Atkal izgāšanās Eirovīzijā
   23.05.2013

Kārtējā Eirovīzijas dziesmu konkursā Latviju šogad pārstāvēja tā dēvētā bītboksa stila grupa PeR, un atbilstoši pēdējo gadu „tradīcijai,” puiši izgāzās visnotaļ smagi.

Savā pusfinālā viņi palika paši pēdējie, otrā pusfinālā tikai divu valstu pārstāvji guva mazāk punktu, tā ka var teikt, ka mūsu mūziķi bija trešie no pēdējās vietas.

Grūti spriest, kas šoreiz sagāja dēlī. Dziesma „Here We Go” bija gana popsīga un atraktīva, taču skatītāji lēma citādi, un nekas nesanāca. Tas pats noticis arī iepriekšējos gados. Pērn meitene ar skatuves vārdu Annmary savā pusfinālā bija trešā no pēdējās vietas, aizpērn grupa Musiqq bija ceturtā no pēdējās vietas, pirms tam Aija Andrejeva (ar skatuves vārdu Aiša) - pēdējā, un vēl pirms tam Intars Busulis – arī pēdējā vietā. Beidzamā reize, kad Latvijas pārstāvji iekļuva Eirovīzijas finālā, bija 2008. gadā, kad tas izdevās grupai Pirates of the Sea. Lasītāji, kuŗi vēro Eirovīzijas notikumus, zina, ka vienreiz mūsu valsts Marijas Naumovas personā ir uzvarējusi, vienreiz ar grupas Prāta vētra pūlēm ieguvusi trešo vietu, un vienreiz dueta Valters un Kaža atskaņojumā ieņēmusi piekto vietu. Citādi nekas īpašs nav spīdējis.

