„Mēs joprojām dzīvojam krieviskā vidē”
   18.02.2013

Ar Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku, valodnieku un etnologu Austri Grasi  sarunājas Ligita Kovtuna.

Latviešu sabiedriskais un kultūras darbinieks, valodnieks, Bonnas universitātes ilggadējais (35 gadus!) baltu valodu lektors, etnologs fil.mag.Austris Grasis kopš 2007. gada ir Latvijas valstspiederīgais par visiem simt procentiem – viņš dzīvo meža vidū netālu no Mazsalacas savā mājā, ko nopirka jau 2000. gadā. Ir apņēmis par sievu Latvijas latviešu meiteni, Ievu Freinbergu, Latvijā pazīstamu kā TV populārā folkloras raidījuma „Klēts” veidotāja. Abu kopdzīve ir arī radošs tandems, ko apliecina, piemēram, kopīgi veidotā dokumentālā videofilma par „Eiropas sievieti” Zentu Mauriņu. Šo filmu aizvadītā gada nogalē varēja skatīties Latvijas sabiedriskās televīzijas – LTV 1 vērotāji, un tas tapis, Latvijas Televīzijai sadarbojoties ar Daugavas Vanagiem Vācijā.
Vācijas Daugavas Vanagi financēja to raidījuma daļu, kas tapa Vācijā un Zviedrijā, Bad Krocingenā un Memingenā, arī Minsterē, Upsalā un Stokholmā, vietās, kas saistās ar Zentas Mauriņas dzīvi un darbību.
Austrim Grasim ir vēl vienas rūpes - latviešu valodas studijas Bonnas universitātē, par ko viņš nenoguris cīnās.
***
A.G. Latviešu valodas mācības universitātē ir kļuvušas vēl jo aktuālākas tāpēc, ka Vācijā ir daudz jauniebraucēju no Latvijas. Pats galvenais – viņiem ir interese studēt latviešu valodu. Un būs! Jo, raugi, Bonnas latviešu skoliņā mācās 15 bērni, kuŗu vecāki, lai gan daļa precējušies ar vāciešiem, ir ieinteresēti skolot savus bērnus latviešu valodā.  Bet... pēdējais financiālais atbalsts no Latvijas valdības ienāca pirms pieciem gadiem! Aizvadītajā gadā, uzrunājot korporācijas, pāris nedēļu laikā izdevās savākt 3000 eiro – maksu par viena sēmestŗa mācībām. Tātad interese ir! Latviešu valodas valsts aģentūra nesniedz nekādu atbalstu, esmu runājis gan ar kultūras, gan izglītības ministru. Atsaucības diemžēl darbos nav bijis. Tiklīdz izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis būs atkal darbā, došos pie viņa. Šobrīd docētāja Anita Kaņepe mācības vada bez samaksas, bet tā taču nav normāla situācija.

Vai esi nobažījies par latviešu valodas likteni?
Ļoti! Tas, kas gadu gaitā Latvijā iekustināts, diemžēl nerod turpinājumu. Mēs joprojām dzīvojam krieviskā vidē. Padomju laiku ietekme turpinās visos līmeņos. Piemēram, reklāma, ko skatām televīzijā, klausāmies radio un lasām avīzēs. „Kāposti skābēti”, nevis vienkārši latviski – „skābēti kāposti” lasām uz etiķetes. Sludinājumos raksta: „Nopirkšu dzīvokli Rīgas centrā”, ”Siers Krievijas fasēts Smiltenē” utt. Neviens to neaptur. Bet kā būtu, ja pie sarunu galda aicinātu Maximas un  Rimi vadību un teiktu – kungi, jūs Latvijā nopelnāt milzu naudu, vai tad nevarētu izrādīt lielāku cieņu pret  šīs valsts valodu ! Vai jūs savās valstīs pieļautu, ka kropļo jūsu valodu!?  Spicē 80% reklāmu mani uzrunā krievu valodā. Bet es šo valodu neprotu! Lattelekoms  mani aicina izvēlēties valodu, kuŗā ar viņiem sazināties. Kāpēc? Valsts valoda taču ir latviešu! Televīzijā monotona balss pārklāj oriģinālvalodas tekstu – sausa, samocīta, emocionāli neatbilstoša valoda. Kaut gan ekrānā vajadzētu parādīties subtitriem latviešu valodā. Tas turklāt veicinātu svešvalodu apguvi. Taču subtitri parādās raidījumos krievu valodā. Man mēģina iestāstīt – lai kurlmēmie saprastu. Ko tad darīsim ar aklajiem! Piedodiet šo cinismu, taču tas viss tikai veicina apziņu, ka bez latviešu valodas mierīgi var iztikt. Aizbildinājums – tās ir privātfirmu samaksātas reklāmas, kuŗās mēs nevaram iejaukties, – neiztur kritiku.

