Saprātīgs risinājums
   02.11.2013

Jautājumā par Uzvaras pieminekli Rīgā emocijas cīnās ar prātu – tā tas droši vien ir daudziem Latvijas cilvēkiem, arī man.

Uzvaras piemineklis ir veltīts Padomju  armijas uzvarai pār nacistisko Vāciju Otrajā pasaules kaŗā un atrodas Uzvaras parkā, Pārdaugavā, Rīgā. Pieminekli atklāja 1985. gadā. Katru gadu 9. maijā pie Uzvaras pieminekļa pulcējas kaŗa veterāni, viņu radi, draugi un atbalstītāji, lai atcerētos uzvaru un teiktu kvēlas runas, kas ļoti bieži ir vērstas pret Latvijas valsti. Patiesībā 9. maija saiets jau sen ir kļuvis ne tikai par Saskaņas centra polītiķu un atbalstītāju, bet arī daudz radikālāk noskaņotu cilvēku saietu.

Pagājušajā gadā grupa domubiedru ievietoja portālā manabalss.lv aicinājumu Uzvaras pieminekli nojaukt un atjaunot vēsturisko Uzvaras parku un tā nozīmi. Aicinājumā bija rakstīts:

„1. Atjaunot Latvijas valstiskumam būtisko simbolisko jēgu un vietu - Uzvaras laukums galvaspilsētā tika nodēvēts un neatkarīgās Latvijas laikā iekārtots par godu Latvijas armijas nozīmīgajai uzvarai pār Bermonta kaŗaspēku. Tas ir Latvijas valsts uzvaras laukums, nevis PSRS armijas uzvaras laukums. 2. Atjaunot Latvijas brīvvalsts laikā mūsu senču, tautas, daudzu tautību privātpersonu un organizāciju brīvprātīgas ziedošanas rezultātā izstrādāto un aizsākto Uzvaras laukuma projektu. Šis projekts ļautu Rīgai iekļauties citu attīstītu Eiropas valstu galvaspilsētu saimē ar ievērojamu kultūras, atpūtas, sporta un Brīvības cīņu vēsturiskās piemiņas kompleksu. 3. Pašreizējais Uzvaras laukums bieži izraisa nevajadzīgu konfrontāciju un kultivē pretvalstiskas aktīvitātes. Latvijas valsts pirmskaŗa projekts, ko izstrādāja un akceptēja ievērojamākie latviešu architekti, inženieŗi, valstsvīri, - ir jāīsteno līdz galam.”

Saeimas Kārtības rullī ir paredzēts, ka ne mazāk kā 10 tūkstošiem Latvijas pilsoņu, kuŗi iesnieguma parakstīšanas dienā ir sasnieguši 16 gadu vecumu, ir tiesības iesniegt Saeimai kopīgo iesniegumu. Kā zināms, portālā manabalss.lv par pieminekļa nojaukšanu un vēsturiskā Uzvaras parka atjaunošanu ir parakstījušies vairāk nekā11 tūkstoši cilvēku. Tagad politiķu ziņā ir lemt, kas notiks vai nenotiks ar Uzvaras laukumu un pieminekli.

Pieminekļa māksliniecisko un kultūras vērtību es, piemēram, nekad neesmu spējusi novērtēt, – pareizāk sakot, šis betona monstru kopojums man šķiet tāls no mākslas, lai gan saprotu, ka tā ir sava laika zīme. Tiesa gan, arī visi Ļeņina pieminekļi ir sava laika zīme un vēstures daļa. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) vadītājs Juris Dambis žurnālistiem ir atzinis, ka Uzvaras pieminekļa mākslinieciskā kvalitāte neatbilst kritērijiem, kādi izvirzāmi valsts aizsargājamiem kultūras pieminekļiem, tomēr nevajadzētu pārsteigties ar šī pieminekļa nojaukšanu. Savukārt Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis Latvijas Radio  sacījis, ka Uzvaras piemineklis Pārdaugavā pēc savas mākslinieciskās vērtības ir salīdzināms ar Brāļu kapu ansambli vai pat Brīvības pieminekli. Dambja sacīto daudzi droši vien spēj uztvert mierīgi, bet Spārīša teiktais liek apvainoties un dusmoties, jo latviešu sirdī un prātā šis piemineklis saistās nevis ar hitleriskās Vācijas sakāvi un kaŗa beigām, bet ar jaunas okupācijas sākumu. Iespējams,  piemineklis pats daudzus jo daudzus īpaši netraucē, bet kā apvainojums tiek sajusti ikgadējie 9. maija notikumi pie pieminekļa  jo īpaši tāpēc, ka tajos aizvien vairāk izskan necieņa pret Latvijas valsti un brīžiem pat atklāts naids.

Protams, Uzvaras monuments ir uzcelts par  piemiņu tiem kaŗavīriem, kas krita kaujās ar hitleriskās Vācijas kaŗaspēku. Protams, kaŗavīri nekad un nekur kaŗu nav sākuši, un nevienu kaŗos kritušo piemiņu nevajadzētu zaimot. Tomēr emocijas nerimst, it īpaši, kad nākas dzirdēt par nacionālradikāļa Lindermana partijas Par dzimto valodu aktīvista Jevgeņija Osipova draudēšanu ar vērienīgiem grautiņiem, ja Saeimā tikai sāks apspriest jautājumu par tā dēvētā Uzvaras pieminekļa  nojaukšanu. „Bronzas nakts Tallinā būs Disnejlande salīdzinājumā ar to, kas notiks pie mums,” saka Osipovs. Arī Ministru prezidents  bažījas, ka jautājums par šī pieminekļa nojaukšanu varētu sabiedrību sašķelt vēl vairāk. Līdzīgās domās ir arī tiesībsargs Juris Jansons, – iecere, kas parādījusies publiskajā telpā par Uzvaras pieminekļa nojaukšanu, pašreizējā kontekstā varētu būt vērsta uz naida kurināšanu.

