Gads pēc referenduma
   04.03.2013

18. februāris Latvijā bija ievērojams ar to, ka pagājis gads, kopš referendumā par krievu valodu kā otru valsts valodu Latvijas pavalstnieki pārliecinoši šo prasību noraidīja. Tagad, gadu vēlāk, tika spriests un pārrunāts, kas šajā gadā ir mainījies. Īpaši - ko ieguvuši vai zaudējuši valsts valodas, latviešu valodas sargi un aizstāvji.

Eiropas Savienības mājas konferenču zālē Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere 18. februāŗa agrā pēcpusdienā bija pulcinājusi situāciju izvērtēt Latviešu valodas centra, Latviešu valodas aģentūras, Valsts valodas komisijas darbiniekus un Nākotnes fonda valdes pārstāvjus runāt par latviešu valodas stāvokli un Ministru kabineta un Saeimas pārstāvjus vērtēt valsts valodas politiku – īstenotais un plānotais latviešu valodas aizsardzībai un attīstībai. Nobeigumā notika atklātas diskusijas.

Pārpildītajā zālē konferenci atklāja deputāte Inese Vaidere, aicinot izvērtēt, kas noticis šajā gadā pēc referenduma. Viņas skatījumā paveikts  pārāk maz. Stāvoklis valodu situācijā nav daudz mainījies. Pirms gada bijusi konference Strasbūrā par valsts valodas jautājumiem. Tur skaidri parādījusies Eiropas valstu attieksme pret valsts valodu – tai jābūt valstī valdošajai valodai. Latvijai nav jākļūst par mazo Krieviju Eiropā. „Esmu pārliecināta, ka Latvija, ja nebūtu okupēta, būtu kļuvusi par vienu no Eiropas Savienības dibinātājvalstīm,” teica Vaidere. Daudzi Strasbūras konferences dalībnieki domājušu līdzīgi. Krievu valodas pastāvēšanu nekas neapdraud, it īpaši tā nav jāglābj Latvijā. Taču Maskavā atskanējis viedoklis, ka savā nacionālajā aprobežotībā 75% latviešu nobalsojuši pret krievu valodu.

Vaideres ieskatā spiediens pret latviešu valodu gada laikā  pieaudzis informācijas telpā, it sevišķi TV. Turpmākai integrācijai valstī jānotiek uz latviešu valodas pamatiem.

Valsts valodas centra direktors Māris Baltiņš secināja, ka latviešu valodas veicināšanā lieli panākumi nav sasniegti. Ir saņemta pretdarbība. Bieži redzama nevis nespēja lietot latviešu valodu, bet nevēlēšanās to darīt. Dažreiz bijusi darīšana ar apgalvojumiem, ka krievu vai angļu valodā ir lielāks dziļums un reizēm nav iespējams kaut ko precīzi izteikt latviski.

Latviešu valodas aģentūras direktors Jānis Valdmanis runāja par materiāliem, kas sagatavoti par valodu, kuŗa ir viena no vecākām pasaules valodām. Par ko liecināja referendums? Par attieksmi pret dzimto valodu, valsts valodu, mātes valodu. Vājākie latviešu valodas brīži vērojami tad, kad augstākās politiskās personas atļaujas lietot krievu valodu saskarsmē ar sabiedrību.

Pozitīvā ziņā aģentūra nodarbojas ar bērnu iesaistīšanu latviešu valodā jau kopš pirmsskolas vecuma. Negūsim sekmes, ja te palīgā nenāks visa latviešu sabiedrība. Dažādos veidos tiek veicināta motivācija apgūt latviešu valodu kā ES valodu. Tiek radītas latviešu diasporas nedēļas nogales skolas mītnes zemēs. Aģentūra strādā ar 27 ārzemju augstskolām, kur iespējams mācīties latviešu valodu. Rādot virkni aģentūras publikāciju, Valdmanis aicināja: „Cieni valsti, runā latviski.”

Valsts valodas komisijas priekšsēdis Andrejs Veisbergs norādīja, ka valodai nav iespējams palīdzēt regulāri. Ir savādi dzirdēt, ka latviešu zinātnieki brauc dzīvot un strādāt citur, bet valstij jāvervē strādnieki no ārzemēm. Liela latviešu problēma ir nevēlēšanās ar cittautiešiem runāt latviski. Par to runā ne tikai krievi, bet ārzemnieki Latvijā vispār.

Valodas terminoloģijas veidošanā darbojas milzīga birokrātija dažādās komisijās. Tur izdod lielu naudu, bet apmierinās ar minimāliem rezultātiem. Šis chaoss met ēnu uz visu sistēmu. Technoloģijas netiek līdzi latviskās valodas attīstīšanai. Tāpēc mūsu valoda ir technoloģijā diezgan atpalikusi. Ja šajā procesā netiksim līdzi, zaudēsim šo kauju vispār.

