„Kalniem pāri“ deju koncerts Minsterē
   17.06.2013

Man vienmēr patikušas tautasdejas. Atceros, ka Bronksas bērnībā man, mazam knauķim, patika tas, kā lielie dižskauti un lielgaidas dejoja Sudmaliņas vai Ačkupu un spēra kājas tā, ka koka grīda locījās. Tur rībēja,  tur bija švunka un enerģija, un, tā kā dejots tika zāles vidū un mēs,  sīkie,  sēdējām lokā apkārt dejotājiem, gandrīz bija bailīgi, ka tik viņi neuznesas  mums, mazajiem, virsū, bet pēdējā sekundē dejotāji tomēr pagriezās otrā virzienā un drāzās uz centru, mums nemaz, par laimi, „netrāpot”.

Manā atmiņā šī patīkamā saspringto nervu galiņu tirināšānās uzpeldēja nesen, kad  minsterieši sestdien, 2013. gada 18. maijā, bija sarīkojuši deju sarīkojumu “Pāri kalniem”. Ne jau gluži minsterieši, bet, precīzāk, MiLaDeKo to mums - pārsvarā minsteriešiem, prezentēja Minsteres latviešu deju kopa.

Nu jau MiLaDeKo sen vairs nedejo tikai vienu vasaru, kā to, mums zālē ienākot, skanot vēstī mūzika. Ir pat otrais gads gaŗām, un kas tik viss nav piedzīvots!

Laikam tāpēc virsraksts sarīkojumam ir “Kalniem pāri”, pelēkus kalnus mēs redzam arī zāles malā, dekorācijās ir iekļauts pat ekrāns, kuŗā īsos deju pārtraukumos publika var atskatīties uz liecībām no “veciem laikiem”. Prieki bijuši no Padujas, Itālijā, Europeadā līdz Briseles un Īrijas deju svētkiem vai tepat Minsterē gan valsts svētkos, Ziemsvētkos, gan kādos internacionālos studentu vai pilsētas svētkos, - mūsu aktīvisti allaž bijuši klāt un lēkuši, ko vien spējuši. No tāda viedokļa ir tā smuki, ka virs kalnu augstumiem kājas pa debesīm minas, kā izkārtnē, kas laikam arī būs dejotāju karogs Dziesmu svētku gājienā šovasar Latvijā. Jā, bez šaubām, arī tur viņi būs klāt, un ar labu punktu skaitu ir izturēta virtuālā video vērtēšanas skate! Pašsaprotami? Nemaz ne, tas viss ir noticis Ineses ElTawilas ik svētdienas rūpīgo mēģinājumu ietvaros. Un bez šiem apmēram 20 dejotājiem, kas cītīgi nododas mēģinājumiem ik svētdienu, nekas nesanāktu. Tur mums ir ļoti laimējies!

Sākās deju sarīkojums. Valda Dundare , ko pazīstam kā Minsteres skoliņas vadītāju, skaisti runā tautasdziesmu tekstos iekļautos deju cildinājumus un aprakstus, ko žiperīgā Zanda Vēvere veikli pārtulko  vāciski, jo mūsu skatītāji ir visādi, klāt arī tādi, kas latviski pat nesaprot, bet latvisko atbalsta.

Dejotāju grupiņā ir vismaz astoņi pāŗi, sievietes mazliet vairāk nekā vīrieši, kā jau tas šādās lietās mēdz būt. Un apzināti - tie nav puisīši un meitiņas - tie ir trīsdesmitgadnieki, lielam vairākumam pašiem bērni, un tas visu šo dejošanas uzņēmību dara vēl dižāku. Četras dejas piešķiŗ arī nākotnei - bērniņiem, kas dūšīgi pārģērbjas un pin bizes, pēc tam matus  izlaiž, parādās sarkana jostiņa, tad zaļš lakatiņš, tad laumiņu tērps ar zvagulīšiem, - nu ļoti piestrādāts pie visa, itin visa! Lielo dejās tāpat mainās galvassegas vai vainagi, sievietēm pēc tam uzrodas priekšauti, tad maisi, viss taču jānoorganizē un pāris sekundēs tērpa pārmaiņas laikā jādabū mugurā! Viss notika tik gludi, ka, jāatzīstas, es neievēroju, cik daudz šo maiņu bija, to manīju, tikai pēc dejošanas skatot fotogrāfijas!

