Traģisks tēls
   29.05.2013

Esmu "ulmaņlaika bērns", un Franču licejā, kur es mācījos, valdīja, var teikt, 15. maija gaisotne. Taču to tālo laiku atmiņas man neaizmiglo līdzsvarotu retrospektīvu.

Aizvien vēl ļoti jauneklīgais Raivis Dzintars, VL! līderis, šogad īpaši uzsvēra 15. maija izcilo nozīmi un šī valsts apvērsuma (!) 79. gadskārtā sarīkoja jūsmīgu godināšanas notikumu Kārļa Ulmaņa pieminekļa pakājē.
Tas pamudināja četrus autorus - Aivaru Ozoliņu (IR), Saeimas deputāti no Vienotības Lolitu Čigāni (apollo.lv), Egilu Līcīti un Voldemāru Krustiņu  (Latvijas Avīze) nākt klajā ar spilgtiem, emocionāliem rakstiem, vērtējot Kārļa Ulmaņa vietu Latvijas likteņgaitās. Tas faktiski bija disputs starp pirmo un otro autoru pāri.
     Aivars Ozoliņš raksta: "Kārļa Ulmaņa dzimšanas diena ir 4. septembris. Tas būtu īstais datums, kad pieminēt ievērojamā latviešu polītiķa nenoliedzamos nopelnus Latvijas valsts tapšanā un veidošanā." Patiesi, 1919. gada aprīlī, kad Andrievs Niedra, Liepājā rīkojot apvērsumu, kalpoja tiem, kas nupat vēl Rīgā, Apgabaltiesas ēkas priekšā, bija uzslējuši tā saucamo "koka friča" statuju, un Pēteris Stučka turpat lika uzstādīt Kārļa Marksa krūšutēlu, Kārlis Ulmanis uz kuģa Saratov bija tas, kuŗš nosargāja tikko proklamētās neatkarīgās Latvijas Republikas leģitimitāti. Un pēc Bermonta un lielinieku sakāves Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdība veica priekšdarbus Satversmes sapulces vēlēšanām, un demokrātiskā Latvija ieņēma savu vietu Tautu Savienībā, kas bija ANO priekštece.
     Teiktais nebūt nemaina skarbo vērtējumu, ko sniedzis Aivars Ozoliņš, norādot uz 1934. gada 15. maija apvērsuma sekām - "Satversmes apturēšanu, Saeimas padzīšanu, partiju aizliegšanu, cenzūras ieviešanu un polītisko pretinieku ieslodzīšanu koncentrācijas nometnē". Tas viss bija. Ulmanis pēc apvērsuma necieta ne mazāko kritiku... Mīkstinošs apstāklis, manuprāt, bija šī autoritārā režīma samērā benign (labdabīgs) raksturs: Liepājas koncentrācijas nometnē ievietotos sociāldemokratus drīz vien izlaida pret solījumu nenodarboties ar politiku, un sešos šī režīma gados netika izpildīts neviens nāves sods... Taču jebkuŗš tiesībnieks atzīs, ka režīms bija autoritārs. Man, piedodiet, dīvains liekas formulējums, ko prezidents Valdis Zatlers lietoja, 2008. gadā teikdams, ka parlamentārās demokrātijas periodam sekojis "prezidenta pārvaldes periods". Kas tas par vārgulīgu eifemismu, nudien! Apvērsumu rīkojot, Kārlis Ulmanis bija ministru prezidents, un 1936. gadā, Alberta Kvieša konstitūcionālajām pilnvarām beidzoties, Ulmanis pats sevi iecēla par valsts prezidentu, "uzņemoties viņa pienākumus". Nu labi, ir tādi, kas viebjas, kad Ulmani dēvē par diktatoru. Lai nu paliek "valsts vadītāja" tituls - būtība taču nemainās. Nenoliegsim, ka Ulmanis tajos sešos gados tika sumināts kā Tautas Vadonis un Zemes Saimnieks (ar lielo burtu). Labi vēl, ka tika vajāti abu galējību aktīvisti - komunisti un pērkonkrustieši.
