„Latvija ir svarīgāka par visu” Saruna ar LR Saeimas deputātu Valdi Liepiņu
   08.11.2013

Mūsu laikraksta iepriekšējā numurā Dainis Īvāns atminējās Latvijas Tautas frontes (LTF) tapšanas laiku un pieminēja jūs kā, tēlaini izsakoties, pirmo bezdelīgu, kas Atmodas ideju aiznesa Rietumu latviešiem.

Precīzēšu. Ziemeļamerikas latviešiem. Jā, 1988. gada novembrī pēc īsas tikšanās ar Daini Rakstnieku savienībā, Benjamiņu namā, ar Jāni Peteru vienojāmies par LTF delegācijas sastāvu braucienam uz Ziemeļameriku un es devos no Latvijas atpakaļ uz Kanadu, kur kopā ar domubiedriem Toronto Latviešu centrā nodibinājām pirmo LTF atbalsta grupu Ziemeļamerikā. Neviens nebija jāpārliecina, jo visiem bija skaidrs – šī ir pirmā un varbūt pēdējā iespēja Latvijai atgūt neatkarību! LTF grupā bija 30 – 35 cilvēki, ne tikai LTF vadība un politiķi, bet arī mākslinieki, zinātnieki. Notika teātŗa izrāde „Dzīvais ūdens”, mūzicēja Aivars Hermanis un Kaspars Dimiters, bija mākslas zinātniece Ramona Umblija, akadēmiķis Elmārs Grēns u. c. Atminos, - kad Jāņa Petera dzīvoklī pārspriedām delegācijas sastāvu, viņa dēls Krišjānis, tolaik pusauga zēns, mums gatavoja pusdienas – cīsiņus un kartupeļus. Delegācija tika atsaucīgi uzņemta, atbalsts Tautas frontes idejai ņēmās spēkā, radās arvien vairāk atbalstītāju un darītāju. Piemēram varu minēt Ģirtu Zeidenbergu, kuŗu joprojām pazīstam kā ļoti aktīvu un patriotisku vīru. Viņš palīdzēja sagādāt fotokopētāju, kas tautfrontiešiem bija ļoti noderīgs. Tolaik jau visi fotokopētāji Latvijā bija reģistrēti, un tos nevarēja brīvi lietot. Ģirts strādāja pie IBM par fabriku drošības inspektoru, līdz ar to viņam bija sakari daudzās pasaules zemēs. Un viņš Helsinkos sarunāja Sharp firmas fotokopētāju, ko LTF atbalstītāji nopirka un caur Zviedriju ar diplomātisko bagāžu atgādāja uz Rīgu. Anatolijs Gorbunovs piepalīdzēja.

Tad nāca lielā tikšanās Gananokvē (Gananoque), Kanadā, viesnīcā pie Labrenča upes, kur neformālā gaisotnē mēs, LTF Ziemeļamerikas atbalstītāji, iepazināmies un apspriedāmies ar LTF aktīvistiem. Bija izdevies pierunāt ierasties arī PBLA priekšsēdi Gunāru Meierovicu, droši vien ar Ulža Gravas un Ģirta Zeidenberga neatlaidību. Latviešu centrālās organizācijas, kā zināms, bija ļoti atturīgas, jo bija pārliecinātas, ka Tautas fronte tiek veidota ar čekas viltību un atļauju, un nevēlējās kompromitēt okupācijas neatzīšanas polītiku. Varbūt bija čekas viltība, varbūt ne, kāda tam nozīme, jo – tā bija vienīgā iespēja! Ar nožēlu jāteic, ka Latviešu nacionālās apvienības Kanādā vadība Gananokves sanāksmē nepiedalījās.

Lasot atmiņas un aprakstus par Kanadas latviešu sabiedrību, piemēram, pirms dažiem gadiem Laikā publicēto Viestura Zariņa rakstu, ir radies iespaids, ka Kanādas latvieši bijuši nu ļoti piesardzīgi un noraidoši attiecībā uz saitēm ar Latviju. Un te tieši Kanadā, Toronto, top pirmā Tautas frontes atbalsta grupa.

Nav nekāds brīnums! Jo tolaik Kanadā bija daudz manas paaudzes latviešu, kas domāja „ savādāk”, bija „Dardedze” – visaktīvākā tautiešu grupa kultūras sakaru jomā. Opozīcijā bija pat naidīgi noskaņoti, mūsu dēvētie, „stagnanti”, un viņu rupors – laikraksts Latvija Amerikā, kur publicēja izteikti tendenciozus rakstus par LTF. Netrūka arī viena otra samontēta foto. Aktīvi rosījās cilvēki, kuŗi meklēja (un, saprotams, atrada!)iekšējos ienaidniekus, nezin ko vēlējās panākt, pat mēģināja no mums pārņemt Toronto Latviešu centra celtniecību un vadību. Manuprāt, pašā Toronto nebija vajadzīgi čekas aģenti, lai sakultu sabiedrību...

