Ziemsvētku saruna par vienkāršām un svarīgām lietām
Dr. theol. Juris Cālītis intervijā Ligitai Kovtunai    18.12.2018

 

 

Nesen atgriezāties no Austrālijas, – ko latvieši tālajā zemē jums vaicāja un stāstīja, ko tur pieredzējāt?

Pirmām kārtām mani patīkami pārsteidza, cik labā latviešu valodā runā Austrālijas latvieši ceturtajā paaudzē – brīvi, skaisti, bez tā „piesitiena”, kāds dažkārt vērojams ārzemju latviešu runā. Tie ir latvieši, kas nav dzimuši Latvijā, bet ir mūsu tautiešu atvases. Skaita ziņā viņu nav daudz, un tomēr uz valsts svētku sarīkojumiem ieradās krietns pulks – vairāk Adelaidē, Sidnejā, Melburnā, Brisbanē, mazāk Pertā, bet visus vieno tas, ka viņi nav zaudējuši saikni ar Latviju, vēl vairāk – viņi seko līdzi notikumiem Tēvzemē, interesējas, zina. Par jautājumiem, ko man uzdeva, – domāju, ka to galveno es „izlasīju” zemtekstos.

 

Proti, ko mēs te darām, būdami latvieši, un kāda tam visam ir jēga? To neviens un nekur man tieši nepajautāja, bet es nojautu. Vai tam, ka uzturam latvietību, dzīvojot te, tālu no Latvijas, ir nozīme? Savās uzrunās Latvijas Simtgades sarīkojumos tāpēc arī uzsvēru šo problēmatiku. Zālēs bija arī gana daudz jaunu cilvēku, kas atzinās, ka no manis latviski teiktā daudz ko arī nesaprata. Bet bija aktīva 50–gadnieku paaudze, kas ar gaišu vieglumu savu latviskās tradicijas kopšanas pieredzi nodod jaunajiem. Latvijas Valsts svētki, 18. novembris, ārpus Latvijas, manuprāt, tomēr ir visīstākie svētki, ko svin, no sirds svin, tāpēc arī tajos pulcējas visvairāk tautiešu. Latvijā savas valsts gadadienu piemin, jo te jau Latvija ir diendienā visapkārt... Otrs priecīgākais pārsteigums – paši austrālieši! Draudzības etalons, diemžēl – salīdzinājumā ar Latviju un vispār Eiropu. Gluži saprotams ir „draudzīgums” tirdzniecības vietās, bet tāds tas ir visur, jau sākot ar lidlauku, kur, atšķirībā no augstprātīgās, citkārt pat brutālās attieksmes Eiropā, darbinieki ir patiesi pretimnākoši, izpalīdzīgi. Austrālijā, kā es sapratu, augstprātību necieš nekur, ierēdniecībā  nepavisam. Ja kāds ierēdnis mēģina būt nelaipns, viņš droši var rēķināties, ka zaudēs darbu. Atgriezies mājās, Latvijā, un izlasījis intervijas, avīžrakstus, noskatījies sižetus par jaunāko polītikā, sajutos iemests skaudrā reālitātē...

 

Tādā šobrīd krītam mēs visi, un mans jautājums jums kā mācītājam, teoloģijas profesoram – kā mums tikt galā ar šo laiku?

Pirmkārt – būt pateicīgiem, ka šai tautas vadīšanas procesā mūsu vidū tomēr atrodas viedi, gudri cilvēki. Mēs nedrīkstam atļauties tādus „zāģēt”, polītisku iemeslu pēc nicināt, pastumt malā. Ir jāciena, jārespektē cilvēki, kuŗi ir gatavi vadīt, godīgi strādāt, – viņu ir maz, tāpēc viņi ir cienījami un atbalstāmi. Otrkārt – nevajadzētu zūdīties par to, kas noticis aizvadītajās vēlēšanās. Īstenībā tā ir nevis skriešana pa kādām sagatavotām ailēm, bet gan liela iesaistīšanās, kuŗā pārstāvēti gan bijušie „kadri”, gan jauni, ieinteresēti cilvēki, par kādiem ikviena valsts, īpaši Latvija, varētu tikai priecāties. Proti, mēs visi vēlējāmies pārmaiņas, un šai brīdī ir parādījušies cilvēki, kas gatavi iesaistīties, kalpot, palīdzēt. Mēs gribējām pārmaiņas – un tās notiek. Esam apjukuši? Bet laimīgi. Intervijas sākumā vienojāmies nerunāt par polītiku, tomēr jāteic – varējām gan būt gudrāki attiecībā uz šo izvēli.

 

Mēs cerējām...

Protams, bet izvēles iespējas jau nav nemaz tik lielas. Ceru, ka kļūsim spēcīgāki. Katrā ziņā – šis nav laiks, kad jākrīt izmisumā. Atminos, kad 70.– 80. gados aizvadītajā gadsimtā braucu uz Latviju: visi te staigāja kā miega valstībā, bez cerībām iziet no miglas. Tagad ir visas iespējas.