Pirms pāris gadiem devos līdzi  Latvijas Valsts valodas galvenajam inspektoram Antonam Kursītim – bijām galerijas Rīga veikalos. Un neatklājām nevienu pārkāpumu – visas pārdevējas runāja latviešu valodā, preču instrukcijas bija iztulkotas. Taču – gados jaunās krievu pārdevējas sūkstījās: mēs labprāt runātu latviski, taču latvieši paši pāriet uz krievu valodu. Ko nu?!
Jā, ko nu? Jaunajā gadā gribu novēlēt latviešiem vairāk pašapziņas un pašlepnuma!

Ar šo pašu pašapziņas un pašlepnuma jautājumu, manuprāt, cieši saistītas arī diskusijas par tautības ierakstu pasē. Vai tu gribi, lai tavā pasē būtu ieraksts – „latvietis”?
Pavisam noteikti! Es gribētu, lai arī manā vācu pasē būtu ieraksts „latvietis”. Esmu Vācijas pavalstnieks, bet – latvietis. Tais 60 gados, ko nodzīvoju Vācijā, es taču neesmu kļuvis par vācieti. Kāpēc izdzēst to, ar ko mēs, latvieši, varam lepoties, – savu nacionālās piederības apstiprinājumu? Jā, protams, tai jābūt personiskajai gribai.

Vai tāpat kā sieviešu vai vīriešu dzimtes galotnes lietojumam sieviešu uzvārdos?
Jā! Ja mums labi pazīstamā Laila Freivalde latviešu sabiedrībā ir bijusi Freivalde, tad kāpēc tagad būtu jāraksta Freivalds, kā viņa sevi sauc Zviedrijā? Mēs rakstām – Hilarija Klintone, bet  viņai neprasām, vai viņa vēlas, lai uzvārdā būtu šī latviešu valodas galotne. Kur tad konsekvence? Turklāt mēs stūrgalvīgi saucam Klintoni par Valsts sekretāri, lai gan viņa gluži vienkārši ir ASV ārlietu ministre! Valsts sekretārs taču ir pavisam kas cits! Vai angļu Annas dēvēsim par Ennām, bet Antonus par Entoniem? Norvēģi, kuŗiem valodā nav ortoepijas normu, neprotestē, ka mēs sakām Oslo, bet viņi savas galvaspilsētas vārdu izrunā – Ušlu.
Latviešu valodā ir pieļautas nepamatotas pārmērības, piemēram, vietvārdu tulkošanā. Vai manam adresātam Latvijā, kad sūtu kartīti no Vācijas, būtu adresē jāraksta Brivibas Street? Smieklīgi! Tas tiešām liecina tikai par latviešu pašapziņas trūkumu, jo adrese uz aploksnes ir vajadzīga tikai Latvijas pastniekam. Vai kādam francūzim, no Latvijas rakstot, ienāktu prātā rakstīt ”Šarla Degola laukumā”, nevis ” Place Charles  de Gaulle” ?