Kāda loma jūsu tapšanā par to, kas esat, ir mātei Austrai Liepiņai? Kas noticis ar viņas archīvu?

Savas aizņemtības dēļ neesmu paspējis archīvu pilnīgi izpētīt. Pie manis glabājas liela paka ar tēva un mātes vēstulēm, ko viņi viens otram rakstījuši kaŗa laikā (tēvs bija Leģionā). Daudz kas no mammas rakstītā ir publicēts, turklāt pirms pārcelšanās no Anglijas uz Latviju viņa pat cītīgi visu sašķiroja. archīvi nav lieli.

Mammas ietekme? Nezinu, varbūt tā lielākā ir no mana vecātēva Jēkaba Alkšņa (medicīnas profesors, slavens chirurgs, apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. – red.) ietekme. Jā, Austra bija strādīga, neatlaidīga, stingra, dažkārt skarba, īsta kurzemniece, no viņas esmu mantojis gan šīs pozitīvās, gan negatīvās īpašības. Un no stingrās mātes ēnas ir jāizaug... Austrai bija laba humora izjūta, un viņa uzjautrinājās, ka savulaik esot teikts: „Valdis, Austras Liepiņas dēls,” – bet vēlāk: „Austra, Valža Liepiņa māte”!

Cik ilgi esat pavisam Latvijā? 

Būs grūti pateikt... Pirmo reizi ar Astrīdu, savu sievu, atbraucām jau 1976. gadā, lai pēc 31 gada satiktu tēvu, tad kopā ar ģimeni (divām meitām)1985. gadā uz Dziesmu svētkiem. 1988. gadā lasīju lekcijas Latvijas Universitātē par brīvo tirgu jeb kapitālismu un stāstīju, ka patērētājs, pircējs ir „karalis” – noteicējs. Kopā ar partneŗiem nodibinājām pirmo Volkswagen firmas pārstāvību Baltijā, ja nemaldos, pirmo visā vēl Gorbačova laika Padomju Savienībā. 2005. gadā mani ievēlēja Rīgas domē. Pirms tam vadīju korporācijas Lettonia nama Rūpniecības ielā pārbūvi. Nodarbojos arī savā profesijā tirgus pētniecībā. Nodibināju Vēlēšanu reformas biedrību. Bet kopš 2011. gada esmu Saeimā.

Kā jūtaties LR Saeimā?

Dalītām jūtām.  Var daudz panākt, darbojoties frakcijā, un manis pārstāvētās Reformu partijas frakcija tiešām ir vienota. Tas palīdz pieņemt līdzsvarotus lēmumus, kas, protams, ne vienmēr visus pavisam apmierina, bet arī nevienam nekaitē. Polītikā tā ir. Bet daudz var panākt arī cilvēks pats, ja vien ir stāja, argumenti, pārliecība. Es, piemēram, izsvītroju punktu frakcijas līgumā, kuŗā bija rakstīts – ja balso pret frakcijas lēmumu, deputātam jānoliek mandāts.  Muļķīgs noteikums, kas šķēla frakciju. Nesaprotu, kas tobrīd rosināja tādu rakstīt – uztraukums, bailes zaudēt ietekmi? Īstenībā mūsu partija bija guvusi lielu panākumu – 22 vietas Saeimā! Un Valža Zatlera loma te ir milzīga.

Sliktā ziņa – mani Saeimā traucē zināms trulums, tuvredzīga domāšana, ko skaidroju kā mantojumu no padomju laikiem. Trūkst konsekvenču, lēmumu seku apsvēršanas, netrūkst populisma, kas gan pareizās devās polītikā ir vajadzīgs. Piemēram, Valdim Dombrovskim piemīt pozitīvs populisms – cilvēki viņam tic, viņš ir izdarījis ļoti daudz, pat nevaru iedomāties, kur mēs tagad būtu bez Dombrovska. Un ir negatīvais populisms, kad daži deputāti čivina par visu un visur, kad ir skaidri redzama viņu vēlēšanās izpausties, pārspīlēt, parasti – ar mērķi tikt „saraksta” augšgalā, vadībā. Protams, ja polītiķis kaut ko saka, tad viņš to saka ar zināmu mērķi, taču nedrīkst sagrozīt faktus, maldināt, melot. Un nedrīkst aizmirst, ka Latvija ir svarīgāka par visu. Tāpēc cīnos par vēlētāju reģistra kārtības ieviešanu arī Saeimas vēlēšanās, jo tas ir viens no fundamentāliem veidiem, kā Latvijā uzlabot demokrātiskos procesus pašos pamatos. Ar nožēlu noskatos, kā daži deputāti cīnās pret šo ideju, kā cenšas izlāpīties ar neveikliem, samocītiem argumentiem un priekšlikumiem, lai nezaudētu manipulēšanas iespējas vēlēšanās. Cīnos pret populistisko ideju par tautas vēlētu prezidentu, jo manā ieskatā tās būtu sabiedrību šķeļošas vēlēšanas. Proti, politiskie spēki sākotnēji izvirzītu vairākus kandidātus, beigās paliktu divi, un, ja balsis sadalītos, teiksim, 51 un 49? Vai te varētu runāt par „tautas vēlētu” prezidentu un vispār par vienotas   tautas prezidentu?

