pat neiedomātos par došanos prom no savas valsts. 

 

Viens no šīs valdības lielākajiem izaicinājumiem turpina būt cilvēku skaita samazināšanās. Pēdējos četros gados valsts ir izdevusi vairākus simtus miljonu eiro, lai veicinātu dzimstību. Rezultātā Latvijā šobrīd ir viens no augstākajiem dzimstības rādītājiem Eiropā – 1,7 bērni uz vienu sievieti. Bet mums vajag, lai būtu divi un vairāk... Īstenībā sabiedrībai Latvijā ir raksturīgas tādas pašas tendences kā citur pasaulē – dzimst mazāk bērnu, sabiedrība urbanizējas. Pagājušā gadsimta 80. gados 47% mūsu valsts iedzīvotāju jau dzīvoja pilsētās. Lai arī mēs ļoti mīlam laukus, sen vairs neesam pastorāla sabiedrība, kur norma ir četri pieci bērni ģimenē. Tātad – jāīsteno vieda polītika, kas nodrošina darbaspēku valstī, jātiek vaļā no zemo ienākumu slazda, jādara viss, lai cilvēkiem nebūtu iemeslu doties prom no valsts, bet būtu daudz iemeslu, lai atgrieztos mājās. 

 

Jūs joprojām esat avīzes Laiks abonents un lasītājs. Ko novēlat mūsu avīzei tās 70. jubilejas gadā? 

 

Lai spēks un enerģija redakcijai, lai entuziasms lasītājiem!