Kā, kādā veidā Valsts valodas centrs (VVC) pauž savu viedokli un pieņem lēmumus attiecībā uz valsts valodu?

I. M. Šo jautājumu jāsadala divās daļās – viens ir, kā mēs šos jautājumus varam risināt juridiski (kā sodošo funkciju), otrs – informējot un izglītojot sabiedrību. Sodošo funkciju mēs īstenojam caur administratīvo pārkāpumu procesu, savukārt informējošo un izglītojošo funkciju – sniedzot konsultācijas.

Kā un kādos gadījumos sodus piemēro tieši Valsts valodas centrs?

Sodu politika attiecībā uz valsts valodas lietojumu ir, saudzīgi izsakoties, sadrumstalota, šābrīža situācijai tās īstenošana, iespējams, arī nav pārāk veiksmīga. Proti, ne vien­mēr pārkāpums ir apzināts vai ļaunprātīgs. Ir pārkāpumi, ko mēs formāli sodām, bet pareizāk būtu pirms tam konsultēt. Ir t.s. mazie uzņēmēji, kuri, piemēram, tirgojoties tīmekļa vietnē, izmantojuši ne pārāk veiksmīgu tulkotāju, līdz ar to mājaslapā ir valodas kļūdas, neprecizitātes utt. Tāpat ir situācijas, kad mazie uzņēmēji, koncentrējoties un vēloties sasniegt plašāku tirgu, nemaz nezina un neaizdomājas par latviešu valodu, proti, nereti tīmekļvietnes tiek izveidotas angļu valodā, un informācija latviešu valodā tajās nemaz nav pieejama vai arī ir pieejama ļoti mazā apjomā. Šādos gadījumos mēs piemērojam sodu. Bet – man ir ļoti lielas pārdomas – vai, šādi rīkojoties, tiešām sasniedzam likuma mērķi mērķi, uzlabojam valodas lietojumu un izpratni par valodas tīrību? Šaubos! 

Cits stāsts, ja tiek konstatēti trūkumi, bet persona nemaz necenšas tos novērst. Ir pat gadījumi, kad valodas in­spektori saņem visnotaļ tiešas norādes atklātā un pat nepieklājīgā tekstā, ko persona par mūsu iestādi, valodu un valsti kopumā domā. Tāpat ir gadījumi, kad pārkāpumi tiek konstatēti atkārtoti. Šādos gadījumos, manā ieskatā, sodam ir jābūt neizbēgamam, – ikvienam, kurš atļaujas aizskart vai noniecināt valsts valodas nozīmīgumu, par savu darbību vai bezdarbību ir jāatbild likumā noteiktajā kārtībā.

Tad piesaukšu savu neveiksmīgo cīniņu par nosaukumu Ezīša kofīšops pašā Rīgas centrā, Krišjāņa Barona un Elizabetes ielu stūrī, vēsturi­skā namā, tieši zem Krišjāņa Barona muzeja… Tas rotājas vēl līdz šim!

Redziet, mums nav praktis­ku iespēju jel ko darīt! Mēs nevaram ietekmēt nosaukumu veidošanu Rīgas vidē, jo – tā ir pašvaldības kompetence. Ja mums būtu jautāts padoms, visticamāk, mēs būtu ieteikuši izdomāt ko citu. Esam ar kolēģiem par šo konkrēto gadījumu runājuši, patiesībā, mums bija dažādas gana radošas versijas, piemēram, nevis kofīšops, bet kafijotava (līdzīgi kā kūkotava), kas nebūtu tik tiešs pārcēlums no angļu valodas un vienlaikus atbilstu konkrētā uzņēmēja stiliņam. No krievu valodas bēgot, mēs ātri vien esam iekrituši angļu valodā. No vienas puses, ir labi, ka iekļaujamies Eiropas kultūrtelpā, un angļu valodas ietekme, ņemot vērā vēsturiskos un ģeopolitiskos aspektus, nav tik spēcīga kā krievu valodas , taču, no otras, visam jābūt samērīgi. Un šo samērīgumu pilsētvidē noturēt un mainīt uz labu var tieši pašvaldība.

Ahā! Tātad pašvaldībās ir valsts valodas speciālisti, kas to visu pieskata?

Gribētos cerēt, ka ir. Ja ne valodas speciālisti, tad vismaz valodas entuziasti, kam rūp valsts valodas aizsardzība. 

Vai VVC ir likumdošanas iniciatīva pašvaldībās, lai panāktu, ka netiek tik klaji pārkāpta valsts valodas lietošanas kārtība?

Pašvaldību līmenī pagaidām nav. Atliek cerēt uz jaunievēlētajām pašvaldību domēm. Piemēram, neviens un nekas neliedz pašvaldībā izveidot amata vietu, kurā strādā valodas speciālists. Pozitīvā vēsts ir tā, ka ir pašvaldības, kas, neskatoties uz likuma normām, pašas vēlas ieviest savā vidē labu valsts valodu. 

