Dvēseles svētki
Sallija Benfelde    10.07.2018

 

 

Latvijas Simtgades Dziesmu un deju svētki izskandēti. Viskuplāk apmeklētie, visskaistākie, vismierīgākie – tā dalībnieki, skatītāji, mediķi un policija tos vērtē. 43 219 dalībnieki, aptuveni pusmiljons koncertos klātesošie skatītāji un klausītāji. Deju lieluzvedumu „Māras zeme” nodejoja 18 tūkstoši, bet Dziesmu svētku lielajā noslēguma koncertā Mežaparkā „Pa zvaigžņu ceļu” kopkoris pulcēja 16 500 dziedātāju, un Mežaparka noslēguma koncerts un sadziedāšanās nakts garumā pulcēja visu laiku lielāko dalībnieku un apmeklētāju skaitu – 67 253 cilvēkus. Tomēr skaitļi, kaut iespaidīgi, tāpat kā stāsti un videoieraksti nespēj pilnībā atainot to spēku, kas plūda no lielā kopkoŗa. Klausoties skudriņas skrēja pa muguru, un dziesmas likās kā milzu paisums, kas paņem sev visu līdzi. TV tiešraide gan ļāva redzēt, ka ar asarām acīs bija gan dziedātāji, gan klausītāji. Šķiet, tāda kopības, spēka un prieka sajūta jau bija piemirsusies, arī Rīga svētku nedēļā bija kļuvusi latviska, krāsaina un priecīga. „Ideālā Latvija” – tā daudzi sacīja par aizvadīto svētku nedēļu.

 

Protams, profesionāļu vērtējumi par programmu, dziesmu un deju izpildījumu, tāpat par svētku organizēšanu vēl būs, tomēr nozīmīgākais ir tas, kas ar mums notika Dziesmu un deju svētku nedēļā – mēs atkal sajutāmies lieli, vareni un prieka pilni, un gaišā pēcsvētku sajūta vēl nav zudusi arī tagad, rakstot šīs rindas. Tiesa gan, dažs rūgtuma brīdis gan palicis atmiņā, jo Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa runas, atklājot „Māras zemes” un „Zvaigžņu ceļā” koncertus, bija tik blāvas un stostīgas, ka lika domāt – Prezidents nejūtas labi un tikai pienākuma dēļ uzņēmies teikt runas. Skumji, protams, ka nevaram svētkos lepoties ar savu Prezidentu, bet svētkus tas nemainīja, un tie paliks atmiņā kā spēka un prieka avots.

 

Pēc svētkiem, priecājoties par un atceroties lielo kopības sajūtu un gaišo enerģiju, kas plūda no dalībniekiem un klausītājiem, gribas vaicāt – kādēļ mēs tā neprotam vienmēr, ejot savas ikdienas gaitas? Mēs tiešām varam un protam, ja vien gribam, bet kur tas pazūd? Kāpēc sakām par savu Latviju, ka tā ir zaudēta valsts, ka mums neizdodas un ka viss kļūst sliktāk? Latvijas Simtgades Dziesmu un deju svētki pierādīja, ka tā tas nav, ka Saule tiešām ir mūsu Māte, bet Pērkons – mūsu Tēvs, kā dziedam Mārtiņa Brauna dziesmā „Saule, Pērkons, Daugava”. 

 

Tikmēr vasara iet jau uz otro pusi, tuvojas rudens un 13. Saeimas vēlēšanas. Daudziem latviešiem ārpus Latvijas vēlēšanu iecirkņi nav blakus ielā vai blakus kvartālā, bet nav tā, ka tikai valstij ir pienākumi pret saviem pilsoņiem. Aiziet nobalsot – tas, manuprāt, pirmām kārtām ir pienākums katram pašam pret sevi, pret savu dzīvi. Nav tā, ka to ietekmē tikai dažas mūsu izvēles – piemēram, darbs, bet pārējās nemaina neko vai tikai mazliet. Izvēle piedalīties vēlēšanās nav stāsts par to, vai kāds grib vai negrib atgriezties Latvijā, bet tas ir stāsts par to zemes stūrīti, kur var atgriezties vienmēr, un par to vienīgo vietu uz Zemes, kuŗā latviešu valoda ir valsts un tautas valoda.

 

„Latvieši grib nosargāt savu tautiskumu, saglabāt savu Dzimteni, savu Latviju nesadalītu, tie grib gūt pilnīgu iespēju un brīvību, lai varētu paši vadīt un veicināt savu nacionālo, kultūras un ekonomisko attīstības gaitu”, rakstīja Latvijas Valsts pirmais prezidents Jānis Čakste 1917. gadā. Tagad mēs to varam, un neticu, ka šī vēlme, par kuru raksta Čakste, ir zudusi. Tāpat nekad nopietni nav izklausījies daudzu paustais, ka vēlēšanas neko nevar mainīt. Ja mēs neesam gatavi nopietni vērtēt savus polītikas elkus, ja neesam gatavi pārvarēt dažu labu savu aizspriedumu un domāt, ko nozīmē partiju solījumi, tad mainīties nekas nevar. Gaidāmās vēlēšanas savā ziņā ir interesantas, jo biežāk nekā iepriekšējās vēlēšanās izskan aicinājumi mainīt pie varas esošos, pārliecība, ka vajadzīgi jauni polītiskie spēki. Šķiet, mēs visi zinām savulaik Raiņa rakstīto: „Tas jaunais laiks, kas šalkās trīs, Tas nenāks, ja ļaudis to nevedīs.” Lai cik ļoti mēs brīžam apvainojamies uz savu valsti, lai cik pamatoti arī būtu pārmetumi, ko tai ik pa laikam veltām, ir taču skaidrs, ka pats no sevis nekas nemainās un sava roka ir jāpieliek katram no mums. 

 

Un vēl – raugoties cilvēku tūkstošos un jūtot, kā no lielās Mežaparka skatuves plūst fiziski sajūtams spēks un enerģija, domāju par to, ka esam aizmirsuši dažas pavisam vienkāršas lietas, ko Barikāžu laikā dēvējām par nevardarbīgo pretošanos. Nav jāizsit Saeimas logi, nav jāmet ar akmeņiem uz polītiķiem, nav jāaicina nogalināt – pietiek ar klusējošu vairākumu, kas stāv kā mūris kaut vai pie tās pašas Saeimas vai Ministru kabineta. Iedomājieties – pēc lēmuma, kurš ir klaji vērsts pret Latvijas pilsoņiem un iedzīvotājiem vai gluži vienkārši ir paviršs un vienaldzīgs, tūkstoši klusējot stāvētu pie Saeimas dienām, varbūt nedēļām ilgi. Runātu tikai plakāti un cilvēku sejas un acis. Polītiķi nobītos, tiešām nobītos un būtu spiesti domāt par to, ko dara un ko darīt tālāk. 

 

Arī vēlēšanas var kļūt par varenu spēku – atcerēsimies kaut vai referendumu par latviešu valodu. Referenduma rezultātu paziņošana bija kā dvēseles svētki, tā bija apziņa un pārliecība, ka mēs esam un varam lemt paši par sevi un savu nākotni. Un diasporai ir milzu spēks, kuŗu tā ne vienmēr atceras. Galu galā valsts – tie esam mēs, bet polītiķi ir tikai uz laiku mūsu iecelti pārstāvji. Un Latvija ir mūsu dvēseles svētki, pat ja ikdienā to piemirstam vai negribam zināt.