“Čab vaiņagos atmiņu soļi…” (Ojārs Vācietis)
Fotomākslinieks Gunārs Janaitis intervijā Ligitai Kovtunai    15.06.2018

 

 

Kopš agra pavasaŗa Rīgā, Dailes teātŗa beletāžas zālē līdz pat sezonas beigām bija skatāma pazīstamā fotomeistara Gunāra Janaiša izstāde Bijums, kas veltīta Atmodai un atjaunotās Latvijas valsts tapšanai. Gada sākumā apgādā Neputns, kas izdod vērtīgas mākslas grāmatas, klajā nāca Janaiša darbu reprodukciju albums ar viņa paša komentāriem, kam dots nosaukums “Personības un laikmets”. Apgāda vadītāja, mākslas zinātniece Laima Slava grāmatas ievadā raksta: “Fotografs Gunārs Janaitis” – tas jau ir vēsturiski nostiprinājies jēdziens. Gluži kā sava īsteni trauksmainā laikmeta notikumu un personību dokumentētāja Viļa Rīdzenieka vārds. Jau vismaz pusgadsimtu arī Gunāra Janaiša sniegums pastāv kaut kur mūsu apziņas telpā, domājot par Latvijas kultūras dzīvei nozīmīgiem tēliem, personību atveidiem, saglabātām, laika ritējuma nepielūdzamībai atņemtām sejām.”

 

Gunārs Janaitis ir viens no tiem izcilajiem latviešiem, ar kuŗa draudzību lepojos, viens no tiem vīriem (otrs ir dzejnieks Māris Čaklais), kuŗi ļāva man noticēt, ka varu kļūt par žurnālisti, un deva pirmās “meistarklases”. Šai sarunā Saulgriežu laikā – par personībām, kas bijušas un paliks nozīmīgas mūsu tautas kultūrvēsturē un kuŗas savos darbos iemūžinājis Meistars Janaitis.

 

No tā apjomīgā fotomateriāla, kas ietilpināts lielformāta grāmatā ar 272 lappusēm, ir ļoti grūti izraudzīties dažas, par kuŗām arī ļoti gribas uzklausīt tavu stāstu. Izraudzījos trīs to personību portretējumus, kas noteikti būs interesanti arī mūsu lasītāju auditorijai – Veltu Tomu no Kanadas, Veroniku Strēlerti no Zviedrijas, Anšlavu Eglīti – no “Pacifika palisādēm” Kalifornijā (tā viņš pats parakstīja savas atklātnītes Latvijas draugiem). Tātad – Velta Toma. Izcils mākslas foto, to redzēju arī viņas pirmā vīra prof. Nikolaja Skujas grāmatplauktā Rīgā, redzamākā vietā, lai gan profesoram tolaik jau bija cita sieva un cita ģimene… Kā tapa šis foto? Turklāt – tik maiga un ēteriska viņa, kā dzirdēts, nemaz neesot bijusi.

 

Satikāmies 1969. gadā, kad Velta pirmo reizi bija atgriezusies Latvijā. Tas bija īsi pirms Līgo. “Drošības” apsvērumu dēļ, lai varētu būt pietiekami brīvi savās sarunās, satikāmies Lielupē, pie ietekas jūrā. Fotografijā no šīs tikšanās ir Jānis un Baiba Peteri, Alberts Bels, Māris Čaklais. Biju sarūpējis žāvētas zivis, pasēdēšana notika zaļā pļavā pievakares saules gaismā. Pēc tam pa Lielupes kreiso krastu gājām uz jūras pusi. Pa ceļam piestājām pie priedes, kur filmēts “Latvijas laika” “Zvejnieka dēls” – man ir šis foto. Un tad Velta nometa kurpes un gāja basām kājām. Es to “tulkoju” tā, ka viņai nepieciešama tieša saskare ar Latvijas zemi. Todien mums izveidojās patiešām labs kontakts. Viņa Latvijas apciemojuma dienās apmetās pie dzejnieces Olgas Lisovskas, un man vienmēr tika paziņots, ka Velta ieradīsies. Un es ik reizi izmantoju, lai viņu fotografētu. Tai pirmajā reizē viņai uz acīm bija lielas melnas brilles, pati – emocionāli “uzforsēti” žirgta, tas, acīmredzot, no pārdzīvojuma. Bet – dāma ar izcili labām manierēm. Man, turklāt, viņa šķita daudz jaunāka, nekā bija patiesībā. 

