Reformu ērkšķainais ceļš
   04.03.2013

Saruna ar Latvijas izglītības un zinātnes ministru, antropologu, Kembridžas universitātes filozofijas doktoru un Rīgas Ekonomiskās augstskolas asociēto profesoru Robertu Ķīli.

Vai kaut kas ir sakustējies vidējās izglītības lauciņā?
Ir vienošanās par principā pilnīgi citu veidu, kā aplēst skolotājiem darba slodzi. Ja sākumā nemaina veidu, kā skolotāji tiek motivēti, visu pārējo ir grūti izdarīt. Sāku ar vecākiem, kuŗu balss ietekmē notiekošos procesus. Vērtējumi un priekšlikumi ļoti maz parādās gan skolas dzīvē, gan nacionālajā līmenī. Mums tagad ir vecāku forums, ir sadarbības memorands, mēs katru mēnesi tiekamies, un vecāki izsakās par visām lietām. Viņu viedoklis un saskaņojums ir vajadzīgs. Pašpārvalžu jeb skolu autonomijas jautājumā ar grūtībām tomēr ir dabūts cauri Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai skolu pašpārvalžu definējums un kompetences, kas skolām dod lielāku autonomiju. Jautājums, kas pašlaik nekustas ne no vietas un ir bakstāms un bīdāms, ir skolu iespējas un tiesības brīvāk noteikt mācību saturu un procesu. Piemēram, ir kritiskais stāsts, ka ministrija ar šī gada 1. septembri nenodrošinās svešvalodas mācīšanu no 1. klases, bet, no otras puses, ir mākslas un mūzikas skolas, kas pārmet, ka mēs nogalinām Dziesmu svētkus. Ja paliek pašreizējā sistēma, svešvalodu no 1. klases nevar ieviest, jo ir noteikts stundu skaits nedēļā, kas bērniem ir pieļaujams, un tas nekādi nav maināms, iespējas kaut ko variēt praktiski nav. Viena svešvalodas stunda nedēļā neko nedod, vajag vismaz divas.
Mēs piedāvājam noteikt minimālo stundu skaitu mācību priekšmetos, kur tas būtu obligāts, bet pārējās mācību stundas skola var plānot pēc saviem ieskatiem. Skolas varētu speciālizēties vai, piemēram, sakārtot mācību stundas tā, ka vienā mācību gadā mūzikas stundas ir divas vai trīs vienā nedēļā vai pat vairāk, bet nākamajā gadā uzsvars ir uz citu mācību priekšmetu. Vārdu sakot, ir konkrēts zināšanu daudzums, kas skolēnam jāapgūst, bet mācību stundu izkārtojums un daudzums katrā priekšmetā mācību gada laikā ir skolas ziņā. Par to vēl diskutējam, jo, no vienas puses, ir interese ieviest jaunus priekšmetus, bet, no otras puses, ir nevēlēšanās atteikties no obligāto stundu skaita katrā mācību priekšmetā. Tas pats attiecas arī uz mācību gada gaŗumu, jo stundu skaits ļauj tās dažādi organizēt, tādējādi mainot mācību gada gaŗumu.

Jums bija priekšlikumi, kā risināt mazo skolu jautājumu, lai tās daudzviet laukos nebūtu jāslēdz. Vai esat ieguvis atbalstu piedāvātajam risinājumam?
Ir izteikts naudas trūkums. Divi miljoni latu bija iekļauti plānā, lai šo jautājumu sāktu risināt Latgalē, kur tas ir visaktuālākais, un lai paskatītos, kuŗa no piedāvātajām apmācības formām vislabāk strādā, – mājmācība, skola, kuŗai ir vairākas funkcijas, ne tikai mācības, vai vēl kāds cits apmācības veids. To mums neizdevās „izsist cauri”, jo budžetā nauda tam šai gadā neatradās. Šogad mēs izstrādāsim vadlīnijas mazo skolu darbībai, jo valdība ir pieņēmusi, ka tas tiks darīts. Ceru, ka nākamā gada budžetā šis projekts tiks iekļauts. Pilotprojekta līmenī dažās skolās, kas pašas pieteicās to izmēģināt, no šī gada 1. septembŗa mazo skolu projekts notiks.

Kas notiks ar augstskolu akreditāciju?
Latvijā atrodas Vācijas aģentūra, kas uzvarēja konkursā par augstskolu akreditēšanu. Ar savu metodiku viņi var arī bez pētījuma akreditēt studiju virzienus. Tātad nākamajā budžetā mēs varam izmantot akreditācijas procesa rezultātus un dalīt naudu augstskolām pēc to kvalitātes.... .

Vairāk lasiet laikraksta „Brīvā Latvija” Nr. 08
    http://www.brivalatvija.lv/abone-interneta