Vai pirms vēlēšanām Latvijas medijiem var ticēt?
Rīgas Stradiņa Universitātes profesores, Komunikācijas fakultātes dekānes Andas Rožukalnes intervija Sallijai Benfeldei    15.06.2018

 

 

Krievijas propagandas ietekmei un viltus ziņām ikdienā un it īpaši pirms vēlēšanām gan Eiropā, gan Amerikā tiek pievērsta aizvien lielāka uzmanība. Tomēr jautājums ir, vai Latvijas medijiem, kuŗus lasa, klausās un skatās arī daudzi latvieši ārpus Latvijas robežām, var droši uzticēties, it īpaši pirms Saeimas vēlēšanām?

 

Daļa vēlētāju neuzticas nevienam medijam, daļa uzskata, ka gan jau partijas kādus medijus ir nopirkušas un tā īsti nevar zināt, kuŗš kuŗam kalpo. Vai situācija tiešām ir tāda?

 

Visas partijas un visus medijus nevar samest „vienā katlā”. Būs partijas, kuŗas pārtiek un veidojas, izmantojot padomus un naudu arī no ārpuses. Tomēr ir jābūt uzmanīgiem un jāprot ieraudzīt, ka ir gan neatkarīgi mediji, kas pārstāv profesionālo mediju kultūru un kuŗiem ir plāni daudzveidīgi parādīt gan priekšvēlēšanu solījumus, gan to, kā partijas komunicē ar sabiedrību. Ir liela daļa mediju, kuŗi pārstāv t.s. instrumentālo mediju kultūru un ir instruments kādu interešu rokās. To pastāvēšanas galvenā jēga ir izlikties par profesionāliem un neatkarīgiem un vienlaikus pildīt savu instrumenta funkciju naudas devēju, pasūtītāju interesēs. Tādu Latvijā ir pietiekami daudz. Pirmā jeb profesionālo mediju grupa ir salīdzinoši maza – sabiedriskie mediji, daļa reģionālo mediju, daļa komercmediju vai atsevišķi komercmediju produkti – piemēram, ziņu vai daži citi raidījumi. Tomēr lielā ietekme jau sen ir sākusies, un šajā jautājumā nav runa tikai par medijiem. Cilvēki informāciju saņem arī no daudziem citiem avotiem. Gan esošās, gan jaunās partijas savus zīmolus ļoti aktīvi veido digitālajā vidē vismaz jau pusgadu, pirms vēl nav definēti priekšvēlēšanu noteikumi un ierobežojumi, kas nosaka līdzvērtīgas pozīcijas.

 

Partiju pastāvēšanas jēga taču ir iegūt varu...

 

Uzskatu, ka ir jākomunicē un sevi jāparāda, partijas rīkojas pareizi, bet jautājums ir cits. Proti, medijiem pietrūkst iespēju un resursu analizēt to, kā notiek komunikācija ar vēlētājiem. Intervijās ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) pārstāvjiem tiek norādīts, kādas ir problēmas, tiek solīts sociālo mediju monitorings, sadarbojoties ar to pārstāvjiem, bet tajā pašā laikā var redzēt polītiskās komunikācijas kampaņas, kuŗas sāktas, lai sev pievērstu uzmanību. Partijas, kuŗas ilgi neko nav darījušas, pēkšņi nāk klajā ar dažādām idejām, steigšus cenšas mainīt likumus vai amatpersonas vai piedāvā kādas idejas. Tādi skaļi paziņojumi izpelnās arī mediju uzmanību, kas ir polītiskās komunikācijas mērķis.