 

Bet iespējām līdzi nāk visādi „tingeltangeļi”, „vieglās ziņas”, jaunības un veiksmes kults, mantu kults, kam cilvēki tik viegli ļaujas.

 

Bet es neesmu saticis nevienu cilvēku, kuŗš gribētu savu dzīvi veltīt tikai šīm muļķībām un uzdzīvošanai – visi grib kaut ko augstāku, bet ne visiem pietiek zināšanu un uzņēmības. Visi grib būt labāki, it īpaši Ziemsvētku laikā, un gaudu dziesmas par šo svētku komerciālizāciju nav nekas. Šo svētku laikā tomēr valda maģija, skaidra vēlēšanās – pirmām kārtām pēc miera savā dvēselē un visā pasaulē. Un šī miera gribēšana ir svēta lieta, zelta vērta – ja tu to gribi, tu esi ar pirmo soli pareizajā virzienā. Īstenībā ir grūti būt labam – mēs visu laiku ejam šai skolā, un tā ir ticības, reliģijas skola, kuŗa mūs skolo būt arvien labākā veidolā. Un tā patiešām ir grūta skola, jo jāturas pretim kārdinājumiem, izaicinājumiem. Nezinu gan nevienu laikmetu, kad būtu bijis citādi – vienmēr ir bijis tā, ka no kādas tumšas nakts mums jānāk gaismā, katram pašam un visai sabiedrībai. Pretspēki ir un būs, un mums jāprot tos identificitēt, atpazīt. Neder, ka uz tiem tikai rādām ar pirkstu, norādot, cik tie ačgārni. Tiem, kas var un spēj, it īpaši jums, žurnālistiem, jārāda iespējas, kā darīt labāk. Mēs tik viegli aizmirstam, kur bijām pirms minētajiem 25 gadiem, bet mēs bijām stagnācijā – sirdī, dvēselē, ekonomikā, valstī...

 

Vai baznīcēnu pulks šai Ziemsvētku laikā, pēc jūsu novērojuma, palielinās?

Protams, jo visus vieno domas uz labu, un gribas darīt labu.

 

Te vietā sākt sarunu par jūsu un dzīvesbiedres Sandras lolojumu – Zvannieku mājām, kur patvērumu jau 18 gadu gaŗumā guvuši bērni un jauni cilvēki, kam liktenis nav bijis labvēlīgs. Cik bērnu jums ir šobrīd?

To nemaz nav tik vienkārši saskaitīt, jo Zvannieku mājas ir mājas, kuŗās atgriežamies... Diendienā te mīt 28. Jaunākais šobrīd ir mēnesi vecs, jo skaitām kopā ar ģimeni. Daudzi te bijuši visus 18 gadus, un vairāki no viņiem te arī paliks, jo nevar integrēties sabiedrībā – alternātīva varētu būt vienīgi pansionāts.

 

Te, savukārt, vietā jautāt par valsts atbalstu?

Un es ar gandarījumu varu atbildēt, ka ir, ir mūsu valstī cilvēki, kam ir ne vien polītikas iemaņas izdarīt, bet – galvenais – vēlēšanās un izpratne izdarīt nozīmīgas lietas šo jauniešu labā. Konkrēti – līdzšinējais labklājības ministrs Jānis Reirs un valsts tiesībsargs Juris Jansons. Pateicoties viņu darbam aizvadīto divu gadu laikā bērnunamos mītošo bērnu skaits ir sarucis no 2500 līdz mazāk nekā 800. Arī sabiedrības attieksme ir mainījusies – cilvēki ir pieraduši, ka mūsu vidū ir sabiedrības pilntiesīgi locekļi ratiņkrēslos, ar savām īpatnībām, un viņus uztver nevis kā kādus dīvaiņus, kas neiederas mūsu vidē. Latvijas sabiedrībā padomju gados tas nebija ierasts.

 

Atminos, ka laikā, kad dzīvoju Anglijā, mēs, latviešu ģimenes, dzīvojām ļoti tuvu, zinājām cita citu. Pazinām arī, piemēram, onkuli Hari, kas bija jocīgs, darīja citādi nekā mēs pārējie, bet mēs visi to vienkārši zinājām un pieņēmām, ka tā ir un viss. Vislielākās raizes man sagādā nevis cilvēki, kas varbūt neizprot šos „citādos” – viņiem droši vien nav šādas pieredzes, viņi nav arī piedzīvojuši ģimenes krizes un nelaimes. Tās vislielākās raizes sagādā tas, ka cilvēki, kam uzticēts veikt valsts darbu un kam par to ir jāgādā, kam ir vara to darīt, nedara vai dara pēc saviem muļķīgiem lēmumiem. Ar to domāju, ka lēmumus par cilvēkiem, par sabiedrības locekļiem, svarīgām lietām pieņem ierēdņi, kas paši nav savām acīm redzējuši reālitāti. Pats esmu piedzīvojis traģikomiskas situācijas, kopā ar dažu labu valsts ierēdni ierodoties kādā, maigi izsakoties, problēmatiskā lauku ģimenē.

