“Ja nezinām vēsturi, tad esam kā mazi bērni pieaugušo pasaulē”
Valdis Klišāns, vēstures zinātņu maģistrs, pedagogs un mācību grāmatu autors intervijā Sallijai Benfeldei    14.11.2023

 

 

 

“Darbinieki, sargiet savu valsti, izkopiet to, jo ziniet – ja nebūs Latvijas, nebūsit arī jūs” reiz sacīja Mūsu valsts pirmais Prezidents Jānis Čakste.

 

Valda Klišāna vārds ir pamanāms dažādās diskusijās par vēstures mācīšanu Latvijā un dažādiem mītiem, leģendām un izdomājumiem par vēsturi.Pirms pieciem gadiem iznāca vēsturnieka grāmata „Latvijas valsts stāsts”, kas iepazīstina ar Latvijas vēsturi vairāk nekā 100 gadu gaŗumā. Grāmata, kuŗu var lasīt ar lielu interesi, ir „Ievads Ukrainas vēsturē”, kas iznāca pagājušajā gadā. Katras nodaļas beigās ir arī Ukrainas un Latvijas vēsturiskās parallēles. Piemēram, nodaļā par aizvēsturi mūsdienu Ukrainas territorijā autors raksta, ka 4.-2. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras Ukrainas territorija bija cieši saistīta ar t.s. indoeiropiešu kultūras veidošanos un atzīmē, ka zinātnei joprojām nav vienota viedokļa par šīs kultūras izcelsmes vietu. Viena no hipotezēm ir, ka tās sākumi meklējami tieši mūsdienu Ukrainas territorijā. Nodaļas beigās lasāms, ka, piemēram, auklas keramikas kultūra, kas Latvijas territorijā konstatējama 3.-2. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras, bija viens no indoeiropiešu kultūras atzariem. Un pagājušajā gadā Valdis Klišāns uzrakstīja un izdeva arī grāmatu „Pieauguša puikas atmiņu klade” – tā gan nav nopietns vēsturisks darbs, bet ataino okupācijas laiku tā, kā to tolaik redzēja puika, vēlāk skolnieks un students. 

 

Mēdz sacīt, ka mēs nemācāmies no vēstures. Vai tā tiešām ir?

Mana pārliecība ir, ka vēsture nemāca neko, bet vēsture liek maksāt par kļūdām. Tas ir vecs strīds, kopš pastāv cilvēce – vai vēsture ir likumsakarīga? Ja tā ir likumsakarīga, tad vēsture ir dzīves skolotāja, jo no kļūdām mēs mācāmies. Bet vēsture nekad neatkārtojas. Ja viens cilvēks ir bezgalīgs savā būtībā – jeb kā saka mans kolēģis vēsturnieks Edgars Engīzers, tad vēsture ir ļoti līdzīga kvantu mechānikai, jo tajā nevar prognozēt rezultātu. Kvantu mechāniska savā ziņā ir pret parastajiem fizikas likumiem. Arī katrs cilvēks ir bezgalīgs savās jūtās, domās, darbībās. Nav divu vienādu cilvēku, kur nu vēl visa sabiedrība! Kādreiz, kad strādāju Izglītības satura centrā, man bija diskusijas ar dabaszinātniekiem. Viņi man vaicāja, kādēļ mēs nemācām vēstures likumsakarības, lai varētu prognozēt nākotni? Dabaszinātnēs ir skaidrs – var veikt eksperimentus, kuŗos redzamas likumsakarības, un atkārtotā eksperimentā rezultāts būs līdzīgs. Vēsturē, pirmkārt, nav iespējams veikt eksperimentu un, otrkārt, katra situācija ir cita. Tādēļ ir ļoti grūti pateikt, kas vēsturē ir kļūda. Kas vienam šķiet kļūda, otram ir panākums jeb pareiza darbība. Tādēļ jautājums par mācīšanos no kļūdām vēsturē ir neatbildams. Tas ir kā tajā grieķu filozofa Hēraklīta teicienā, ka vienā upē mēs nevaram divreiz iekāpt. Mēs, piemēram, nevaram veikt eksperimentu, kas būtu noticis, ja Latvija 1939. gadā 5.oktobrī neparakstītu Savstarpējās palīdzības paktu ar Padomju savienību. Vai klasiskais piemērs par to, kas būtu, ja Hitlers tiktu uzņemts Vīnes Mākslas akadēmijā? Vai viņš kļūtu par diktatoru un būtu sācies Otrais pasaules kaŗš? Vēsturei ir savs ritms, ne likumsakarības.Tik, cik cilvēki ir līdzīgi viens otram, tik līdzīgi arī dažādos laikmetos atkārtojas vai notiek dažādi notikumi. 