Ar Musiqq un Aišu problēma bija tāda, ka abos gadījumos dziesma bija angļu valodā un abos gadījumos tekstā bija valodas un gramatikas kļūdas. Grūti spriest, vai skatītāji to uztvēra, bet tā nu tas bija. Piedevām Musiqq puiši prasīja, lai priekšnesums uz Eirovīzijas skatuves būtu precīzi tāds pats kā Latvijas finālā Ventspilī, acīmredzot aizmirstot, ka Ventspils skatuve ir apmēram simt reižu mazāka un tāpēc, lieki teikt, zēni uz lielās skatuves zustin pazuda. Aišai problēma bija ne vien ar dziesmu, gaužām nepārdomāts bija viņas skatuves tērps. Diemžēl viņa izskatījās pēc būtnes, kuŗai uzmaukts galdauts ar caurumu galvai. Intars Busulis, lielisks dziedātājs, piedalījās konkursā togad, kad tas notika Maskavā, un savās mājās latviešu valodā dziedāto dziesmu „Sastrēgums” viņš nolēma dziedāt krieviski. Krievu valodu saprot skatītāji vienīgi bijušās PSRS teritorijā, bet rietumeiropieši – ne cik. Tikai vienreiz kāds uz Eirovīziju ir devies ar dziesmu latviešu valodā, un tas bija duets Fomins un Kleins, taču arī toreiz nekas neizdevās, droši vien daļēji tāpēc, ka puiši uz skatuves parādījās sadriskātās džīnās un skrandainos kreklos, un spožajā Eirovīzijā tas nu nepavisam neiederas.
Marija Naumova Eirovīzijā triumfēja 2003. gadā, kad konkurss notika Tallinā. Viņas dziesma „I Wanna” bija visai popsīga (lai gan pēc koncerta tika apgalvots, ka tās esot plaģiāts, kuŗā par pamatu ņemta kāda Rikija Mārtina dziesma), uz skatuves Marijai mugurā bija tērps, no kuŗa gabals pēc gabala  tika nolobīts, un trīs minūšu beigās viņa izskatījās pavisam citādi, nekā bija parādījusies. Prāta vētra dziedāja dziesmu „My Star” un droši vien publiku „paņēma” ar to, ka Latvija konkursā piedalījās pirmo reizi, kā arī tāpēc, ka grupas solists Renārs Kaupers ir ļoti atraktīvs šovmenis. Valters un Kaža ģitaru pavadībā dziedāja samērā vienkāršo balādi „The War is Not Over”, kuŗas vienu daļu puiši atveidoja nedzirdīgo cilvēku zīmju valodā. Atkal – kaut kas interesants. Pirates of the Sea, kuŗā neviens no trimdalībniekiem nebija profesionāls dziedātājs, dziedāja dziesmu „Wolves of the Sea”,
un šovs bija visnotaļ iespaidīgs. Fainomenālā a cappella grupa Cosmos piedalījās ar dziesmu „I Hear Your Heart,” bet milzīgajā balāžu un roķīgu dziesmu jūklī tā itin vienkārši pazuda. Vēl bija grupa Bonaparti.lv, kuŗā piedalījās patiešām nozīmīgi dziedātāji, tostarp brīnišķīgais Zigfrīds Muktupāvels, bet man līdz šai dienai nezināmu iemeslu pēc viņi dziedāja … itāliešu valodā. Ja atmiņa mani neviļ, visos trīs gadījumos priekšnesums ieņēma 16. vietu.
Daudz ir spriests par to, kas ir „tipiskā” Eirovīzijas dziesma un kādai vajadzētu būt Latviju pārstāvētājai dziesmai, lai varētu cerēt uz izkļūšanu no pusfināla. Ja palūkojamies uz tiem, kuŗi Eirovīzijā kādreiz ir plūkuši laurus, tad jāatzīst, ka nekā īpaši vienveidīga attiecīgajās dziesmās nav, ja nu vienīgi tās pietiekami bieži ir dārdīgas un ļoti aktīvas (piemēram, ukraiņu dziedātājas Ruslanas trakulīgā dziesma „Wild Dances”). Vienugad uzvarēja somu smagā roka grupa Lordi, kuŗi nekad publikā neparādās bez groteskām maskām. Serbu dziedātāja Marija Maksimoviča uzvarēja ar dziesmu „Moļitva” jeb „Lūgšana” un priekšnesumu, kas bija visnotaļ lesbisks. Taču ir bijušas arī tādas reizes, kad par labāko atzīta pavisam mierīga dziesma, kāda bija dāņu brāļu Olsenu „Fly on the Wings of Love,” kā arī pirms pāris gadiem uzvarētājas vācietes Lenas dziesma „Satellite.” Ir  bijušas arī pagalam dīvainas dziesmas, kas tomēr ieguvušas kaut cik augstu vietu, – ukrainietes Verkas Serdjučkas „Dancing Lasha Tumbai” (3. vieta un ar visai politizēto tekstu Putin Goodbye), moldoviešu grupa Zdob si Zdub ar dziesmu „Bunica bate doba” jeb „Vecmāmiņa dauza bungas” (6. vieta, un uz skatuves nudien bija vecmāmiņa, kas dauzīja bugas), kā arī brāļu lietuviešu grupa LT United ar dziesmu „We Are the Winners of Eurovision” (par spīti dziesmas nosaukumam 7. vieta). Citiem vārdiem sakot, ar Eirovīziju nekad neko nevar zināt.