Demografijas eksperts Ilmārs Mežs norādīja uz latviešu valodas lietotāju skaitliskajām pārmaiņām valstī. Tās diemžēl ir negātīvas. Ne tikai krītas latviešu skaits, bet arī samazinās to latviešu skaits, kuŗi ģimenē lieto latviešu valodu. Vienīgais iepriecinājums –  skolās strauji pieaug  to cittautiešu skaits, kas iemācās latviešu valodu.

Runājot par latviešu tautas izdzīvošanas spējām, Mežs norādīja, ka pašreiz tās ir ļoti zemas. Savukārt  patriotismam jābūt tādam, kas veicina latviešu valodas lietošanu, pieklājībai nav jākļūst par pielāgošanos cittautiešu valodai, bet jāpalīdz cittautiešiem iemācīties runāt latviski. Latviešu valoda izdzīvos, ja par to tiks gādāts valsts līmenī.

Ievadot otro konferences posmu, Inese Vaidere pieminēja krievvalodīgo uzstājību slimnīcās un klīnikās, rupji pieprasot, lai viņus apkalpo krieviski. Pretstatā viņa minēja jauniešus, kas savā starpā sarunājas krieviski, bet sabiedrībā, veikalos un citur respektē valsts valodu.

Saglabājas divas informācijas telpas, mazākumtautību skolās būtiskas ir krievu skolas – kā te risināt integrācijas jautājumu? Līdzīga situācija ir uzņēmējdarbībā. Tur vērojamas tādas parādības kā, piemēram, elementārs latviešu pašcieņas trūkums.

Kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende norādīja, ka tikai 2011. gadā pieņemtas nacionālās pamatnostādnes 2012.-2018. gada posmam. Sapulcināti dažādu tautību pārstāvji apliecinājuši, ka nepatīk vārds integrācija. Ministre uzsvēra, ka latviešiem jālepojas pašiem ar savām vērtībām, apzinoties arī kopīgās vērtības. Jābūt pretimnākšanai, kas kultūras vieno. Vairāk nekā viens miljons latu paredzēts sabiedrības plāna veidošanai. Pārmaiņas nenotiek gada laikā, tām vajadzīgs ilgāks laiks. Nākotnē sabiedrības veidošanā jāinvestē vairāk latviešu valodas un kultūras apgūšanai. Ministre minēja bibliotēkas kā spēcīgas palīdzes šajā darbā. Liels solis sperts tautību līdzdalībā dziesmu un deju svētkos. Cittautiešu grupas rāda savu kultūru un arī līdzdarbojas latviskajā vidē. Ministre minēja savus centienus valstij tuvināt latviešu diasporu visā pasaulē. Pieejā jāievēro dažādas īpatnības, piemēram, ASV latviešu atšķirība no latviešiem Krievijā. Jaunzemes-Grendes ieskatā atbalstam ārzemēs jāiesaista attiecīgās valsts vietējās pašvaldības.

Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēde Ina Druviete atzīst, ka valodas polītika ir valodas un profesionāļu kompetencē. Tādam profesionālismam vajadzētu būt arī Saeimā, taču diemžēl tas bieži tā nav. Druvietes ieskatā pašreizējā vadība nav īsti savu uzdevumu augstumos. Galvenās problēmas meklējamas tieši sabiedrības vienotības politikā; kautrīgs ir mūsu valodas un kultūras nodrošinājums.

Valsts amatpersonām publiskā telpā jālieto latviešu valoda. Jāizdara grozījumi darba likumā. Vienīgā valoda visās jomās ir valsts valoda. Vajadzība pēc citas valodas ir jāpierāda. Nevar atļaut citu valodu ienākšanu Latvijas kultūrtelpā. Latviešu valodas nepieciešamība jāpatur augstskolās. Ja tāda nepieciešamība rodas, priekšroka ir ES valodām. Galvenais uzsvars ir veicināt latviešu valodas lietošanu, nevis apgūšanu. Nav jēdzīgi 20 gadus pēc valsts atjaunošanas nodarboties ar valodas apgūšanu un tērēt tai lielus sabiedrības līdzekļus.

Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lieto komisijas priekšsēde Ināra Mūrniece norādīja, ka jādomā, kā nopietni iekļauties ES sistēmā. Jāatšķir, ka Latvija ir nacionāla valsts, ES valsts, tā nav latviska Krievijas guberņa, kas iekļuvusi ES. Saeima izvairījās izsludināt darba likuma maiņas, kas prasa izsvītrot krievu valodu kā obligātu darba valodu, ja nav pierādījuma, ka attiecīgajā darbā krievu valoda ir nepieciešama. Ar šo iniciatīvu komisijai tāpēc jānāk vēlreiz. Kamēr deputātu vairākumam nebūs pārliecības par Latviju kā nacionālu valsti, nekas uz priekšu nevirzīsies.

Skola ir īstā vieta, kur veidot nākotni arī nacionālas valsts jautājumā. Divvalodība nekalpo Latvijas interesēm. Jābūt vienotai skolai. Demogrāfijas jautājumā Nacionālā apvienība savu vārdu Saeimā jau ir pateikusi.