 

Zināmas līdzības tomēr ir, un reizēm pat ļoti lielas. Situācija Eiropā pirms Otrā pasaules kaŗa un tagad ir līdzīga, bet arī atšķirīga.

Jā, tieši tā. Ja sākam analizēt Hitlera un Putina runas, tad līdzība ir absolūta. Gandrīz vieni un tie paši formulējumi un idiomas, retorika ir tieši tāda pati. Tomēr situācija ir pilnīgi cita. Ir kodollaikmets, ir kodolieroči, citas valstu savienības. Mani vairāk interesē Viduslaiku vēsture, esmu lasījis lekcijas par Austrumeiropas un Āzijas viduslaikiem. Šobrīd krievu liberālajās aprindās iemīļots ir teiciens par to, ka Putins ir ļoti līdzīgs Aleksandram Ņevskim, kuŗš sarāva attiecības ar Rietumiem, meklēja sabiedrotos Austrumos un brauca pie mongoļu ordas pēc jarlika jeb līguma, rīkojuma. Kā zināms, senkrievu kņazistēs uz īpaša jarlika pamata kādam no kņaziem tika piešķirtas tiesības dēvēties par lielkņazu, ievākt nodokļus Zelta ordas labā, īstenot tiesu varu un likumus. Tagad Putins brauc uz Ķīnu.Tas atgādina to, kā senkrievu kņazi brauca uz Zelta ordu pēc atļaujas valdīt.

 

Ja no vēstures neko daudz nevar mācīties, tad kādēļ tā ir jāzina?

Vēsture jāmācās, jo tā izskaidro, kādu ceļu ir gājusi šī pasaule. Piemēram, mēs atrodamies burvīgā vietā, Cēsīs, un te apkārt es visur redzu vēsturi – Teitoņu ordeņa architektūru, redzu 17. un 18. gadsimta ēkas, 19. un 20. gadsimta miju. Un tas ir ne tikai materiālajā kultūrā, bet visā mūsu domāšanā, pasaules uztverē, vērtību sistēmā viss ir vēsture. Ja nezinām vēsturi, tad esam kā mazi bērni pieaugušo pasaulē, kuŗi neko nesaprot. Kas ir viņu vecāki, kas notiek ap viņiem? Kādā vēstures skolotāju konferencē tika uzdots provokatīvs jautājums – kādēļ ir jāzina par Livoniju? Toreiz atbildēju – lai Cēsu pilsdrupas nesāk izjaukt pa akmeņiem, kā romieši kādreiz jauca Kolizeju un tempļus, jo akmeņi labi, noder māju pamatiem. Tā var nojaukt arī paši sevi, jo visa garīgā un materiālā kultūra, kas ir ap mums, ir gaŗa, gandrīz bezgalīga vēstures procesa rezultāts. Jauniešiem, ar kuŗiem strādāju, vaicāju, kā viņiem šķiet – vai reliģija viņus ietekmē? Parasti viņi atbild, ka tas viņus neinteresē, ka tas nav viņiem. Tad jautāju, kā viņi domā, kā radušās Latvijas valsts kontūras, robežas? Tas ir 13. gadsimta Krusta kaŗu rezultāts – 14. gadsimta Livonijas, Lietuvas un Krievzemes sadalījums šo kaŗu rezultātā. Kā ir radušās tās trīs zvaigznes Latvijas ģerbonī? Tas ir reformisma un katolicisma valstu cīņas rezultāts: luteriskā zviedru Vidzeme, katoliskā poļu Latgale jeb Inflantija un Kurzemes hercogiste. Kas ir jaunlatviešu sākums? Tā ir reliģiska hernhūtiešu kustība. Vai, piemēram, – kāpēc es neaplaupu vai nenogalinu kādu, kuŗš man nepatīk? Es sekoju baušļiem, kas ir pamatā mūsu domāšanai. Jautāju arī, vai pagātnē, pēc viņu domām, ir bijuši sliktie laiki un vai nākotnē būs labāk? Viņi māj ar galvu un saka, ka tā būs, bet es viņiem, savukārt, saku, ka viņiem ir bibliska domāšana - jūs domājat Vecās Derības katēgorijās (smaida). Bībele par to runā, ka pagātnē ir labi un slikti laiki, ir Ēģiptes gūsts, ir persiešu gūsts un ir Dāvida un Zālamana ziedu laiki, ir Otrais templis, un tie ir labie laiki. Nākotnē būs mesija, un būs labie laiki. Mēs domājam ļoti līdzīgi, uz laiku mēs raugāmies līdzīgās katēgorijās, un tās ir kristietiskas. Mēs nedomājam, ka viss iet pa apli un rīt būs tas, kas bija kādreiz. Ir jāsaprot, kas mēs esam un kur mēs esam. Bet vēsture mums neatbildēs, kur mēs aiziesim? 

