Juris Lorencs 06.01.2026
Klāt jaunais, 2026. gads. Ko tas nesīs pasaulei un Latvijai? Ieskatam dažas pārdomas par iespējamo notikumu attīstību. Kopš 1. janvāra Latvija sāk darbu Apvienoto Nāciju organizācijas Drošības padomē nepastāvīgā locekļa statusā. Saskaņā ar organizācijas statūtiem šāds statuss mūsu valstij piešķirts uz diviem gadiem. Iespējams, jau pašā gada sākumā Latvijai ar savu balsojumu Drošības padomē nāksies izteikt attieksmi pret nesenajiem notikumiem Venecuēlā, kur ASV bruņotie spēki sagūstīja diktatoru Nikolasu Maduro. Latvija parasti ir aizstāvējusi tiesībās balstītu starptautisko kārtību, vienlaikus ASV ir mūsu stratēģiskais partneris un nopietnākais drošības garants. Ārlietu ministre Baiba Braže sociālajos tīklos izteikusies, ka “pēc nozagtajām vēlēšanām mēs nekad neesam atzinuši Maduro režīma leģitimitāti”. Tas varētu norādīt, ka Latvijas diplomātija nostāsies ASV pusē.
Sagaidāms, ka arī šogad īpašu Donalda Trampa administrācijas uzmanību izpelnīsies Tuvie Austrumi. Ne velti vienīgais ārvalstu politiķis, kurš kopā ar Trampu sagaidīja jauno 2026. gadu viņa villā Floridā, bija Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu. Lai arī Gazā bāzētais “Hamās” teroristu grupējums ir sakauts, Izraēlai kopā ar ASV nāksies meklēt atbildi uz jautājumu par Gazas teritorijas tālāko likteni. Visādus brīnumus vēl var sagaidīt no Irānas. Tās prezidents Masuds Pezeškiāns nesen paziņoja, ka viņa valsts šobrīd atrodoties “faktiskā kara stāvoklī ar Ameriku, Izraēlu un Eiropu”. Tad jau iznāk, ka arī ar Latviju! Tikmēr gadu mijā valstī pastiprinājās protesti pret teokrātisko islāmistu režīmu. Iespējams, 2026. gadā mēs sagaidīsim vēl vienu Irānas revolūciju. ASV šogad notiks svarīgas vēlēšanas. 3. novembrī tiks pārvēlēta ASV Pārstāvju palāta jeb Kongress, pa daļai arī Senāts. Pagaidām izskatās, ka šajās vēlēšanās uzvarēs Demokrātu partija, kas atgūs kontroli pār Pārstāvju palātu. Šai Demokrātu uzvarai būs ietekme ne tikai uz ASV iekšpolitiku, tā netieši iespaidos arī notikumu attīstību visā pasaulē. ASV ārpolitika kopumā kļūs izsvērtāka un prognozējamāka, tiks ierobežotas Trampa vēlmes īstenot neapdomīgas, personiski motivētas ārpolitiskas iniciatīvas.
