Lielās Jezgas lielvalsts – Latvija
Sallija Benfelde    06.03.2018

 

 

Latvijā jau labu laiku tiek runāts par to, ko īsti valsts varētu eksportēt, un bieži tiek pieminēta IT nozare. Tomēr notikumi ar e-veselības ieviešanu un nupat notikusī absurdā situācija ar Dziesmu un Deju svētku biļešu pārdošanu liek vaicāt, - ko tad mēs eksportēsim? E-pakalpojumi – vismaz tie, kuŗus pasūta valsts – drīzāk izskatās pēc neprašu muļļāšanās. Tajā pašā laikā speciālisti teic, ka Latvijas propgrammētāji un pārējie IT nozares profesionāļi nav zemē metami un savu darbu zina. Iznāk, ka , IT cilvēku zināšanas eksportam der, bet tas, ko no viņiem prasa valsts, gan nekam neder?

 

Par e-veselību jau esam rakstījuši, un tā mēdz klibot joprojām. Šobrīd ir pieejamas e-receptes un darba nespējas jeb slimības lapas, bet visu pacientu datu lietošana e-vidē joprojām nenotiek un ir atlikta. Pacientiem vēl šobrīd visu izmeklējumu un konsultāciju dokumentus nākas kopēt un turēt pie sevis kā otru t.s. slimības vēsturi, lai, dodoties uz konsultācijām pie speciālistiem vai, nonākot slimnīcā ar neatliekamo medicīnisko palīdzību, ārsti redzētu pacienta diagnozi un izmeklējumu vēsturi. Pašlaik notiek e-veselības ieviešanas pārbaudes, bet vienu laikam gan nav grūti uzminēt – valsts iestāžu pasūtinājums ir bijis tik neprofesionāls, ka jāvaicā, vai to veikuši kādi pagājušā gadsimta pirmajā pusē dzīvojoši cilvēki.

 

Savukārt Dziesmu un Deju svētku biļešu pārdošana, kas sākās 3. martā, izvērtās par Lielo Jezgu. Uzreiz gan jāteic, ka pārdošanā nonāca aptuveni 95 tūkstoši biļešu un, protams, visiem gribētājiem to nepietika un nevarēja pietikt. Piemēram, rindā pie Dailes teātra Rīgā cilvēki stāvēja jau kopš iepriekšējās dienas. Starp citu, šogad publiskā tirdzniecībā bija par 62% vairāk Dziesmu un deju svētku biļešu nekā iepriekšējos svētkos, tomēr pieprasījums pēc tām arī šoreiz vairāk nekā 10 reizes pārsniedza piedāvājumu. Taču stāsts nav par to, ka visiem biļešu nepietiek, bet par to, ka vismaz pusei biļešu gribētāju tās iegādāties nemaz nebija iespējams. 

 

Tātad biļetes varēja nopirkt kasēs, kur, protams, tika izmantoti datori un internets, vai arī Kultūras ministrijas izraudzītā biļešu pārdevēja “Biļešu paradīze” mājaslapā. Šī mājaslapa “uzkārās” jau pirmajās biļešu pārdošanas minūtēs, un ļoti daudzi gaidīja stundām ilgi, bet tā arī nesagaidīja, kad lapa atvērsies, datora ekrānā redzot vien lūgumu pagaidīt un rotējošo aplīti, kas liecina par datu ielādi. Daudziem tomēr izdevās sagaidīt, kad viņu elektroniskā rinda pienāks, pat izdevās samaksāt, bet biļetes viņi tā arī nesaņēma. (Ja arī jums, cienījamo lasītāj, tā gadījies, rakstiet e-pasta vēstuli uz info@bilesuparadize.lv, obligāti norādot savu vārdu, uzvārdu un pirkuma rēķina nr. vai bankas maksājuma uzdevuma kopiju, lai biļetes tomēr saņemtu. – Red. )

 

Tas, ka, pārdodot biļetes uz Dziesmu un deju svētkiem, “paradīze pārvēršas par elli”, nav nekas jauns. Jau 2008. un 2013. gadā “Biļešu paradīze” netika galā ar Dziesmu svētku biļešu tirgošanu. Liepājā “Biļešu paradīzes” mājaslapa vispār nestrādāja, jo tai jau pirms svētku biļešu pārdošanas “esot bijušas problēmas”. Tomēr ne Kultūras ministrija, ne Nacionālais kultūras centrs to likās neievērojam un nezinām un konkursā atkal izvēlējās to pašu biļešu pārdevēju, par spīti tam, ka toreiz Kultūras ministrija solīja visu izvērtēt un to vairs nepieļaut.