Pēc PeR izgāšanās Latvijā kārtējo reizi ir izskanējusi doma, ka mūsu valstij, iespējams, derētu no Eirovīzijas kādu laiku atturēties pavisam. Precedenti ir bijuši. Italija pirms pāris gadiem atgriezās konkursā, kuŗā tā labu laiku nebija piedalījusies, šogad nepiedalījās Polija, Čechu Republika u.c. valstis. Kādreiz izvēle nebija valstu pašu rokās, ceļazīmi uz nākamā gada Eirovīziju automatiski ieguva tās valstis, kuŗu pārstāvjiem iepriekšējā gadā bija veicies vislabāk. Starp citu, tajā gadā, kad Marija Naumova guva uzvaru, viņa Eirovīzijā piedalījās tikai tāpēc, ka gandrīz pēdējā brīdī no dalības bija atteikusies Portugale, - paldies Portugalei par to pašu! Tiesa, Marijas  uzvara nozīmēja, ka nākamā gada Eirovīzijas rīkošana bija jāuzņemas Latvijai vai, precīzāk sakot, Latvijas Televīzijai. Vienai pašai tas tai nebūtu bijis pa spēkam, palīgā nāca kollēgas no Zviedrijas (visu techniku, ko zviedri atveda Eirovīzijas vajadzībām, viņi pēc tam atstāja LTV rīcībā, – atkal paldies par to pašu!). Taču pirms vairākiem gadiem Eirovīzijas rīkotāji nosprieda, ka jāļauj piedalīties visām valstīm, tāpēc papriekš jārīko pusfināli un tikai tad fināls. Pusfinālos mūsu ļaudis nu ir kūlušies, kā vien paši pratuši, un rezultāti pēdējo gadu laikā bijuši visnotaļ graujoši.
Tomēr vismaz man tāpēc negribas secināt, ka turpmāk nevajadzētu piedalīties vispār. Eirovīzija attiecīgā žanra pārstāvjiem piedāvā lielāko auditoriju, kādu viņi jebkad ir piedzīvojuši un, ļoti iespējams, arī pēc tam nekad vairs neredzēs. Eirovīzijas uzvarētājs gan nekad nav ticis pie īsti starptautiskas karjēras. Neapšaubāmi vissekmīgākā grupa bija ABBA, kuŗa ilgi gozējās pasaules mūzikas virsotnē. Ļoti veiksmīga kādreizējā Eirovīzijas dalībniece ir arī Selīna Diona (lai arī kanadiete, viņa konkursā pārstāvēja savu senču zemi Šveici). Ar to apmēram arī viss ir pateikts.
 Mūsu Prāta vētra joprojām aktīvi koncertē, tostarp šovasar, piemēram, tā piedalīsies prestiža notikumā - Glastonberijas festivālā Anglijā, taču nekādas pasaules zvaigznes puiši tomēr nav. Marijai Naumovai ir izveidojusies visnotaļ veiksmīga karjēra tā dēvēto franču šansonu jomā, taču tā lielākoties saistās tikai ar Franciju. Mūsu valsts pārstāvji ārpus Latvijas diemžēl nekur nav bijuši īpaši zināmi. Protams, to pašu var teikt arī par citu valstu pārstāvjiem. Atceros, togad, kad Eirovīzija norisēja Rīgā, Franciju pārstāvēja dāma, kuŗas „maizes darbs” bija visu sieviešu lomu iedziedāšana Volta Disneja multfilmās, bet diez vai kāds īpaši ir ievērojis  viņas uzvārdu. Taču tovakar viņa piedalījās raidījumā, ko skatījās cilvēki visā Eiropā. Katrs Eirovīzijas dalībnieks tātad uz mirkli paspīd debesīs.
Un tāpēc arī turpmāk piedalīsimies Eirovīzijā. Jā, tas ir liels balagans. Jā, pietiekami bieži skatītāji balso atbilstīgi ģeografiskiem principiem (katras bijušās Dienvidslavijas valsts iedzīvotāji - par citām bijušās Dienvidslavijas valstīm u.tml.). Pēdējos pāris gados šo faktoru gan ir mīkstinājusi žūrijas līdzdalība, kuŗā piedalās mūzikas profesionāļi arī no tām valstīm, kuŗas nepieder pie Eiropas, un nodrošina pusi galīgā rezultāta. Jā, jau ļoti sen visiem ir piemirsies, ka Eirovīzijas konkurss sākumā bija domāts, lai noteiktu labāko dziesmu, nevis labāko priekšnesumu. Taču zaudējums Eirovīzijā nav nekāda traģēdija. PeR puišus pagājušajā nedēļā redzēja daudzkārt vairāk cilvēku nekā citureiz, un kas to var zināt, – varbūt no tā kaut kas sanāks.

Kārlis Streips