Salīdzinot lielo krievu valodas raidījumu ietekmi Latvijas TV kanālos, Mūrniece norādīja, ka sabiedriskā televīzija tālu atpaliek no līdzīgiem medijiem Zviedrijā, Igaunijā un Lietuvā.
Viņa nosodīja policijas un tiesas rīcību Jēkabsona vajāšanā, kad žurnālists bija atklājis Rīgas pilsētas galvas Ušakova saraksti ar darbiniekiem Krievijas vēstniecībā. Vienu no tiem vēlāk izraidīja no Latvijas par spiegošanu. Policijas un tiesu iestāžu apiešanās ar žurnālistu, viņu ilgāku laiku nepamatoti turot psichiatriskajā slimnīcā, atgādināja veidu, kā Krievijā rupji tiek pārkāptas žurnālistu tiesības. Šajā sakarā tika pieminēts arī sabiedrības šķēlējs Lindermans, viņa nepieņemamā izturēšanās, kuŗai nekāda reakcija nav sekojusi.

Tieslietu ministrs Jānis Bordāns norādīja, ka referendums saviļņojis latviešus un tā rezultāti pārliecinājuši. Tas apliecina demokrātijas stiprumu. Kas notika pēc referenduma? Krieviski runājošā sabiedrība varēja novērtēt savu spēku, ko varēja izvērst gan par labu, gan sliktu.

Pārmaiņas darba likumā saņēma lielu visa politiskā spektra pretestību.
Referendums bija ne tikai Latvijas iekšējais jautājums. Tajā izpaudās arī  lielā kaimiņa ietekme. Tas bija tikai sākums ofensīvai no ārpuses, kas joprojām turpinās. Krievija diemžēl nav aizgājusi tālu no kādreiz PSRS ieturētā kursa. Mums jāsaprot, ar ko mums ir darīšana. Bordāns ieteica sabiedrībai neaizmirst referenduma rezultātus. Tas palīdz nodrošināt latviešu valodas vietu mūsu valstī.

Uz konferenci neieradās uzaicinātais izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis.

Sekojošās diskusijās pirmā pie vārda tika krieviete E. Krivcova no Saskaņas centra. Viņa skaidroja, ka patriotisms Latvijā jāieaudzina arī krievu skolās. Esot ļoti liela interese mācīties latviešu valodu, tāpēc valstij jāgādā par iespēju visiem krieviem, kas to vēlas, mācīties latviešu valodas kursos. Publika ņurdēja: „Kur gan jūs bijāt 20 gadus, ka tikai tagad atjēgušies, ka jāmācās latviešu valoda?”

Rīgas domnieks Mārtiņš Zandbergs atzina, ka viņam neesot nekādu problēmu tāpēc, ka viņš neprotot krievu valodu, jo ir uzaudzis Rietumos. Visi krievvalodīgie Rīgas domnieki spējot ar viņu sarunāties latviski, tikai latviešu domnieki diemžēl ar krieviem cenšoties runāt krieviski. Zandberga sirsnīgs ieteikums: ja mēs nākamos trīs gadus ar krieviem runāsim tikai latviski un aizmirsīsim krievu valodu, pašreizējā problēma būs atrisināta.
*
 Šī gada 18. februāŗa Latvijas Avīze bija ievietoti vairāki raksti, kuŗos aplūkots pēc referenduma aizvadītais gads. Arī žurnālistu vērtējumā runāts daudz, bet izdarīts maz. Tieši daudzi Latvijas polītiķi it kā jūtas Krievijas ēnā un ir ļoti piesardzīgi savā rīcībā par drosmīgāku latviešu valodas ieviešanu spēcīgi nosargātajā divvalodības valstī. Uldis Šmits ievadrakstā norāda, ka pēc nacionālkomūnistu iztīrīšanas 60. gadu sākumā LPSR vadība popularizējusi kampaņu, ka padomju Latvijā krievu valoda nav svešvaloda. Šādu domu tagad savā politikā turpina Saskaņas centrs.

Žurnālisti apciemojuši Tabores pagastu un Vaboles pagastu kaimiņos, netālu no Daugavpils. Tabores pagastā 93,2% referendumā nobalsojuši  par krievu valodu, bet 6,8% pret. Vaboles pagastā par krievu valodu nobalsojuši 7,8%, pret - 91,7%. Tabores pagastā latviešu ir tikai 14,1%, krievu – 50,1%, poļu – 18,5%, baltkrievu – 11,1%, citi – 3,2%. Vaboles pagastā 84% latviešu, 11% krievu, 5% baltkrievu, poļu, lietuviešu un ukraiņu. Acīmredzot lielākā tautība pagastos ietekmē citas. Abos pagastos daudz līdzsvarotāks esot viedoklis, ka viņi dzīvo Latvijas valstī un ciena to.

Ojārs Celle