 

Kādai, jūsuprāt, jābūt vēsturei Latvijas vispārizglītojošo skolu programmās un vai tās tādas ir?

(Smagi nopūšas). Tas ir drāmatisks un liels jautājums. Tās ir dažādas lietas: tas, kam tur jābūt un tas, kas tur ir. Diemžēl. Vispirms par to, kas bija un kam bija jābūt. Manuprāt, pamatu pamatos ir jābūt Eiropas kultūrai un vēsturei. Viedokļi atšķiras. Ir vēstures skolotāji, kuŗi domā, ka ir jābūt tikai Latvijas vēsturei, bet uzskatu, ka Latvijas vēsturē mēs neko nevaram saprast, ja to neskatām Eiropas kontekstā. Turklāt 20. un 21. gadsimtā jau jābūt pasaules kontekstam. Bez tā visa mēs nevaram saprast ne Krusta kaŗus, ne Rietumu kristīgās kultūras ienākšanu šeit. To visu nav iespējams saprast, ja nezina Eiropas kultūrlaikmetus. Vēsture ir fakti un stāsts par šiem faktiem. Katrs no mums vēsturi redzēsim atšķirīgi, mums katram tomēr būs atšķirīgs stāsts, pat ja zināsim vienus un tos pašus faktus. Kā teica kāds mans kolēģis – lai būtu interese par vēsturi, stāstiem par to jābūt interesantiem, bet neviens stāsts nekad nebūs īsti patiess, stāsti vienmēr ir subjektīvi, tad arī rodas interese. Patiesi var būt tikai fakti. Protams, ja tie ir īsti, patiesi un pierādīti. Tāpēc domāju, ka ir jābūt priekšstatiem un izpratnei par Eiropas vēsturi un kultūru, izcelsmi, varbūt arī par pašu senāko: par Antīko laikmetu, tāpat par Viduslaiku un Jaunāko laiku vēsturi. Uz šī fona varam veidot stāstu par Latvijas vēsturi, skatoties, kā tas, kas notika Eiropā, ietekmē to, kas notika šeit. Reizēm, tas, kas notiek šeit, ietekmē arī to, kas notiek ārpus Latvijas, piemērus var atrast. Tie diez vai būs romantiskie priekšstati par hercogu Jēkabu, bet par komūnismu, kur latviešu loma, grozi kā gribi, ir ļoti liela. Kaut vai strēlnieku stāsts, kas ietekmēja globāli, tikai, protams, to lomu nevajag pārspīlēt. Domāju, ka tādas zināšanas ir pamatu pamats, bet tā šobrīd nav. 

 

Kādas tagad ir vēstures programmas?

Lielos vilcienos gan laikam jāteic, ka pamatskolas programmas modelis vēsturei izdevās. Pamatskolā ir tā: no 1. līdz 3. klasei māca sociālās zinības, kur atsevišķi ir vēstures un patriotisma jautājumi par Latviju, par valsti, par simboliem, tur ir vēstures elements. No 4. līdz 6. klasei ir kurss „Sociālās zinības un Latvijas vēsture” ar stāstiņiem un nodarbībām, kur ir arī par Latvijas vēsturi, bet ne agrāk par 1918. gadu. Par Latvijas valsts neatkarību, okupāciju, kaŗu un neatkarības atjaunošanu, par to, kas ir Saeima, kas ir demokratija. Tie ir vienkārši, nesarežģīti stāsti par ģimenēm, attēli, stāsti par vecām avīzēm un žurnāliem. Arī par to, kā tos lasīt un meklēt svarīgāko, jo mūsdienās skolēni jau gandrīz vairs nezina, kas ir drukātie mediji. No 7. klases līdz 9. klasei ir atsevišķs priekšmets ”Latvijas un pasaules vēsture”. Tur ir vēsturiskie laikmeti, sākot ar pirmatnējo sabiedrību, antīkā pasaule, viduslaiki, Livonija un tā līdz mūsdienām. Manuprāt šajā modelī būtu vajadzīgi precīzējumi par laiku un telpu, tie būtu jāieliek Standartā, kas ir vienīgais satura normatīvais dokuments skolotājiem.