Dejas šodien ir citādas, nekā tās ir manas bērnības džungļu variantu atmiņās, - šodienas solis ir stingrs, bet viegls, viss ir ļoti izkopts, jā, - baletisks un precīzs, nostiepts. Laiki mainās, stili arī, un tas viss ir brīnišķīgi. Sākumā it kā mierīgākas, senatnīgākas dejas,  piemēram, Pagriezies, saulīte vai puišiem Prūšu zeme, visiem kopā, turot tautiskas jostas, Iebrauca saulīte, tad arī ziņģiskākas, kā, piemēram, meiteņu Viņš bučojis man’,  puišu Es bij puika, man bij vara ar maisu stibīšanu. Dejās izspēlējās teātris - Pieci vilki kazu rāja vai Vecais Taizelis. Vectētiņu polka - jauks, vienam pavisam nevectētiņiskam pārim solo! Un tad vēl Lepna, lepna tā pļaviņa” (jā, tur atdzīvojās manas bērnības atmiņas ar zābaku rīboņu, kāju švīkoņu, pat priekšauti plīvoja!), Kūmas- tāda uz rotaļas pusi vai sievām Paula mūzikas pavadījumā Palaid puķīti pa dambi!

Manam naivam dejas priekam tas viss likās ļoti jauki, enerģiski un labi! Smaidoši, priecīgi jauni cilvēki, kas, man šķiet, visi zina, ko dara. Es vairāk baudu to spēku un izturību, kas rotaļīgi un lunkani uz skatuves parādīti, nekā saprotu, kas man būtu jāpētī, ja es tiesātu kādā skatē. Es, bez šaubām, nemaz nezinātu, ja kāds tur kaut ko it kā ne īsti perfekti nodejotu, un tas, man šķiet,  90 procentiem publikas arī neliktos svarīgi. Tautai viss patīk, un tieši šis priecīgais kustīgums ir tas, kas tik labi parauj līdzi tautas deju koncertos.

Dejas un kustības var būt ļoti internacionālas - pilnīgi kas cits, kad mūsu tautudēli un tautumeitas iznāk uz skatuves melnos tērpos, nopietnu ģīmi un nodejo kaislīgu tango! Pat mazie dejo orientālo deju (ui, kā mazās meitenītes kaifoja par saviem spīguļainajiem princešu tērpiem un izlaistajiem matiem!). Laikam arī vācu Šnī, šnā Šnapī pieder pie lietas! Tā kā puišu, šķiet, vienmēr ir mazāk nekā meiteņu, sevišķi mīļš paldies un cepuri nost! jāizsaka divreiz tik gaŗam nekā pārējie izaugušajam Pēcim, ka viņš tik eleganti novadīja savus “pakļautos”.

Vēl jāpiemin, ka mēs, skatītāji, baudījām sagatavoto video par grupas vēsturi (cik sena jau liekas uzstāšanās tikai pirms diviem gadiem!), guvām mazu ieskatu arī par mēģinājumiem, ceļojumiem. Viss rūpīgi izdarīts, izdomāts, programmā dejotāju foto, plakātā logo utt... Viens to nevarētu, darbojās ansamblis! Starp citu, viņiem ir mājaslapa http://miladeko.wordpress.com/
Pēc dejošanas katram tika piedāvāta glāze vīna un mēs baudījām pašu sanesto cienastu.

Balle turpinājās līdz vēlam vakaram ar jautrām pārrunām un pat – brīnums gan! - ar dejošanu.

Zuze K. Krēsliņa-Sila