 

 

Rakstnieki Anšlavs Eglītis un Imants Ziedonis. 1989 // Foto: Gunārs Janaitis.  

 

Bet te arī bilde, kur Velta kopā ar Arvīdu Griguli un Andri Vējānu viesnīcā Latvija, par ko viņa saņēma bargu nosodījumu.

 

Nav mans uzdevums iedziļināties, kā un par ko Veltu “ģērēja”, kad viņa atgriezās mājās Kanadā, droši vien par to pašu “saiti ar komūnistiem”. Man šī barjēru veidošana tolaik, un tagad šķiet muļķīga un bērnišķīga! Cilvēcība vairs nav pirmajā vietā, priekšplānā – “partiju lietas”? Ko tautieši viņas mītnes zemē Kanadā gribēja ar to pateikt? Vai viņi gribēja ar savu nostāju apliecināt, cik viņi ir pretkomūnistiski? Lai paliek pašu ziņā. Šķiet, Veltas nostāja un viņas augstākais punkts, bija gandarījums dzeju krājuma “Maize no mājām” iznākšana Latvijā. Atminos, ka tās pašas viesnīcas Latvija 26. stāvā bija atvēršanas svinības. Un mēs jau zinājām, kuŗi te starp klātesošajiem ir “tie”. 

 

Kā jūs to zinājāt? Piemēram, Džemma Skulme kādā intervijā, raksturojot Imantu Lešinski, saka – viņš turēja konjaka glāzi tā, ka skaidri redzams – garšo!

 

Jā, pavērojot, bija arī skaidri redzams, kuŗš ko grib uzzināt – ja cilvēks atnācis uz restorānu vienkārši iedzert, viņš taču neliekas zinis, par ko runā blakus kompanija. Skaidrs, ka mēs ātri vien sapratām, kuŗš ir no “tiem”. Arī savās ārzemju braucienu grupās.

 

Bet – vēl par to foto? 

 

Jautāju – kā tu, Velta, vēlētos, lai fotografeju, ‒ vai varbūt ar kādu ziedu?  “Ar rozi,” viņa uzreiz atbildēja. Nu, klasiski, protams, bet vai man tiesības iebilst? Nofotografēju – tādu nostaļģisku, melanholisku, bet – man bija svarīgi tikt tuvāk būtībai.

 

Bildē rozes nav – kur tā palika?

 

Kaut kur turpat, ārpus kadra nolikta. Jāteic, Veltai „aizgāju līdzi“ līdz viņas mūža – pusminūti pirms viņas pīšļi zaļā krūzē tika guldīti Neretas kapos, pirms sākās atvadu procesija, paspēju ierasties. Kopš tā laika ikreiz, kad iznāk būt Neretas pusē, aizeju pie Veltas un uz granīta pieminekļa – atvērtas grāmatas – nolieku rozi. 

 

Atminoties Veltu, vēl kādas pārdomas – par mūsu „kolaboracionismu“, ko trimda savulaik pārmeta. Bet vai tad mums tolaik nebūtu vajadzējis ēst padomju varas ceptu maizi un dzert kolchozos slauktu pienu? Vai vajadzēja visiem Latvijas mežos sabēgt? 

 

 

Dzejniece Veronika Strēlerte Zemgales līdzenumā. 1992 // Foto: Gunārs Janaitis 

 

Atbilde varētu būt Elzas Stērstes teiktais: „Visi jau nevarēja aizbraukt, visi jau nedrīkstēja aizbraukt...“

Bet nu par citu foto – Veronika Strēlerte, dzejniece, romantiska, noslēpumaina, par kuŗu tu saki: „Viņa man iemācīja līdzenumu“. Kas tas par līdzenumu? Tiešā vai pārnestā nozīmē?