Eiropiešu prātus nodarbinās trīs lietas – karš Ukrainā un ar to saistītās kontinenta drošības problēmas, ekonomika un migrācija. Patlaban izskatās, ka Krievijas agresija pret Ukrainu turpināsies. Nekas neliecina, ka Putins būtu gatavs piekāpties vai vismaz ievērot pamieru. Sarunas, ko viņš ved ar Ukrainu un ASV prezidentu Trampu, ir tikai laika vilcināšana, ar meliem piesegts maskēšanās manevrs. Putinu iedrošina Rietumu nevienprātība un draudzīgo diktatūru (Baltkrievija, Ķīna, Ziemeļkoreja, Irāna) atbalsts. 2026. gadā karš var beigties vien tad, ja Ukraina pieņem Krievijas ultimātu un faktiski kapitulē vai arī Putins negaidīti aiziet no politiskās skatuves. Krievijas vēsture liecina, ka šāds scenārijs patiesībā ir pat ļoti iespējams. Cars Nikolajs II tika gāzts no troņa un nogalināts. Slimo boļševiku vadoni Ļeņinu viņa konkurenti aizsūtīja uz vasarnīcu un izolēja no ārpasaules. Josifam Staļinam pēc smadzeņu insulta savlaicīgi netika sniegta medicīniskā palīdzība, diženo “tautu tēvu” nolemjot nāvei. Staļina noziegumu atmaskotājs Ņikita Hruščovs tika atbrīvots no visiem amatiem un aizsūtīts pensijā, savukārt Mihails Gorbačovs piedzīvoja pret viņu vērstu militāru puču. Un tas viss nieka septiņos gadu desmitos, cilvēka mūža garumā! Patiesībā diktatūras ir trauslākas un nestabilākas nekā tās izskatās no ārpuses. Maz ticams, ka nākamajā gadā Krievija uzdrošināsies uzbrukt kādai NATO valstij. Jo Krievija pagaidām vēl respektē NATO. Tomēr turpināsies hibrīduzbrukumi, pieaugs atklāti draudi, īpaši pret Baltijas valstīm. Galvenie šantāžas instrumenti būs nelegālie migranti, “krievvalodīgo” aizstāvēšana un draudi izmantot spēku tranzīta nodrošināšanai uz Kaļiņingradas apgabalu. Krieviju var izprovocēt iespējamie Trampa administrācijas mēģinājumi pārņemt ASV kontrolē Dānijai piederošo Grenlandi. Bet, ja tas notiks, mēs dzīvosim jau pavisam citā pasaulē, kurā izteikt nākotnes prognozes ir neiespējami un bezjēdzīgi.
Eiropieši joprojām bauda vienu no augstākajiem dzīves standartiem pasaulē. Daļēji tas notiek uz “veco labumu” rēķina, kurus veidojušas un uzkrājušas iepriekšējās paaudzes. Jaunajā gadā aizvien biežāk un neatlaidīgāk tiks uzdots jautājums par Eiropas Savienības projekta lietderību un nākotnes izredzēm tā tagadējā izskatā. Politiska nestabilitāte, vājas un neizlēmīgas nacionālās valdības, saimnieciskā stagnācija, parādu krīze dažās eirozonas valstīs, smagnēja birokrātija, pārmērīga regulācija, inovāciju trūkums, “zaļā kursa” pārspīlējumi, nespēja tikt galā ar nelikumīgo migrāciju – tas viss kopā padara Eiropu par marginālu spēlētāju pasaulē. Diemžēl rādās, ka atbilde uz jautājumu, kādu jaunu sadarbības formu likt pašreizējās savienības vietā, tā arī izpaliks. Par vienu no Eiropas vājuma simboliem kļuvusi nespēja tik galā ar migrāciju no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem. Īpaši Rietumeiropā vērojama vietējo iedzīvotāju aizstāšana (replacement) ar imigrantiem no musulmaņu valstīm. Process, par kuru joprojām ietiepīgi nevēlas runāt politiskās elites. Tikmēr Briseles skolās jau ap 50 % bērnu nāk no musulmaņu ģimenēm. Amsterdamā un Vīnē šis skaitlis ir 40 %, Parīzē – 30 %, Berlīnē – 20 %. Eiropa kulturālā ziņā jau labu laiku nav tā vieta, uz kuru pēc neatkarības atgūšanas orientējās Latvija.