     Bet te nu man jāizstāv Kārlis Ulmanis, kam Aivars Ozoliņš pārmet "vienpersonisko lēmumu 1939. gadā ļaut Latvijā ierīkot  Padomju Krievijas kaŗa bazes". Tas pats lēmums bija jāpieņem Petsam Igaunijā un Smetonam Lietuvā. Baltijas valstu ārlietu ministrus pa vienam izsauca uz Kremli un nodiktēja viņiem bažu līguma noteikumus, kuŗi paredzēja Baltijā izvietot  svešu kaŗaspēku apjomā, kas pārsniedza šo valstu mierlaika armiju kontingentu. Izejas nebija, jo diemžēl tā arī palika neīstenota Zigfrīda Meierovica vīzija - spēcīga Baltijas antante kā militāra alianse. Ulmanis, Petss un Smetona skaidri apzinājās Molotova-Ribentropa pakta nozīmi un pareizi noprata, ka Lielvācija a priori akceptējusi šos līgumus.
     Ievērojot  apstākļus, kādos norisinājās Latvijas neatkarības agonija un gals, nākas secināt, ka Kārlis Ulmanis ir traģisks tēls. Viņa 1940. gada 17. jūnija radio uzruna tautai:  "Vēlos, ka arī mūsu zemes iedzīvotāji ienākošās kaŗaspēka daļas uzlūko ar draudzību (..). Es palieku savā vietā, jūs palieciet savās," liecina par izmisīgu vēlmi nepieļaut asins izliešanu, nepieļaut okupantu bruņotu izrēķināšanos ar sporadisku pretestību.
     Izbraukt uz Šveici Ulmanim neļāva, - to gan viņš nevarēja paredzēt.
     Lai ieraudzītu, "kā tas varēja notikt", pietiek citēt Latvijas sūtņa Maskavā F. Kociņa pārskatu par sarunām ar Molotovu 1940. gada 16. jūnijā (www.historia.lv/alfabets/L/la/okupac/dokumenti/kocins/1940.21.06.htm): "Kad ierados Kremlī, ārlietu komisārs (..) man nolasīja klātpielikto ultimātu, piezīmēdams, ka gaida mūsu valdības atbildi līdz plkst.11.00. Pretējā gadījumā notikšot darbība (?!.- F. G.). Tāpat aizrādīja, ka valdībai jāatkāpjas un sarunas ar Prezidenta kungu par jaunas valdības sastādīšanu vedīšot vai nu sūtnis Derevjanskis, vai speciāli pilnvarota persona (..). Divi reizes lūdzu Molotovu pagarināt ultimāta laiku, lai varētu personiski izlidot uz Rīgu un novērst katru varbūtēju pārpratumu. Molotovs palika pie sava, ka atbilde dodama noteiktā laikā (..) Molotovs, noklausījies mūsu valdības atbildi, paskaidroja, ka viņiem nav uzticības tagadējai valdībai, kuŗa atbīdījusi no līdzdalības valdībā cilvēkus, kas bija pazīstami un simpatizējuši Padomju Savienībai. Vai te domāts Jānis Balodis, kuŗu Ulmanis bija atlaidis un kuŗa vietā iecēlis Krišjāni Berķi? Atliek vienīgi minēt...Tālāk sūtnis Kociņš raksta: "Š. g. 17. jūnijā pavadīju stacijā Molotova vietnieku Višinski, kuŗš Padomju Savienības valdības uzdevumā izbrauca uz Rīgu, lai vestu sarunas ar Valsts prezidentu par valdības sastādīšanu."
     Tas bija gals, ko Kārlis Ulmanis novērst nevarēja. Viņš Latvijas vēsturē paliek kā traģisks tēls. Miers viņa pīšļiem.

Franks Gordons