 

Var teikt arī – citām acīm skatīt klajumu. Strēlertei ir dzejolis „Zemgales klajumā“, kuŗā ir rindas: Vēl putni dusēja, un sudrabaina plīva/Pie debess rotājās, kas it kā miesa dzīva/Šai brīdī mirdzēja, kad lēni modās rīts,/Un Dieva mīlestības apglāstīts man likās klajums šis,/No kuŗa dvēsle, šķita, irās,/No kuŗa ļaudis it kā pamest dzīrās/Vai tevi brīvu redzēšu, mans lauks,/Pār kuŗu rēgais posta ērglis trauc?/Vai redzēšu, pirms nāves sniegs būs biris?/Lauks bija kluss un izlikās kā miris./Bet šajā klusumā, kas kļuva smags un svēts,/Man nodrebēja sirds – lūk, saule, saule lēc...

 

Izcila dzejniece, ierindojama visaugstāk vērtējamo latviešu dzejnieku pulkā, bet, nezin kāpēc, joprojām, ir kā maliņā esoša.

 

Arī no Zviedrijas tautiešiem nekad neatminos saņēmusi jel vienu piemiņas rakstu mūsu avīzēm...

 

Reiz viesojos viņas mājās Zviedrijā, un biju pārsteigts par to, ka iedomātais nemaz nesakrīt ar reālitāti. Vienojāmies, ka nofotografēšu Veroniku kādos neparastākos apstākļos – Stokholmas tirgū iepērkoties. Viņa piekrita, un vēl nopirka un uzdāvināja man dārgu lietu – pāris safrāna stīdziņas, bez kuŗām kārtīgs kliņģeris nesanāk. Bet grāmatā ir attēls, kur Veronika ir patiesi laimīga – viņa gavilējoši smaida savā 80 gadu sarīkojumā Nacionālajā teātrī un otra – ar rimtu smaidu Zemgales līdzenumā labības laukā. Atminoties minēto jubileju – kad izteicu tās ideju, Veronikai radās doma pirmajā daļā uzaicināt Andreju Eglīti, kuŗš sniegtu savu patriotisko daļu. Otrajā daļā būtu viņa, romantiskā Veronika Strēlerte ar savu dzeju...

 

„Es dzirdēju eņģeļa spārnu švīkstam“ – rindas, kas pirmās nāk prātā, pieminot Strēlerti...

 

Jā, bet Eglītis nepiekrita – negribēja, acīmredzot, būt „konformists“. Atkal cilvēciskais motīvs tika nostādīts zemāk par „polītisko“. Nacionālā teātŗa zāle bija pilna, un Veronika bija patiesi laimīga, kas arī redzams fotografijā. Veronikas dzejas kapacitāte ir apbrīnojama! Un viņa ir viens no tiem piemēriem, kad pieticīgais ārējais izskats neko neizsaka par būtību. Līdzībās runājot, – ja Ojāram Vācietim uzvilktu baltu ķiteli ar rūsas pleķiem un noliktu Centrāltirgū pie skābētu kāpostu mucas, nevienam prātā neienāktu, ka tas ir izcils dzejnieks. 

 

Savulaik Regīna Ezera teica – „ja man mājas priekšā stāvētu sarkans mersedess, kaimiņi varbūt noticētu, ka esmu liela rakstniece. 

 

Ne vienmēr cilvēka vizuālais tēls sakrīt ar būtību, citkārt – pat disonē.Tāpēc fotografam ir „jālavierē“ – jāatrod kaut kas tāds, kas izsaka būtību, jārada vai jāizmanto situācija, vide, noskaņa. Strēlerte dzīvē tiešām izskatījās vairāk pēc vienkāršas mājsaimnieces. Vairāk esot kopā, braukājot pa Latviju, sarunājoties ir izdevies piekļūt būtībai. Tā arī nonācām līdz šim attēlam, kur viņa ir patiesi laimīga.

 

Veronika bija „pati par sevi“, atturīga, varbūt tāpēc viņu uzskatīja par savpatni. Viņa vairījās no publicitātes. Latvijā iznākuši divi viņas rakstu sējumi, sagatavošanā ir trešais. Strēlerte ir izcila dzejniece. 