Kā jūs pati tagad saucat Arēnu Rīga?

Par Arēnu Rīga! Personīgi man ir skumji, kā tas tagad izskatās... un ka tiek diskutēts, kā šo Xiaomi Riga izrunāt… Godīgi sakot, – es pat necenšos atcerēties, kā to pareizi izrunā. Domāju, ka sabiedrībā šis nosaukums neno­stiprināsies, daudzi, tāpat kā es, turpina un arī turpinās to saukt par Arēnu Rīga. 

Diskusijās par šo jauno nosaukumu pazibēja termins – “sadarbības nosaukums”. Kas tas tāds?

Pirmoreiz dzirdēju, ka tāds ir,  līgums noslēgts uz pieciem gadiem. Bet VVC nevar jaukties biznesā.

Tātad – kura ir tā instance, pie kuras es varu vērsties, lai dabūtu paskaidrojumu, kāpēc šāds valodnieciski kropls nosaukums?

Rīgas dome. Taču šaubos, vai arī viņi to var ietekmēt, jo tas ir privāttiesisks darījums. 

Jāteic atklāti – valsts valodas sargiem nav ļoti augsta reputācija sabiedrībā. Ko īsti dara VVC, lai to vērstu uz labu? Jums aizritējušas pirmās simt dienas amatā.

Patiesībā – ļoti daudz ko! Tikai cilvēki par to, ko mēs darām, nemaz nezina! VVC nav tikai valodas kontroles funkcija, ir arī starptautisko un Latvijas tiesību aktu tulkošana, terminoloģijas izstrāde, vietvārdu jautājumi, dalība Pieminekļu padomē, ir Latviešu valodas ekspertu komisija, Latgaliešu valodas apakškomisijas darbs. Runājot par pirmajām simt dienām un manu tiešo ieguldījumu, īpaši gribētos uzsvērt, ka, pateicoties labai sadarbībai ar kolēģiem no Tieslietu ministrijas, ir izdevies panākt grozījumus divos likumos, kas nosaka latviešu valodas lietojumu par obligātu. Pirmām kārtām, kredītiestāžu darbībā un elektronisko maksājumu jomā. Tas nozīmē, ka digitālajā vidē, t. i. banku aplikācijā, telefonsaziņas izvēlnē, rindu iekārtās, arī  dokumentos, saziņa notiek valsts valodā. Ja klients lūdz, šī saziņa tiek nodrošināta arī kādā no Eiropas Savienības valodām, taču primāri – saziņas valoda ir latviešu valoda. Manuprāt, tas ir liels panākums.

Vēlos uzsvērt, ka ļoti nozīmīgs darbs ir tiesību aktu tulkošana. Proti, mēs esam tie, kas nodrošina normatīvo dokumentu tulkošanu abos virzienos, tiklab no latviešu valodas, kā arī uz latviešu valodu. Šī ir mūsu darbības funkcijas, ko sabiedrība ne vienmēr izprot, bet kas ir ļoti svarīga. Proti, mēs veidojam latviešu valodas datu bāzi, ko tālāk nododam sistēmā, kas iekļaujas lielo valodu modulī. Tas, savukārt, iekļaujas visos mākslīgā intelekta moduļos, tādējādi mēs uzlabojam latviešu valodu mākslīgā intelekta (MI) vidē. Tas ir it kā neredzams, bet ļoti, ļoti svarīgs process. Šādi mēs uzkrājam savas valsts valo­das – latviešu valodas – bāzi un integrējam to lielo valodu vidē. Jo kvalitatīvāka, saturīgāka, plašāka ir informācija, ko integrējam, jo kvalitatīvāks ir rezultāts, ko ikviens MI rīku lietotājs jebkur pasaulē iegūst. Mums tur ir jābūt, lai mūsu it kā mazā valoda nepazustu lielajā MI. Šai funkcijai šobrīd ir jāvelta ļoti daudz spēka un laika. Un ne tikai VVC darbībās. Savu ieguldījumu dod ikviens MI lietotājs. Es, piemēram, ar ChatGPT “sarunājos” tikai un vienīgi latviski un vēl arī laboju MI kļūdas, lai uzlabotu tajā lietotās latviešu valodas un informācijas kopējo kvalitāti.

Vēl kāda nianse – ikviens MI un brīvpieejas mašīntulkošanas rīks darbojas, pamatojoties uz “vienkāršas” valodas bāzes, uz visvieglāk pieejamo valodas stilu, tas ir sarunvalodas stils un publicistikas stils. Mēs savukārt strādājam ar lietišķo, normatīvo valodu, ko apzināti ir “jāiedod” mākslīgajam intelektam, jo šī valodas stila pārstāvība ikdienas lietojumā nav plaša. Mūsu valodai ir jābūt iestrādātai un pieejamai visos valodas stilos. Tostarp zinātniskajā, kas šobrīd dramatiski samazinās, pārsvaru gūstot, protams, angļu valodai. Mums ir jābūt pētniecībai latviešu valodā, un tā ir apzināti jāuztur. Mums ir jādara viss iespējamais, lai nezustu zem lielo valodu sloga.