Ja nenotiks kas ārkārtējs, tad nākamajā gadā nozīmīgākais notikums Latvijas politiskajā dzīvē būs 3. oktobrī plānotās 15. Saeimas vēlēšanas. Aptaujas dati, ko pagājušā gada novembrī veica sabiedriskās domas izpētes centrs SKDS, liecina par Latvijas jaunāko lauku vēsturē vēl nepieredzētu politisko sadrumstalotību un pilsoņu apātiju. Atbildot uz jautājumu, “ja rīt notiktu Saeimas vēlēšanas, par kuru partiju jūs balsotu?”, tika saņemtas šādas atbildes: partija “Latvija pirmajā vietā” – 8,6%, Jaunā Vienotība – 8,3%, Progresīvie – 6,6%, Apvienotais saraksts – 5,6%, Nacionālā apvienība – 5,6%, Zaļo un zemnieku savienība – 5,6%. Nedaudz zem 5% barjeras atrodas divas prokrieviskas partijas – “Suverēnā vara” un “Stabilitātei!”. Pagaidām izskatās, ka pārējām partijām nav nekādu izredžu iekļūt Saeimā. Pieaudzis to aptaujāto skaits, kuri nezina, par ko balsot − tādu ir 27,6%. Vēl 15,4% apgalvo, ka uz vēlēšanām neies. Tātad nezinātāju un vienaldzīgo kopā ir 43%, kas ir liels skaitlis. Te jāpiebilst, ka šajā aptaujā gan vēl nebija iekļauts režisora Alvja Hermaņa skaļi pieteiktais politiskais spēks “Bez partijām”, par kura tālāko darbību pagaidām lielas skaidrības nav. Komentējot šīs aptaujas rezultātus, sociologs Filips Rajevskis sociālajā tīklā “X” 12. decembrī raksta: “Tik zemi reitingi, man šķiet, Latvijas vēsturē nav bijuši. Tas parāda Latvijas ievainojamību. Neuzticēšanās saviem priekšstāvjiem ir kā vēzis, kas saēd valsti.”
Kopumā situāciju Latvijas politikā var raksturot ar vārdiem neziņa un nestabilitāte. Daudzi ir vīlušies gan politiķos, gan valsts attīstībā. Īsi pirms aizvadītajiem Ziemassvētkiem prezidents Edgars Rinkēvičs intervijā medijam “360TV” pauda viedokli, ka cilvēkiem vajadzētu novērtēt iespēju dzīvot brīvā valstī: “Mums šobrīd ikdienas steigā un stresā ir jāsaprot, − lai cik dažreiz liktos, ka ir slikti, ko daudzi ir teikuši, padomājam, kā varētu būt bijis, ja vispār nebūtu 18. novembra pirms nu jau 107 gadiem. Kā būtu bijis, ja mēs būtu kaut kādā Padomju savienības LPSR statusā. Vai mēs vienkārši tā runātu 30 un vairāk gadus latviski? Mēs izrāvāmies pēdējā brīdī, un es domāju, ka mums ir divreiz paveicies”. Ko te var piebilst? Neviens neapšauba to, ka brīvība, neatkarība un latviešu valoda ir absolūtas vērtības. Tomēr latviešiem kā tautai ar visai izteiktu viensētnieku psiholoģiju patīk salīdzināt sevi ar kaimiņiem, īpaši ar pašiem tuvākajiem. Un te atklājas ne pārāk iepriecinoša aina. Saskaņā ar Starptautiskā valūtas fonda datiem iekšzemes kopprodukts 2025. gadā, rēķināts uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes, Lietuvā bija 57 200 USD, Igaunijā- 49 100 USD, bet Latvijā – 44 100 USD. Tātad no Lietuvas atpaliekam par 23 %! Šie skaitļi atspoguļojas arī iedzīvotāju ienākumos. Vidējā alga mēnesī pēc nodokļu nomaksas Rīgā aizvadītajā gadā bija 1320 eiro, Viļņā- 1610 eiro, bet Tallinā- 1730 eiro. Vēl pirms gadiem desmit Latvijas un Lietuvas rādītāji bija visai līdzīgi. Tātad kaut kas ir aizgājis greizi. Latvijas politiķi šobrīd maz ko var iespaidot globālajā pasaulē, kur dominē lielvaras. Bet mūsu spēkos ir savest kārtībā vismaz savu valsti, savu Latviju. Par to arī domāsim, tam arī strādāsim.
Atpakaļ
reklāmas banerim