 

Un nu – Anšlavs Eglītis. Zem foto, kur viņš kopā ar Imantu Ziedoni, tavs komentārs, kas satur daudz noslēpumu:

 

„Ja nemaldos, tas bija Andŗa Ritmaņa paša vai viņa sagādāts dzīvoklis Losandželosas nomalē, kur uz pirmo (izrādījās – arī pēdējo!) tikšanos gaidījām trimdas dižgaru, rakstnieku Anšlavu Eglīti. Uz savu mitekli daudzinātais rakstnieks neaicināja. Klājot pusdienu galdu, lūdzu saimniecei diplomātisko pušu personām ierādīt vietas ar visizdevīgāko fonu un apgaismojumu. Arogantais Anšlavs Eglītis ieradās un apsēdās līdzās Imantam Ziedonim. Tika pārmītas dažas nenozīmīgas frāzes. Viņu skatieni nesastapās un viņu pusdienu šķīvji palika tukši, tāpat kā nenotika gaidāmā saruna abu rakstnieku starpā. Tikšanās pamatā – klusums. Man šķita, ka Anšlavs Eglītis rezignētā augstprātībā raudzījās sevī un tālē, kuŗā mūsdienu Latvijas latviešu rakstniekiem vietas nebija. Līdzīgi kā trimdas bibliotēkā, kur svešatnes rakstnieku grāmatas stāvēja atsevišķā telpā, atdalītas no dzimtenes rakstnieku darbiem. Nevaru rast izskaidrojumu, kādēļ Anšlavs Eglītis vispār ieradās uz tikšanos? Vai tikai tālab, lai pasvītrotu savu noraidošo nostāju pret tiem, kas nāca no Latvijas? No kopīgas fotografēšanās gan neatteicās. Kā ar Holivudas aktieriem radis, kad viņus intervēja, aprakstīja. Tikai – kuŗš šajā kompanijā bija aktieŗa lomā?

 

Šīs manas liecinieka statusā aprakstītās epizodes dēļ, ko trimdā dzīvojošie tajā laikā uztvēra jutīgi, bet neprecīzi, gan iznāca vētra ūdens glāzē, Kaut nepatiess nebiju bijis nevienā vārdā. Tā vai citādi, Anšlava Eglīša vārds paliks latviešu literātūras apcirkņos pie viņa ievērojamākajie darbiem – „Līgavu mednieki“, „Pansija pilī“, „Kazanovas mētelis“, „Omartija kundze“ u. c.“           

 

Mana piezīme pie šī komentāra: vai tad pīšļi beidzot nevar satikties – kā, piemēram, netālu no Lestenes leģionāru kapiem ir citi – Džūkstes Brāļu kapi, kuŗos apglabāti tie, kas cīnījās pretējā pusē?! Tolaik arī rakstnieki bija polītikas upuri.

 

Tu tik daudz dzīvē, galvenais – padomju laikos –, esi braukājis pa pasauli un ticies ar trimdas latviešiem. Vai tad nerakstīji „atskaites“ un vai neesi zināmajos „maisos“? 

 

Es jau gan čekai būtu bijis „izdevīgs avots“, caur kuŗu varētu daudz informācijas dabūt! Fotografam taču jābūt komūnikablam, tādam, kas visu dzird un redz... Protams, bija viena reize, skaidri mērķēta uz savervēšanu, bet tālāk nekas nesekoja, acīmredzot kaut kas bija „nolūzis“. Bet man vienmēr patika šī kņudinošā spēle – kuŗš ir „tas“? Biju iemanījies „atkost“. Par „maisiem“runājot, – tā ir nokavēta un novilcināta lieta. Jo – tajos jau ir tie, kas negrib, lai tos maisus atver. Un vēl – joprojām Drošības komiteja ir slepeni ietekmīga iestāde visā pasaulē, tikai technoloģijas kļuvušas tik spēcīgas, ka spēj iespaidot pat vēlēšanu rezultātus citās valstīs. Mūsu kaimiņvalsti vada profesionāls čekists, un tie paši vecie paņēmieni jau vien darbojas. Rietumiem varbūt ne katru reizi izprotami. 

 

Ko darīsi oktobrī, kad būs jāiet balsot?

 

Notikti jāiet balsot! Tikai vēl aizvien lūkojos pēc polītiskā spēka, kas domā par tautu. Citējot Imantu Ziedoni – „jo sētā ir mazāk nekā pasētā“.