Ļaunā kaimiņvalsts
Kārlis Streips    20.03.2018

 

 

Svētdien, 18. martā, kad rakstu šo komentāru, Krievijā notiek valsts prezidenta vēlēšanas. Iecirkņus slēgs pēc pāris stundām, taču – vai kādam ir šaubas, ka uzvarēs pašreizējais prezidents Vladimirs Putins. Redzamāko oponentu Alekseju Navaļņiju Putina režīms „novāca no trases” ar baltiem diegiem šūtu kriminālapsūdzību palīdzību, citus kandidātus par īpaši nopietniem uzskatīt nevar. „Sabiedrības dāma” Ksenija Sobčaka varbūt piedāvāja kaut kādu alternatīvu, taču redzamāka viņa bija kandidātu debatēs (kuŗās V. Putins, protams, neuzskatīja par vajadzīgu piedalīties), kad viņa iemeta Krievijas polītikas pieredzējušā klauna Vladimira Žirinovska sejā glāzi ūdens pēc tam, kad viņš atļāvās izteikt nepieklājīgas replikas. Visticamāk Kremlī cilvēki padomāja, lai šie āksti ālējas vien, mūs tas netraucē. Vienalga uzvarēs mūsējais.

 

Polītiķi mēdz pieļaut kļūdas, taču ģeopolītiskā nozīmē arvien skaidrāk kļūst tas, ka lielu kļūdu pieļāva kādreizējais Krievijas prezidents Boriss Jeļcins, kādreizējo čekas virsnieku vārdā Vladimirs Putins padarot par savu pēcteci. Ir skaidrs, ka vismaz daļēji tas notika tāpēc, ka V. Putins pret šo pagodinājumu solīja B. Jeļcinu un viņa ģimeni netiesāt par amata laikā sagrābto bagātību, kāda mūsu kaimiņvalstī mēdz rasties jebkuŗam, kuŗš pieķeras pie valsts varas kloķiem. Boriss Jeļcins varēja pavadīt atlikušo mūžu mierīgi. Savukārt viņa pēctecis jau no paša sākuma uzrādīja visnotaļ autoritāras un agresīvas tendences, čečenus solot medīt pat tualetēs, Latvijai Abrenes vietā piesolot "beigta ēzeļa ausis" u.tml. Tiesa, pirmajos divos termiņos amatā caram Vladimiram galvenokārt bija jānodarbojas ar savas valsts tautsaimniecības atveseļošanu pēc astoņiem gadiem, kuŗos būtībā valdīja mežonīgo Rietumu attieksme ar visu no tā izrietošo chaosu. Taču arvien bargāk Putins sāka vērsties pret savas valsts oligarchiem, no kuriem neviens nav nekāds eņģelis, taču arī šajos gadījumos, kā, piemēram, tiesājot Michailu Hodorkovski, nekas neatbilda Rietumu jurisprudences standartiem, maigi izsakoties.

 

Pēc pirmajiem diviem termiņiem amatā Vladimirs Putins pakāpās maliņā, kļuva par Krievijas premjerministru, kamēr Dmitrijs Medvedevs sildīja prezidenta krēslu Kremlī. Tas bija laikā, kad Krievija izraisīja un uzvarēja kaŗu pret kaimiņvalsti Gruziju, atņemot tai ievērojamu daļu territorijas. Taču lielākā agresija sākās tad, kad cars atgriezās tronī. Pirms pāris dienām apritēja ceturtā gadskārta, kopš Krimā notika "referendums" par izstāšanos no Ukrainas un iestāšanos Krievijas federācijā. Nekavējoties Kremlis sāka agresīvu retoriku par to, ka Kijevā valdot "fašisti," kuŗi briesmīgi apspiežot "tautiešus" valsts Austrumos. Lasītāji zinās, kas notika tālāk. Ukrainas dienvidaustrumos sāka uzrasties Krievijas algotņi, zināmie „zaļie cilvēciņi”, kā arī profesionāli kaimiņvalsts kaŗavīri bez jebkādām piederības zīmēm. Atceros, toreiz kāds Rietumu žurnālists acīmredzami no Krievijas nākušajam karavīram par to pajautāja, un viņš atbildēja, ka "dodoties pie radiniekiem, ielūgums taču nav vajadzīgs." Marasms Ukrainas dienvidaustrumos turpinās vēl šobaltdien.

 

Taču pēdējā laikā Krievija savu agresivitāti ir demonstrējusi arī plašāk pasaulē. Nav vairs nekādu jautājumu par to, ka Kremlis vadīja hakošanas un nepatiesas informācijas izplatīšanu laikā pirms 2016. gada vēlēšanām Amerikā, tāpat Maskava centās iejaukties vēlēšanās Francijā, Vācijā un citur. Jaunākais ziņojums no Amerikas ir, nudien, asinis stindzinošs - pagājušajā nedēļā ASV Iekšzemes drošības departaments izplatīja dokumentu, kuŗā teikts, ka krievu hakeri ir ielauzušies Amerikas energoresursu uzņēmumos tik ļoti, ka viņi, ļoti iespējams, varētu piespiest podziņu un izslēgt kodola spēkstaciju vai elektrības sistēmu. Lasītāji Amerikā zinās, ka nu jau bijušais ārlietu ministrs Rekss Tilersons tika padzīts (pašreizējam Baltajam namam pagalam raksturīgā veidā - ar tvītu no prezidenta). 

 

Krievija savu agresiju ir demonstrējusi ne vien Ukrainā, bet arī Sīrijā, turklāt, bombardējot bruņotos spēkus, kuŗi skaitās Amerikas sabiedrotie. Laikā, kad Krievijas tautsaimniecība cieš no zemām naftas cenām un plašām sankcijām (nemaz nerunājot par cilvēkiem valsts pārvaldes sistēmā, kuŗi valsts naudu zog uz nebēdu), agresija ārzemēs ir veids, kādā Vladimirs Putins var saglabāt augstus populāritātes reitingus. Tagad, kad viņš tiks kronēts ceturto reizi, varam būt droši, ka agresija nebeigsies.