 

Daļa paziņojumu tiešām ir populistiski. Deputāts Kaimiņš, kuŗš gan polītikas, gan komunikācijas zinātnieku acīs jau ir definēts kā galvenais Latvijas populists, tomēr nevar mierīgi gulēt un saglabāt savu statusu, jo arī citām partijām ir tendence daļu no savas komunikācijas balstīt populismā un tā galvenajā vēstījumā ar divām galvenajām pazīmēm. Parādās anti-elitisms – pēkšņa norobežošanās no esošās varas un esošās situācijas kritizēšana, cenšoties tuvināties iedzīvotājiem, lai gan paši ir iesaistīti tajā, kas notiek. Parādās idejas, piemēram, par pensiju mantošanu vai iespējām pēc dzīvesbiedra aiziešanas uz neilgu laiku iegūt viņa pensiju. Visspilgtākais anti-elitisma pārstāvis ir jau minētais Artuss Kaimiņš, kurš it kā ir viens pret pilnīgi visiem, kuŗi jebkad ir bijuši vai ir pie varas, jo Kaimiņa kungs cīnoties pret visu slikto un par visu labo. Otra pazīme ir vienkāršas atbildes uz sarežģītiem jautājumiem. Kad atklājas trūkumi, kas sen jau bija zināmi, tiek piedāvāta radikāla rīcība un amatpersonu maiņa, neizvērtējot problēmas kopumā. Jebkurās problēmās tiek vainota vara un tiek solīts vienkāršs to atrisinājums – piemēram, samazināt ministriju vai amatpersonu skaitu uz pusi, jo tad valstī uzreiz viss būs labi. 

 

Minējāt piedāvājumu mantot otrā līmeņa pensijas pēc dzīvesbiedra nāves vai iespēju vēl pusgadu saņemt viņa pensiju. Tas ir cilvēcīgi saprotams piedāvājums, it īpaši Latvijā, kur pensionāru lielākā daļa nav pārtikuši. Vēlētāji droši vien domā – labi vismaz, ka tagad vara ir sapratusi, ka dzīve ir grūta un pensionāriem vajag kādu atbalstu.

 

Neesmu pētījusi jautājumu par pensijām, bet gribu teikt, ka problēma ar vientuļiem pensionāriem mazo pensiju dēļ, kuŗiem dzīvot ir daudz dārgāk un sarežģītāk, nekā divatā, nav jauna. Piekrītu, ka piedāvātie risinājumi būtu atvieglojums. Runa ir par to, ka šie piedāvājumi parādās neilgu laiku pirms vēlēšanām, un tas ir lielas un ilgstošas problēmas īstermiņa risinājums, lai savu polītisko piedāvājumu parādītu labāk par citiem, izpelnītos simpātijas.

 

Tātad runa ir par to, ka pēkšņi tiek piedāvāti risinājumi, kuŗus varēja un vajadzēja atrast jau sen, īpaši neiedziļinoties, kā tas ietekmēs budžetu un vai pēc laiciņa atkal kaut kas nebūs jāmaina? 

 

Jā, šie risinājumi parādās pēkšņi, bet reāli tas būs risinājums īsam laikam. Vai tie atrisinās problēmu? Tā ir manipulēšana ar vēlētājiem, tā ir šī gada polītiskās komunikācijas vides pazīme. Ar minētajām idejām tiek pievērsta sabiedrības uzmanība, jo mediji, protams, reaģē uz tām. Un, protams, tie ir nozīmīgi jautājumi, kas medijiem ir jādiskutē. Tas, kā pietrūkst šajās diskusijās, ir reāla analīze un vispusīgas izpratnes radīšana par to, ko šīs idejas nozīmē, kāpēc tās ir parādījušās tagad un kādas priekšrocības vai trūkumi tām ir. Ir arī citi piemēri – kaut vai par to, kā tiek veidotas polītiskās apvienības. Runājot par medijiem, jāteic, ka jau ir sagatavoti projekti, arī Mediju fondā, visticamāk, atbalstu saņems projekti, kas saistīti ar vēlēšanām, jo ir vajadzīga informācija.