Ārlietu ministrija atgādina, ka 1994. gada 30. aprīlī ir parakstīta vienošanās, kas stājās spēkā 1995. gada 27. februārī, starp Latvijas valdību un Krievijas valdību par Latvijas teritorijā dzīvojošo Krievijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību, un tā paredz, ka saskaņā ar starptautisko praksi Latvija nodrošina memoriālo būvju un kaŗavīru masu apbedījuma vietu sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu Latvijas teritorijā, kā arī neliek šķēršļus mirušo militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu apglabāšanas un apbedīšanas rituālu veikšanai.

Tātad, no vienas puses, kritušo kaŗavīru piemiņas vieta, no otras puses, okupācijas slavinājums?
Droši vien dzīvē tā notiek ne reizi vien,  – sirds saka, ka jārīkojas, jo notiekošajam nevar piekrist, bet prāts brīdina, ka nevajadzētu strēbt karstu. Ojāra Spārīša Uzvaras pieminekļa salīdzinājums ar Brīvības pieminekli un Brāļu kapiem tiešām var šķist kā svētuma zaimošana, tomēr mākslas zinātnieks acīmredzot gribējis salīdzināt šo pieminekļu nozīmi un vērtību cilvēku sirdī. Latviešiem ir gan Brīvības piemineklis un Brāļu kapi, gan 11. un 18. novembris, gan Līgo svētki, tautasdziesmas un Dziesmu svētki, ar ko katrs var sevi identificēt. Daudziem jo daudziem krievu valodā runājošajiem nekā tāda nav, jo viņi neizjūt  piederību Latvijai tā, kā to izjūt latvieši un tie cilvēki, kas sevi jūt par Latvijas daļu. Tas nozīmē, ka daudziem krievu valodā runājošajiem vienīgais, ar ko viņi sevi var identificēt, ir Uzvaras piemineklis. Tas apliecina, ka šie cilvēki  tomēr  izjūt kādu vērtību un nozīmi apziņā, ka viņi ir cīnījušies baisā kaŗā un tajā uzvarējuši. Uzvaras piemineklis ir viņu vērtīguma apliecinājums. Kāpēc šie cilvēki nespēj atrast sev citu apliecinājumu, tas ir atsevišķs stāsts. Viens no skaidrojumiem, manuprāt, varētu būt fakts, ka mēs, lai gan bijām “padomju cilvēki”, bijām savā zemē, bet daudzi tika padarīti par īstiem “padomju cilvēkiem”  bez saknēm un bez savas zemes, kuŗiem vienīgā lielā vērtība bija uzvara kaŗā. Vai šie cilvēki, viņu pēcnācēji, draugi un radi jebkad spēs saprast, kāpēc kāds grib nojaukt vai pārcelt Uzvaras pieminekli? Domāju, ka nekad.

Manuprāt, ir daži priekšlikumi, kuŗus būtu vērts apspriest, jo sabiedrības grupu konfrontācijā uzvarētāju nebūs, būs tikai zaudētāji. Mans kollēga Kārlis Streips televīzijas raidījumā Skats no malas aicināja Uzvaras parkā izveidot pieminekli arī sabiedrotajiem – britu un amerikāņu kaŗavīriem.  Rīgas domes deputātes, Vienotības frakcijas priekšēdes Sarmītes Ēlertes ieskatā Uzvaras piemineklis nav vainīgs par to, kas tur notiek 9.maija svinību laikā, tāpēc pareizākais risinājums būtu pie tā uzcelt Okupācijas mūzeja filiāli un sanākušos cilvēkus izglītot par to, ko Latvijai nesušas Otrā pasaules kaŗa beigas. 

Protams, Rīgas pilsētas galva Nils Ušakovs jau ir pavēstījis, ka Saeimai nav tiesību  lemt par tā dēvētā Uzvaras pieminekļa nojaukšanu, jo piemineklis ir pašvaldības īpašums. Tātad, visticamāk, Uzvaras laukumā nekas nemainīsies, kamēr Rīgā pie varas būs Saskaņas centrs ar saviem draugiem no partijas Gods kalpot Rīgai, un tas nozīmē vēl gandrīz četrus gadus. Tomēr, manuprāt, ja arī Uzvaras laukumu nevar padarīt par kritušo kaŗavīru civīlizētu piemiņas vietu, tad jāpanāk, lai 9. maija saieti ar katru gadu mazāk izskatītos pēc “piektās kolonnas” pulcēšanās vietas, un tas gan ir valsts spēkos.

Sallija Benfelde

Foto: Uzvaras laukums tika nodēvēts par godu uzvarai pār bermontiešiem. 1930. gadā uzsākti laukuma labiekārtošanas darbi, nosusināta atlikusī purvainā teritorija. Šajā laikā laukumā notika militāras parādes, bet 1938. gadā IX Vispārējie latviešu Dziesmu svētki. Atklātā konkursā uzvarēja projekts, kas paredzēja laukumā izbūvēt vairākus desmitus metru platu Uzvaras aleju ar sešdesmit metrus augstu Uzvaras torni galā. Torņa virsotnē svinīgo procesiju laikā iedegtu Uzvaras uguni, bet pakājē būtu svētnīca tautas varoņu piemiņai. Uzvaras alejas labajā pusē bija plānots uzbūvēt svētku laukumu parādēm un masu pasākumiem ar tribīnēm un pastāvīgu Dziesmu svētku estrādi.