 

Latvijas Televīzija (LTV) tagad atgādina, ka 2008. gada 10. martā ziņu raidījums “Panorāma” sākās ar sižetu par biļešu pārdošanu un to, ka internetā biļetes nopirkt paspēja tikai ašākie, jo “Biļešu paradīzes” serveris neizturēja lielo pieprasījumu skaitu no Latvijas un ārzemēm. Savukārt 2013.gada 6.aprīlī Dziesmu svētku biļetes varēja iegādāties gan kasēs, gan rezervējot pa tālruni, gan internetā. Arī tad rezervācijas tālrunis daudziem bija nesazvanāms, un priekšpusdienā “Biļešu paradīzes” interneta lapa neatvērās. Organizatori gan liedzās atzīt, ka biļešu iegādē ir techniskas problēmas.

 

Šogad biļešu tirgotājs paziņoja, ka noticis hakeru uzbrukums, bet svētku rīkotājs uzrakstījis pretenziju par „Biļešu paradīzes” pieprasīto papildu maksu par biļešu iegādi internetā, jo rīkotāji saka, ka tas pārkāpj parakstītā līguma nosacījumus. 

 

Lieki piebilst, ka sludinājumos jau notiek biļešu tālākpārdošana ar uzcenojumu, kas divas vai pat trīs reizes pārsniedz oficiālo biļešu cenu. Sociālajos tīklos jau pazibējis joks, ka maina biļetes pret māju Rīgā, Juglā. Skaidrības labad jāpiebilst, ka katram pircējam bija iespējams iegādāties tikai noteiktu biļešu daudzumu uz vienu sarīkojumu. 

 

Ministrija tagad taisnojas, ka konkursā izvēlējusies lētāko piedāvājumu un ka biļešu pārdevējs apgalvojis, ka viss būs kārtībā. Konkursa nolikumā acīmredzot ministrijai neienāca prātā ielikt prasību par servera jaudu, kaut gan jau pirms desmit gadiem biļešu tirgotājs apgalvoja, ka pieprasījums bijis 500 biļešu minūtē un serveris tādu slodzi nevar izturēt. Šogad pieprasījums bija vēl lielāks, ir izskanējusi informācija, ka 3. martā kopumā biļetes vēlējās iegādāties ap miljons cilvēku. Ir vispārzināma prakse, ka gadījumos, kad gaidāms liels biļešu gribētāju skaits, serveri uz dažām dienām var izīrēt un tas nebūt neprasa ieguldīt tūkstošus. 

 

Latvijas Universitātes (LU) Programmēšanas katedras Datorikas fakultātes profesors Jānis Bičevskis Latvijas Radio jau paudis, ka problēmas ar Dziesmu un deju svētku biļešu pārdošanu, kas tika uzticēta tirgotājam "Biļešu paradīze", diskreditē Latvijas informācijas technoloģiju (IT) nozari. “Šis ir gadījums, kad trešo reizi biļešu izplatīšana caur internetu bijusi neveiksmīga. Pirms desmit gadiem to varēja piedot, vienkārši nebija pieredzes,” sacīja Bičevskis. Profesors skaidroja, ka pastāv programmatūras stresa testēšana, kuŗā sistēmai mākslīgi tiek radīta milzīga slodze un tiek vērots, kā sistēma uz to reaģē. Šajā gadījumā tam bija jānotiek ilgi pirms biļešu izplatīšanas. Savukārt Latvijas Elektrotechnikas un elektronikas rūpniecības asociācijas prezidents Normunds Bergs sacīja: “Mēs detālizēti iepazināmies ar prasībām interneta sadaļai, un tā nebija ne profesionāli, ne labi organizēta.” 

 

Patiesībā tas nepārsteidz, jo valsts iestāžu mājaslapas ne vienmēr ir racionāli un ērti lietojamas. Pārsteidz tas, ka nenotiek konsultācijas ar IT jomas profesionāļiem un kļūdas tiek nemitīgi atkārtotas. Vai tiešām, piemēram, Kultūras ministrijai, neienāk prātā, ka daļa IT jomas profesionāļu drīz vien vairs negribēs savu vārdu saistīt ar Latviju tās ēnas dēļ, kas gulst pār nozari, un labākajā gadījumā paliks šeit un strādās attālināti, bet daudzi aizbrauks? Latvija jau tagad atļauto viesstrādnieku sarakstā ir ielikusi IT speciālistus.

 

Par Latvijas iedzīvotājiem, viņu vilšanos un rūgtumu, ko atstāj tādas Lielās Jezgas, laikam runāt nav vērts. Galu galā cilvēki lielākoties gan ārstus atrod, gan zāles nopērk, un Dziesmu un Deju svētki notiks, būs dziedāšana un dancošana, ministre plati smaidīs, un „laime būs pilnīga”. Līdz nākamajai Lielajai Jezgai.