 

Pirmsvēlēšanu ašie solījumi un varas kritika, kuŗā iesaistās mediji, notiek visās valstīs, ja tajās pastāv vārda brīvība, tāpat kā mediju īpašnieku politiskās vai financiālās simpātijas kādam polītiskajam spēkam. Jautājums – vai Latvijā šīs simpātijas un ieinteresētība tiek slēptas, izliekoties par brīvu un neatkarīgu mediju?

 

Ja runājam par ietekmēšanu – vai tā ir redzama vai neredzama politiskā saikne īpašnieku līmenī, vai ļoti lielu līdzekļu piesaistīšana, kā tas ir „Saskaņas” gadījumā – tas notiek pastāvīgi. Ietekme tiek kontrolēta arī ar amatu un dažādu projektu palīdzību diezgan plašā spektrā, it sevišķi sociālajos medijos, uzrunājot tajā veidā, pie kāda pieradušas dažādas auditorijas. Ir jauniešu TV raidījumi, ir it kā neatkarīgi ieraksti par Rīgas skaistumu un cik daudz laba pilsētai izdarīts, dažādas diskusijas, arī polītiskos jautājumos, notiek centieni radīt iespaidu, ka visām šīm aktīvitātēm nav tiešas saistības ar „Saskaņu” un tās financējumu. Tādas avīzes, kā agrākā „Vesti”, tagadējā „Segodņa” pastāv tikai tāpēc, ka ir pastāvīgas rubrikas, bet nedomāju, ka tāpēc kaut kas ļoti mainīsies. Runa nav par kādiem vienreizējiem, interesantiem risinājumiem, bet par ilgstošu un vienveidīgu informāciju un par tās pasniegšanas stilu, kas nevar piesaistīt jaunas vēlētāju grupas. Idejas un vērtību sistēmas, nemitīga komunikācija, tās sasaistīšana ar aktuālitātēm un saistīšana ar politiskiem spēkiem, ko dara arī Zaļo un zemnieku savienība ar „Neatkarīgās Rīta Avīzes” palīdzību, nav nekas jauns.

 

Pieļauju, ka tās partijas, kuŗas savu ietekmi ir uzbūvējušas ilgā laikā, ilgstoši un pamatīgi ietekmējot mediju saturu ar naudas un citu paņēmienu palīdzību, ir izjaukušas līdzsvaru starp neatkarīgu un ietekmētu informāciju par labu sev un to arī turpinās. Izmantotas tiek arī dažādas jaunas formas, tiek izmantota digitālā vide. Artuss Kaimiņš nosauca savu radio raidījumu par video blogu, izmantojot to, ka nav nekāda regulējuma video blogiem. Viņš aicināja amatpersonas, politiķus priekšvēlēšanu laikā un sarunu laikā neslēpa savu pasaules redzējumu, tā radot sev priekšrocības saiknē ar auditoriju, neiekļaujot „savā ēdienkartē” nekādus klasiskās žurnālistikas principus. Viņš to turpina mūsdienīgā formā un it kā izliekoties par žurnālistu – visur staigā ar videokameru, visu ieraksta. Polītiķi, redzot šos saskaldītos, fragmentāros medijus, investē, pilnā spektrā, kā to dara, piemēram, „Saskaņa”, radot paši savus informācijas kanalus, lai varētu kontrolēt visu informāciju, kas nonāk līdz vēlētājiem. Polarizēti un populistiski politiķi arī citās valstīs to dara.

 

Piemēram, Ungārijas premjerministrs Orbans arī citās valstīs paši vai ar citu sadarbības partneru rokām iegādājas dažādas vietnes, lai varētu komunicēt. Ir vietnes, kas ir attīstītas uz ziņu vai diskusiju platformas, bet patiesībā ir paredzētas polītiskai komunikācijai. Latvijā tāda vietne, piemēram, ir puaro.lv, kuŗas rašanos manuprāt veicinājusi Latvijas mediju vides sadrumstalotība un katra atsevišķa medija diezgan vājā situācija. Vienam talantīgam komunikācijas speciālistam ir jātērē lieli resursi, lai nodotu savu vēstījumu dažādiem medijiem, tādēļ labāk ir izveidot pašam savu mediju, parunāt par polītiku, par marihuānas legālizāciju, par seksu un, kad ir klients un viņa vēstījums, kas jānodod tālāk, savu vietni var izmantot kā kanalu tā tālākai izplatīšanai. Tādas vietnes savstarpēji sadarbojas, palielinot sasniegto auditoriju. Tādu vietņu darbība nav saistāma ar mediju darbības pamatprincipiem.