Mainot tēmu, ir tāds cinisks teiciens: svarīgi ir nevis, kā balso, bet kas skaita balsis. Es tam nepiekrītu: ir svarīgi, kas raksta vēlēšanu rezultātu protokolu! Esmu vairakkārt bijis dažādu valstu vēlēšanu novērotāju vidū un vēl šodien brīnos, kā, piemēram, Azerbaidžānā par vienu cilvēku, prezidentu, var  nobalsot 85% vēlētāju. Ar „pareizu” protokolēšanu var.

Nule bijāt novērotājs Gruzijas prezidenta vēlēšanās. Jūsu iespaidi. Un vai Gruzija mums drīz pievienosies Eiropas Savienībā?

Prezidenta vēlēšanu gaita bija ļoti laba, labāka nekā pērnās parlamenta vēlēšanās. Viss noritēja organizēti, bez kņadas. Es novēroju vēlēšanu iecirkņus Bolnisi apgabalā, dienvidrietumos no Tbilisi, – vienā no ekonomiski visvairāk atpalikušajiem un etniski raibākajiem Gruzijas reģioniem. Vienalga, kur novērojām, gruzīni, azeri un armēņi mums izrādīja sirsnību un  pretimnākšanu. Domājot par prezidenta kandidātiem, kļuva skaidrs, ka Giorgijus Margvelašvili ir marionete, kuŗas „menedžeris”  būs līdzšinējais premjērministrs, miljardieris Bidzina Ivanašvili, kas ir vairāk orientēts uz Krieviju nekā rietumiem. Šais dienās viņš no premjēra amata atkāpsies un iecels savu pēcteci, lai tam un jaunajam prezidentam teiktu priekšā, kas jādara, kam jāpiekrīt, kam ne. Par Margvelašvili – viņš ir filozofijas doktors, vienu gadu bijis izglītības ministrs. Vēlēšanu novērotāju sanāksmē klausījāmies viņa runu – sešu septiņu minūšu laikā Margvelašvili tā arī neko nepateica. Un, kad novērotāja no Ukrainas pajautāja, kā viņš izskaidro, ka prezidenta kandidāta pazīstamības līmenis ir zemāks nekā atbalstītāju līmenis, atbilde bija: manu vārdu varbūt neatceras, bet visi zina, ka jābalso par Nr. 41! Te nu ir „tautas vēlēts prezidents”- ar numuru, bez vārda. Jāievēro, arī tas, ka tautas antipātijas pret līdzšinējo prezidentu Saakašvili ir dziļas un stipras, un nebūt nav mākslīgi uzkurinātas, – viņš pats tās ir „sastrādājis”. Vēlēšanu nopietns ieguvums gan varēs būt tas, ka, cerams, izveidosies spēcīga opozīcija ar inteliģento, pieredzējušo polītiķi Dāvidu Bakradzi priekšgalā (viņš ieguva otru labāko rezultātu). Par Gruziju Eiropas Savienībā šai fonā grūti runāt, jo vēl jau ir okupēta Abhāzija un Ziemeļosetija, vēl ir bēgļu problēmas un cilvēktiesību pārkāpumi. Un Gori pilsētā pie staļinisma muzeja atjauno pieminekli Staļinam.  Ne NATO, ne ES šādu dalībvalsti nepieņems, taču tas nenozīmē, ka mums nevarētu būt labas partneŗattiecības, lai noturētu Gruziju uz demokrātijas ceļa.

Ko novēlat Latvijai 95. dzimšanas dienā?

Lai būtu daudz labu sabiedroto, un lai Amerika mūs neaizmirst. Lai sabiedrotie būtu visos virzienos – ekonomikā, izglītībā, kultūrā, bet visvairāk, protams, mūsu drošības stiprināšanā – laikā , kad Krievija „rāda zobus” ne vien Baltijas valstīm, bet nu jau arī Zviedrijai un Somijai, Gruzijai, Moldovai, Ukrainai...

Lai Saskaņas centrs ātrāk atkratītos no Latvijai naidīgajiem deputātiem. Lai tad, kad Valsts svētku dienā viņi ienāk Saeimā ar Latvijas „krāsām” pie atloka, tā nevienam no viņiem nebūtu liekulība.

Lai beidzot polītiskie procesi Latvijā noritētu normāli, lai būtu partiju spektrs – „kreisie”, „labējie”, liberāļi, nevis divi etniskas izcelsmes polītiskie spēki, kam grūti atrast kopīgu valodu.

Ligita Kovtuna