Un ko tu saki par integrāciju? Joprojām neizprotu šo „valsts programmu”, kuŗā tiek ieguldīti finanču līdzekļi. Kas tad īsti ir jāintegrē, kas ir šī integrējamā ļaužu grupa? Man pazīstama krievu/žīdu izcelsmes daktere, kas dzimusi un augusi Latvijā, lieliski orientējas visās Latvijas jomās – kultūrā, polītikā utt. Viņas integrācijā Latvijas valsts nav ieguldījusi nevienu santimu. Viņa arī brīvi runā franču valodā. Es to saistu ar cilvēka vēlēšanos  vai neievēlēšanos iekļauties tās valsts vidē, kuŗā viņš dzīvo un strādā.
Jāiegulda skolās. Jāiet, jāskaidro, kāpēc bērns, kas apgūst arī tās valsts valodu, kuŗā viņš dzīvo, būs ieguvējs. Jā, viņš būs privilēģēts, jo ne tikai runās nu jau divās valodās – savā dzimtajā un savas valsts valodā -, bet viņam arī vieglāk padosies svešvalodas. Mācības jāsāk bērna dzimtajā valodā, bet jāmācās – un jāmotīvē apgūt! – savas valsts valodu. Bet kā lai motīvē, ja nav radīta vide, kuŗā šī valsts valoda ir nepieciešama. Starp citu, piemēram, Mazsalacas vidusskolā  nav bijis retums, ka labākās sekmes latviešu valodā ir meitenei ar krievu uzvārdu...

Parunāsim par Latviešu Tautas augstskolu ABRENi– to latviešu īpašumu Francijā, ko tu vadīji un kas darbību izbeidza drīz pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā. Nav jau nekas neparasts, ka izbeidza, jo ir laiks, kad latvieši savus īpašumus galvenokārt pārdod, visā pasaulē... Jo nav naudas, lai uzturētu, kur nu vēl pirktu un celtu jaunus.
ABRENE  būtu mums ļoti izdevīga. Bet to „aizlaida” jau 1995. gadā. Un nevajadzēja lielu naudu, lai saglabātu. Protams, šīs Francijas muižas nosaukumā bija ielikts īstās Abrenes vārds, un tam bija „jāpazūd”. Sarūgtina fakts, ka nekur netiek pieminēti  vēsturiskie notikumi un lēmumi, kas šai vietā tika pieņemti. Vēl 22. neatkarības gadā konferencē par trimdas pienesumu Latvijas neatkarības atjaunošanā ABRENE tika izslēgta. Bet īstenība ir tāda, ka 1989. gadā pēc manas iniciātīvas notika Abrenes konference līdz ar PBLA sēdi. Kā vilciņš braukāju starp Minheni un Rīgu, lai pārliecinātu toreizējo PBLA priekšsēdi Gunāru Meierovicu un Tautas frontes vadītājus par šādas konferences lietderību. PBLA protokoli ir vienīgā liecība, taču tie ir šīs organizācijas sēdes protokoli, nekas vairāk. Šai konferencē tika pieņemts lēmums par Tautas frontes pilnīgu iestāšanos par Latvijas pilnīgu neatkarību jeb izstāšanos no PSRS. To Abrenes konferencei sekojošā preses konferencē Parīzē paziņoja toreizējais Tautas frontes Valdes priekšsēdis Pēteris Laķis. Dokumentos rakstīts un to vēl nesen LTV paziņoja Juris Rozenvalds, ka šis lēmums tapis kaut kur starp Berlīni un Varšavu. Aizmirsies, vai vienkārši salti meli? Arī nelaiķis Andris Kadeģis par to tā savās atmiņās rakstīja, lai gan pats nemaz Abrenē nepiedalījās. Arī Jānis Ritenis rakstīja. Vēsturiskie fakti tomēr palikuši noklusēti..

Varbūt Mazsalacas  mežu klusumā un mierā uzrakstīsi?
Tu domā, ka man trūkst darba? Tūlīt došos uz Latvijas Zinātņu akadēmiju, kur sadarbībā ar Folkloras institūtu top Pēteŗa Šmita latviešu pasaku un teiku tulkojums vācu valodā. Kā vācu valodas pratējs un folkloras pazinējs piedalos šai projektā. Un joprojām darbojos, lai mēģinātu sakārtot aizvien vēl neatrisinātus  latviešu valodas jautājumus.