 

Kas tad ir jūsu gandarījums, darot darbu, kas īstenībā jādara valstij?

Esmu laimīgākais cilvēks pasaulē – ja es sāktu žēloties, būtu viens īsts nelietis. Jo – man ir priekšrocības, kas nav dotas kuŗam katram, man ir mani Zvannieku bērni.

 

Nu labi, bet tas taču maksā arī naudu!

Salīdzinot ar to, ko viena bērna uzturēšana valsts iestādē izmaksā valstij, mūsu, Zvannieku, izdevumi ir niecīgi. Savukārt tas, ko mēs varam dot un dodam, lai bērnu reabilitētu, nav naudā izmērāms. Jo mēs negribam būt tikai „galds un gulta” – mūsu bērni turklāt tiek sūtīti sporta un mūzikas skolās, vesti uz kultūras sarīkojumiem un dabā, visur, kur mēdz vest bērnus, lai viņi baudītu pēc iespējas pilnvērtīgāku bērnību. Bet – mēs nekad nevarēsim izdzēst to ievainojumu, ko mūsu bērniem nodarījuši vecāki un liktenis, tas nav sadziedējams. Tā nav tikai sāpe, tā ir iedragāta pašcieņa, drosme, pārliecība, un tas nav izdzēšams, pat dodot viņiem visu, visu vislabāko. Un tomēr – par spīti tam, viņi izaug par krietniem cilvēkiem...

 

... un noteikti „neatražos” līdzīgus cietējus.

Nē, noteikti nē!

 

Jums palīdz brīvprātīgie – es pazīstu vairākus, galvenokārt, jaunus cilvēkus, kas praktiski vēlas darīt labu. Vai ir arī ziedotāji un vai viņu vidū ir bagāti cilvēki, kādu Latvijā nav mazums?

Jā, viņu vidū ir bagāti cilvēki, un es neslēpju savu skepsi attiecībā uz cilvēkiem, kas tiešām ir ļoti bagāti. Vēl vairāk – es viņus „brīdinu” – proti, cilvēkus, kas iedzīvojas bagātībā, viņiem pašiem pat nemanot, dažkārt sāk apklāt kāda cieta kārta, čaula, aiz kuŗas viņi vairs nejūt, nedzird. Daudz kas kļūst neatgriezenisks, un ir jānāk kādam laimīgam gadījumam, kad šī čaula pārplīst, un tu sāc novērtēt pavisam vienkāršas, cilvēciskas lietas, kas ir svarīgākas par tavu spēju darīt, „bīdīt”, „tusēt”, ceļot, labi ģērbties utt., tu saproti, ka tās ir tikai virskārta, kas var padarīt tevi par automātu, robotu. Zvannieku mājām atbalstu tomēr sniedz cilvēki, kas liek man „revidēt”, tušēt šo skeptisko priekšstatu par bagātajiem. Tas arī ir viens no maniem gandarījumiem...

 

Visa mūsu saruna jau īstenībā bija viens novēlējums, un tomēr, – ko vēlat tautiešiem šajos Ziemassvētkos?

Atcerēties, ka eņģeļu novēlējums, Jēzum piedzimstot, bija: „Miers virs zemes...” Dievs tiek godāts, bet mūsu atbildība ir šis miers. Un vēl – katri Ziemsvētki ir solis pretim piedošanai, maigumam. Vēlu to apstiprināt! Arī piedzīvot, kā smaržo gaiss, kā skrien stirnas, kā tavas pēdas paliek sūnās... tādas vienkāršas un svarīgas lietas.

 

Ja arī Jūs, cienījamo lasītāj, vēlaties atbalstīt Zvannieku mājas, dariet to, naudu ieskaitot:

Biedrība “Zvannieku mājas”

“Vecrogas” Vaives pagasts, Cēsu novads, LV – 4136

Reģ. Nr. 40008070557

Juridiskā adrese: Anglikāņu iela 2a, Rīga, LV – 1050

Konts ziedojumiem: Banka: A/S SEB banka

bankas kods SWIFT: UNLA LV2X

Konta Nr. LV 91 UNLA 00 50 01 62 33 327

 

Ar Latvijas Republikas Finanšu ministrijas 16.06.2005. lēmumu Nr.224, Biedrībai “Zvannieku mājas” ir piešķirts sabiedriskā labuma organizācijas statuss. Ziedojot biedrībai „Zvannieku mājas” uzņēmumi ir tiesīgi saņemt nodokļu atvieglojumus.