 

Vai ir iespējams uzzināt, kam pieder dažādie mediji vai interneta vietnes Latvijā? Kas ir patiesie labuma guvēji?

 

To ir iespējams uzzināt, ja ir laiks un līdzekļi. Informācija ir pieejama, bet par maksu, ir arī publikācijas, kuŗās rakstīts par īpašniekiem. Latvijas problēma ir tā, ka informācija ir grūti pieejama, bet tas nozīmē, ka ir viegli paslēpties. Ir jāzina ne tikai īpašnieku vārdi, ir jāuzzina, kā viņi ir darbojušies, kādas ir viņi idejas un mērķi. Fakts, ka kādam pieder medijs, nav ne labs, ne slikts. Kritērijs, kas palīdz saprast, kāda ir pieejamā informācija, ir mediju īpašnieku caurredzamība. Ja slēptā veidā kādi īpašnieki kontrolē lielu mediju daļu, piemēram, komercradio, vai ir vesels liels interneta vietņu ķekars, tad tas jau padara informatīvo telpu par necaurspīdīgu un ne pārāk uzticamu, samazinās informācijas daudzveidība. Latvijā ir, piemēram, tāds reklāmas un mārketinga speciālists Alberts Jodis, kuŗš ir daudzu mediju dibinātājs, kuŗos parādās vienpusīga informācija. Ar vārdu sakot, ja ir neliels cilvēku loks, kas kontrolē lielāko daļu no lielajiem medijiem, tad informācijas pieejamība ir ierobežota.

Vai Latvijā tā ir?

 

Jā, tā ir Latvijas problēma. Katrā mediju segmentā ir daži uzņēmumi, kam pieder lielākā auditorija un lielākie reklāmdevēju resursi. Atliek vērot, vai pirms vēlēšanām pieejamā informācija ir pietiekami daudzveidīga un vai visiem polītiskajiem spēkiem un to piedāvājumam tiek piemēroti vienādi vērtēšanas principi. Vēl jāpiebilst, ka bieži vien informācija tiek it kā samiksēta – daļa no tās tiek pasniegta objektīva un patiesa, daļa tiek pasniegta kādā „mērcē”. Tāpat arī medijā, kas pauž kāda viena cilvēka vai grupējuma intereses, var būt atsevišķi raidījumi vai materiāli, kas tiek veidoti pēc labiem žurnālistikas principiem.

 

Spēcīga un ietekmīga polītiskā komunikācija parasti balstās cilvēku bailēs vai ticībā un pārliecībā kaut kam. Bailes, naids, riebums ļauj manipulēt ar cilvēkiem – piemēram, bailes no bēgļiem ļauj viņus iztēlot kā visu nelaimju cēloni, kā vienīgo ļaunumu. Emocijas, tātad arī bailes, neliek domāt un analizēt, tās vienkārši pārņem cilvēkus. Sarežģītus jautājumus risinot emocionālā veidā, pretnostatot savstarpēji noliedzošus apgalvojumus un risinājumus, mediji arī vairāk vai mazāk reizēm iesaistās manipulēšanā ar cilvēkiem, kas raksturīga politiskajai kultūrai. Jāsaprot arī, ka pie varas esošajiem polītiķiem ir lielākas iespējas publiski parādīties un izpausties publiskajā telpā un pirms vēlēšanām tas tiek izmantots.