Par LCP ir jāzina - Latvijai un pasaulei
   12.08.2013

Pirms 70 gadiem - 1943. gada 13. augustā dzima Latvijas Centrālā Padome - LCP.

Šī gadskārta, nē - šis notikums pelnījis īpašu ievērību Latvijā un, jāuzsveŗ, mūsdienu pasaulē, jo, būsim godīgi, joprojām tiek - atbilstoši - vai nu apskaidroti, vai nomelnoti abi bruņotie grupējumi, kuŗros tai laikā zem svešiem karogiem kaŗoja latvieši: Leģions Waffen-SS sastāvā un abas strēlnieku divīzijas padomju armijā. Latvijas Centrālā Padome nepārprotami un skaidri, pat skaudri pauda uzticību un ticību demokratiskajai Latvijas Republikai un vērsās pret abiem okupantiem - Hitlera Lielvāciju un boļševistisko PSRS. Ir arī vēl tagad tādi, kas LCP noniecina - sak, tas bijis tikai epizods. Bet, ja nebūtu šī "epizoda", ja nebūtu pēc LCP ierosmes 1944. gada martā sastādītā, rietumvalstīm adresētā memoranda, ko parakstīja 190 Latvijas sabiedrības pārstāvji, tostarp archibīskaps Teodors Grīnbergs, Kārlis Skalbe, Jānis Endzelīns, Jāzeps Vītols, Zinaīda Lazda, Elza Stērste, ja tas nebūtu bijis, priekšstats par latviešu tautas noskaņu vācu-padomju kaŗa mutulī būtu nepatiess.

13. augusts būtu ierakstāms Latvijā īpaši pieminamo  dienu kalendārā līdzās 18. novembrim, 11. novembrim, un 4. maijam, un LR aizsardzības ministrs Artis Pabriks šogad piekrita manas necilās personas ierosinājumam, lai sen jau nepieciešamais piemineklis LCP vadītājam Konstantīnam Čakstem un viņa līdzgaitniekiem - ar minēto 190 parakstītāju vārdiem - tiktu beidzot uzcelts Esplanādē - tur, kur Rainis, tur, kur Kalpaks...

Man vairākus gadus bija intensīva sarakste ar nelaiķi Leonīdu Siliņu - leģendāro LCP "kurjēru" un bēgļu laivu pārvedēju uz Zviedriju. Viņa grāmatas par šo patiesi antitotālitāro pretestības kustību ir vērtīgs ieguldījums mūsu zināšanās par šo Latvijas likteņgaitu posmu.

Jāatgādina ciešā sadarbība starp LCP un Kureļa grupu, īpaši kapteini Krišu Upelnieku, kuŗu ar vācu kaŗra tiesas spriedumu nošāva Liepājā. Un godam jāpiemin Roberta Rubeņa bataljons, kuŗa vīri izmisīgi, sīvi pretojās Jekelna "soda ekspedīcijas" pārspēkam. Šis bataljons būtu, lai man piedod dažs labs lasītājs, Latvijas pateicīgā atmiņā liekams līdzās Oskara Kalpaka bataljonam.

Šis "trešais spēks", ko iemiesoja LCP un kurelieši, diemžēl loloja illūzijas, padevās tālaika apstākļos piedodamiem maldiem. Konstantīns Čakste un viņa līdzgaitnieki, apliecinot uzticību rietumvalstu demokratijas ideāliem, noticēja Atlantijas chartai, ko bija parakstījuši Rūzvelts un Čērčils, apliecinot tautu pašnoteikšanās tiesības.

Viņiem tik ļoti gribējās ticēt, ka atkārtosies 1919. gada scēnārijs, kad Kārlis Ulmanis uz kuģa "Saratov", gūdams Antantes atbalstu, prata noturēties gan pret landesvēru, gan pret lieliniekiem. Bet vēl pirms 1945. gada Jaltas konferences - jau 1943. gada Teherānas konferencē Rūzvelts un Čērčils bija "pārdevuši" Baltiju Staļinam, - ko tas līdz, ka Vašingtonā joprojām bija akreditēts Latvijas sūtnis...

Līdz pat 1951. gadam latviešu trimdā, tostarp LCP epigonu aprindās, gruzdēja cerība, ka rietumvalstis "brīvības vārdā" riskēs uzbrukt Staļina imperijai. Bet tai jau bija pašai sava atombumba, un iestājās MUTUAL DETERRENCE līdzsvars.

Latvijas Centrālās Padomes papīros atrodami interesanti dokumenti, kas met papildu gaismu uz šo Latvijas patriotu un demokratu centieniem un cerībām. Tātad 1943. gada 13. augustā prof. Konstantīns Čakste Ādolfa Klīves mājā Pārdaugavā sapulcināja līdz 1934. gadam Saeimā pārstāvēto lielāko partiju pārstāvjus un tika panākta vienošanās par LCP dibināšanu. Un te nāk turpinājums, kas nav pārāk plaši pazīstams: savu pēdējo sēdi Latvijā LCP noturēja J. Rancāna dzīvoklī Rīgā 1944. gada 8. septembrī. Šajā sēdē Pauls Kalniņš parakstīja deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu: "Latvijas tauta pārņēmusi suverēno varu no svešas varas atbrīvotā Latvijas valsts territorijā un atjaunojusi Latvijas Republiku kā suverēnu valsti. Uz Latvijas Republikas Satversmes pamata (52. pants) uz mani kā pēdējās likumīgi ievēlētās un līdz šim laikam tiesiski pilnvarotās Saeimas  priekšsēdētāju pārgājusi Valsts Prezidenta vietas izpildīšana (..) Kā Latvijas Republikas Valsts Prezidenta vietas izpildītājs (..) esmu uzdevis N.N. sastādīt Ministru kabinetu." Sēdes atsevišķā protokolā norādīts, ka par Ministru prezidentu aicināms prof. Konstantīns Čakste, bet, ja viņš nebūtu Latvijā, senātors Mintauts Čakste.

Tas nu būtu kuriozs, bet smīns te ir nevietā: šie vīri nezaudēja ticību demokratiskai Latvijai un apliecināja šo ticību brīdī, kad padomju tanki jau tuvojās Rīgai.

Franks Gordons