 

Izklausās labi, pamatskola dod vispārēju priekšstatu. Kāda ir programma vidusskolai?

Tā ir lielā problēma. Vidusskolā ir trīs līmeņu kursi. Vidusskolēni jau sen zina, ko viņi grib vai negrib. Mana pieredze liecina, ka viņi to zina jau desmitajā klasē, kādā virzienā grib speciālizēties, un būtu muļķīgi neļaut viņiem to darīt. Vidusskolā ir pamatkurss, kas ir vispārējos priekšmetos, tajā skaitā vēsturē un sociālajās zinībās, kas kopā ir viens priekšmets. Lai saņemtu dokumentu par vidējo izglītību, ir jābūt humanitāriem priekšmetiem, un šo kursu izvēlas, piemēram, matēmatiķi, speciālās vidējās mūzikas un mākslas skolas un arī profesionālās izglītības iestādes. Tad ir Optimālais kurss „Vēsture un sociālās zinātnes”. Ir padziļinātais kurss, kuŗā ir „Vēsture II”divpadsmitajām klasēm, kas ir tuvu augstskolas līmenim. Problēma ir tā, ka programmās „Vēsture un sociālās zinības” un „Vēsture un sociālās zinātnes” ir apvienotas daudzas zinātnes vienā priekšmetā: vēsture, politoloģija, tiesības, jurisprudence, reliģijas pamati, ētika, ekonomika, bizness un uzņēmējdarbība. Viens priekšmets, viena atzīme. 

 

Skolas izvēlas – pamatkursu vai optimālo kursu. „Vēsture II” ir skolēnu izvēle. Es esmu vēstures skolotājs Rīgas Teikas vidusskolā, kuŗa pēc skolēnu skaita ir lielākā Rīgā. Vidusskolā ir trīs paralēlklases un katrā ir aptuveni 30 skolēni. Pagājušajā mācību gadā no aptuveni simt skolēniem „Vēsturi II” izvēlējās 11 skolēni. Pieciem skolēniem vēsture ļoti interesēja, bet otri pieci to izvēlējās, jo negribēja izvēlēties neko citu, un viņi to neslēpa. Šī kursa lielākā problēma ir izplūduši formulējumi Standartā, kas ir pretstatā akadēmiskām, sarežģītības ziņā grūti īstenojama prasībām ieteicamās programmas interpretācijā. Piemēram, Standarts paredz, ka sasniedzamais rezultāts ir: skolēni skaidro, kā vēsturē notikusi cīņa par resursu sadali. Kuŗā vēstures laikmetā, kuŗā zemē? Programmā savukārt iekļauti neskaitāmi kaŗi, sākotnējā variantā tur bija minēts pat angļu-būru kaŗš. Tas bija kaŗš Dienvidāfrikā starp būriem-holandiešiem un britiem. Ja līdz šim kursam skolēnam nav labu zināšanu un nav pieredzes vēstures avotu pētniecībā, tad no tukšas vietas gada laikā jaunu zinātni un tik apjomīgu faktoloģiju nevar apgūt viena gada laikā.

 

Izglītības satura reforma ir devusi daudz laba un novatoriska, bet pieļautas arī nopietnas kļūdas. Tās jāatzīst, jālabo standarts, pirmām kārtām ir jādomā par konkrētām zināšanām un procesu izpratni, jo diskutēt var tikai par to, ko zini. Latvija nedrīkst būt vienīgā Eiropas valsts, kurā nav nodefinēts skolās apgūstamās vēstures – laika un telpas - saturs. 

 

“Latvijas valsts izaugusi no latviešu tautas vienprātības, tā ir palikusi stipra caur Latvijas tautas vienprātību, pierādījusi visu savu darba gribu un spēju, kas ir mūsu valsts pamats. Tikmēr, kamēr tauta nav zaudējusi gribu un spēju strādāt, tikmēr mēs varam būt droši, ka mūsu valsts plauks un attīstīties uz priekšu.” Jānis Čakste, Latvijas valsts pirmais Prezidents