Ar Sji Dzjinpinu pasaulei būs jārēķinās
FRANKS GORDONS    13.03.2018

 

 

Nu šāgada "mistiskais" marts patiešām, var teikt, iegājis vēsturē. ASV prezidents Donalds Tramps, būdams impulsīvs, spējis ar saviem draudiem lietot "liesmojošu" spēku pārliecināt Ziemeļkorejas "pusdievu" Kim Čenunu izlūgties tikšanos ar viņu. Krievijas "nacionālais līderis" Vladimirs Putins uzsitis sev cenu, šantažējot Rietumus ar "vēl nebijušiem" ieročiem (atcerēsimies Lielvācijas Wunderwaffen, kas tāpat nelīdzēja). Un Ķīnas prezidents Sji Dzjinpins pratis nodrošināt sev beztermiņa pilnvaras – kaut vai līdz mūža galam.

 

Kāda ir lietas būtība? Pēc tam, kad Sji Dzjinpins, kurš, kā zināms, reizē vada gan valdošo Ķīnas komūnistisko partiju, gan šo savu milzīgo valsti, šai gadsmijā, enerģiski "ieskaņojot" partijas polītbiroja locekļus, panāca, ka valsts parlamentam – Nacionālajam tautas kongresam – ieteikts (faktiski uzdots) martā valsts konstitūciju, kas aizliedz valsts prezidentam ieņemt šo amatu ilgāk par diviem piecu gadu termiņiem, grozīt tādējādi, ka prezidenta pilnvaras pagarinātas faktiski bez ierobežojumiem – vēl uz pieciem, uz desmit gadiem ... faktiski līdz mūža beigām.

 

Līdz ar to Sji Dzjinpins mērķtiecīgi un, jāatzīst, prasmīgi īstenojis nu jau otro uzvaru ceļā uz savas autoritāras valdīšanas tiesisko nostiprināšanu.

 

Pirmo uzvaru šis vīrs guva, kad konstitūcijas tekstā līdzās valsts dibinātāja Mao Dzeduna un reformatora Den Sjaopina vārdiem tika minēts arī viņa vārds un „mācība". Būtībā tā ir Sji personas kulta leģitimācija.

 

Sji Dzjinpins bez šaubām ir lielvalstisks ķīniešu nacionālists, kas vēlas, lai Ķīna būtu ne tikai līdztiesīga Savienotajām Valstīm gan ģeopolītikas, gan ekonomikas aspektā, bet arī faktors, bez kuŗa pasaulē nekas nevar notikt. 

 

Sen nebūtībā aizgājis tas laiks, kad "Gulaga archipelaga" autors Aleksandrs Solžeņicins brīdināja PSRS vadītājus no kaŗa ar Ķīnu kaut kādu marksisma-ļeņinisma dogmu dēļ, un ne tikai Peru vai Nepalā, bet arī Rietumvācijā un Francijā darbojās "maoistu" partijas. Ķīna jau labi sen atteikusies no "revolūcijas eksporta" un visnotaļ globāla mērogā nostiprina savu ietekmi ar ekonomiskām svirām – investīcijām, starpkontinentāliem ceļu tīkliem u.tml.

 

Sji Dzjinpina rīcību, ilgtermiņā nostiprinot savu vienpersonisko varu, skarbi kritizējis Kriss Baklijs amerikāņu laikraksta New York Times 7. marta numurā: Sji esot sagrābis varu ar viltu, šo savu akciju jau laikus slepeni gatavojot. Viņam izdevies tikt vaļā no potenciāliem sāncenšiem Ķīnas elitē, un viņš kļuvis populārs, jo enerģiski apkarojis korupciju. Viņš vēloties īstenot „ķīniešu sapni” (the Chinese dream). Vai tas nozīmē – būt globāli pašā priekšgalā?

 

Ļoti īpatnēji uz paplašinātajām Sji pilnvarām raugās krievu "Ķīnas pazinējs" Nikolajs Vavilovs, kurš savam apcerējumam portālā zavtra.ru devis virsrakstu "Ķīna kaŗam gatava". Kādam kaŗam? Kaŗam ar ASV! Vavilovs apgalvo, ka Sji pratis mazināt rietumnieciskā (!) Ķīnas premjērministra ietekmi un ka viņam nāksies pretoties pašmāju "Šanhajas grupai", kas esot saistīta ar "pasaules financiālo eliti". Vēl trakāk: Vavilovs raksta, ka Sji Dzjinpinam jārēķinās "ar pilsoņkara situāciju, kad spēcīgo rietumnieciski liberālo opoziciju atbalstīs plašs cilvēku skaits, kas pieradis dzīvot vesternizētā (!) sabiedrībā". 

 

Liksim mierā šo gandrīz vai "putinisko" prognozi. Uzdrošinos citādi aprakstīt iekšpolītisko ainu: Sji baidās, ka kompartijas kontroli pār valsti, kas nodrošina tās stabilitāti, varētu vājināt prasība pēc cilvēktiesībām, pēc vārda un uzskatu brīvības, kas nāktu no tagad daudzskaitlīgās vidusšķiras. No otras puses – šī vidusšķira, baudot saimnieciskās augšupejas augļus, var paciest arī zināmus brīvības ierobežojumus...