Birokrātiskajā valodā ik pa laikam parādās arī pavisam bezgaumīgi vārdu savienojumi, kā, piemēram, “nulles tolerance” tai vietā, lai skaidri latviski pateiktu – “neiecietība”. Ko darīt?

Vēl tikai esam ceļā uz to, lai plašāk skaidrotu sabiedrībai, ka latviešu valoda ir pietiekami bagāta, lai to lieki nesarežģītu, kas ir un kas nav ieteicams. Diemžēl darām savu iespēju robežās. Es uz valodas attīstības procesiem raugos citkārt ar prieku, citkārt ar smaidu, citkārt ar izbrīnu, dažreiz, jāatzīst, arī ar neizpratni vai skumjām... Sabiedrība pati pieņem vai nepieņem kādu jaunu vārdu – atminēsimies, kā valodā iedzīvojās vārds “dižpārdoklis” “bestsellera” vietā. Tas var patikt vai nepatikt, bet tas ir tautas radīts, pieņemts un iedzīvojies vārds. Šobrīd mesties normēt ikkatru vārdu katrā valodas funkcionālajā stilā, manuprāt, nebūtu lietderīgi, jo valodas attīstība ir plašs, visaptverošs un daudzšķautņains process. Man ir sāpīgi un... jā, es palieku dusmīga, kad dzirdu kādu sakām, ka latviešu valodā šo vai to nevar pietiekami precīzi pateikt, tāpēc mēs te lietojam citas valodas vārdu. Nē, mīļie, latviešu valoda ir pietiekami bagāta! Ja nespējat atrast piemērotus vārdus, latviešu valoda nav vainīga, – tas nozīmē, ka jums ir pārāk mazs vārdu krājums latviešu valodā un savā vājumā esat ļāvuši citai valodai pārņemt savu domāšanas procesu. Tāpēc ir vērts ik pa laikam ieskatīties vārdnīcās un palasīt grāmatas. Latviešu valoda ir un būs tik stipra, cik stipru mēs to veidosim un uzturēsim – ar savu rīcību un ar savu attieksmi. Mūsu valoda ir mūsu atbildība.

Jūs viedoklis par to, ka latgaliešu valoda aktīvi iestājas par savām tiesībām būt līdzvērtīgai valsts valodai? Un lībiešu valoda?

Saprotu šo cīņu, tā ir identitātes daļa. Latgalē ir politiski iemesli par to cīnīties. Tā ir daļa no mums, daļa mūsu valsts. Valsts valoda ir latviešu literārā valoda, tā vieno mūs visus. Vienlaikus Valsts valodas likums noteic arī latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida un lībiešu valodas kā pirmiedzīvotāju (autohtonu) valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību. Domāju, ka latgaliešu un lībiešu valodas aktīvisti vēlas sajust lielāku ieinteresētību un atbalstu valsts līmenī.

Un tomēr – kura būs tā institūcija, kas norādīs, ka latviešu literārajai valodai ir noteikts šaurā un platā “e” un “ē” lietojums, intonācijas (kāpjošā, krītošā, lauztā), ar ko daudz grēko, piemēram, sabiedriskā televīzija?

Valodas kvalitāte masu medijos ir atsevišķs stāsts… Latviešu literārā valoda ir normēta. Jāteic, ka tas, kāda ir valodas kvalitāte, ir katra medija redak­cionālās gribas un atbildības jautājums, protams, arī pieejamā finansējuma jautājums. Priecājos par katru izdevumu, kurš algo redaktoru un korektoru. Zinu, ka ir sabiedriskie mediji, kas pieaicina arī valo­das speciālistus, lai uzlabotu runas (valodas) kvalitāti.  

Labā ziņa – VVC ir ikgadēja akcija “Latvijas mediju valodas balva”, kuras mērķis ir noteikt, izvērtēt un apbalvot elektronisko plašsaziņas līdzekļu raidījumu vadītājus un citus satura veidotājus, kuri lieto kvalitatīvu latviešu valodu, un periodiskās preses izdevumus un interneta ziņu portālus, kuros lietota kvalitatīva latviešu valoda. Sadarbībā ar NEPLP šī akcija ir ieguvusi īpaši plašu skanējumu, ļoti ceru, ka kopī­giem spēkiem motivēsim masu medijus vairāk pievērst uzmanību valodas kvalitātei un ilgtermiņā būs uzlabojumi.