Juris Lorencs 24.08.2021
Lai gan daži pasaules mediji Rietumu bruņoto spēku aiziešanu no Kabulas cenšas salīdzināt ar to, kā amerikāņi pameta Saigonu 1975. gada 29. aprīlī, šādai parallēlei īsti nav pamata. Dienvidvjetnamā ASV un tās sabiedrotā Dienvidvjetnama faktiski zaudēja kaŗu ar komūnistisko Vjetkonga režīmu. Savukārt Afgānistānas pamešana bija brīvprātīgs ASV prezidentu pieņemts lēmums. Cita lieta veids, kā Rietumi atstāj Afgānistānu. To varēja izdarīt daudz gudrāk, elegantāk, bez steigas un chaosa. Donalds Tramps notiekošo nodēvējis par "lielāko pazemojumu ASV ārpolītikas vēsturē". Bijušais britu premjēers Tonijs Blērs izteicies, ka "Afgānistānas un afgāņu tautas atstāšana ir traģiska un bīstama". Tas, kam piekrīt visi, ‒ ka 2001. gadā pieņemtais lēmums sākt kaŗu pret islāma terroristiem bija pareizs. Al-Qaida terroristu tīkls tika sagrauts, Osama bin Ladens iznīcināts. Bet vai Rietumiem vajadzēja censties modernizēt valsti, kuŗas iedzīvotājiem ir pilnīgi atšķirīgas vērtības? Diezin vai. Saskaņā ar Brauna universitātes (Brown University) pētījumu tikai ASV vien kopš 2001. gada iztērējusi pretterrorisma operācijās Afgānistānā un tās kaimiņvalstī Pakistānā ap 1000 miljardus ASV dolaru. Tikuši trenēti Afgānistānas armijas kareivji un virsrnieki, apmācīti specdienesti. Sniegta humanitārā palīdzība, atjaunota infrastruktūra. Valstī darbojās starptautiskas un nevalstiskās organizācijas, dažādi fondi. Tika realizēti neskaitāmi projekti, kas mācīja afgāņiem pareizi (demokratiski, civīlizēti, toleranti utt.) dzīvot. Izrādās, tas nevienam nebija vajadzīgs. Tauta nepārprotami izvēlas Talibānu. Vai vismaz akceptē to. Tātad uzskats, ka Rietumu liberālā demokratija ir pievilcīga it visur pasaulē, ir mānīgs, pat kļūdains.
To visu varēja paredzēt. 2013. gadā ASV galvaspilsētā Vašingtonā bazētais socioloģisko pētījumu centrs Pew Research Center veica sabiedriskās domas pētījumu valstīs, kurās izplatīts islāms. Tā mērķis bija noskaidrot vietējo musulmaņu kopienu attieksmi pret šariātu jeb islāma reliģiskajiem likumiem. Tad, lūk, 99 % no Afgānistānas iedzīvotājiem uzskatīja, ka šariātam jābūt valsts likumdošanas pamatā. 85 % no visiem afgāņiem (tātad gan vīrieši, gan sievietes!) iestājas par to, ka laulību pārkāpusi sieviete jānomētā ar akmeņiem. Tāpat 61 % uzskatīja, ka šariāta likumu normas jāattiecina ne tikai uz musulmaņiem, bet arī pārējiem iedzīvotājiem (kristiešiem, hinduistiem, ateistiem utt.). Tad kādas illūzijas vēl var būt par šo sabiedrību? Nekādas! Kam interesē, pilns šī pētījuma teksts atrodams adresē https://www.pewforum.org/2013/04/30/the-worlds-muslims-religion-politics-society-beliefs-about-sharia/. Šķiet, ilūzijas dzīvojis arī ASV prezidents Džo Baidens. Vēl 8. jūlijā preses konferencē Baltajā namā, atbildot uz jautājumu- "Vai Talibāna nākšana pie varas Afgānistānā ir nenovēršama?", Baidens atbildēja ar pārliecinošu "Nē!". Un pamatoja: "Jo Afgānistānas valdības spēki‒ tā ir 300 000 vīru liela, labi trenēta armija". Diemžēl šodien šī "labi trenētā armija" un tās amerikāņu ieroču arsenāls jau kalpo Talibānam. Vai tiešām ASV izlūkdienesti nespēja paredzēt šādu iznākumu? Bet varbūt prezidents spītīgi ignorēja saņemto informāciju?
Šobrīd Rietumu aiziešana no Afgānistānas tiek iztulkota kā vājuma pazīme. Britu žurnālists un Baltijas valstu draugs Edvards Lūkass (Edward Lucas, publicējas izdevumos The Times un The Economist) 16. augustā lietuviešu portālā delfi.lt komentārā "Amerikai būs grūti atjaunot uzticību" raksta: "Mēs ieejam pasaulē, kuŗā ASV vairs nav līderis. Pasaulē, kuŗā Eiropa ir vāja, bet spēles noteikumus nosaka Ķīna un pa daļai arī Krievija. Ikvienu, kuŗš atkarīgs no ASV drošības garantijām, tagad nodarbinās doma, ka var nākties gaidīt rindā uz evakuācijas lidojumu. Kuŗš iekāps pēdējā lidmašīnā no Tallinas, Rīgas, Viļņas, Taipejas vai Seulas? ASV kā uzticama sabiedrotā reputācija ir saņēmusi triecienu". Lūkass rezumē: "Rietumi zaudē nevis tāpēc, ka mums trūkst ekonomisko vai militāro spēju, bet tāpēc, ka mēs vilcināmies pieņemt lēmumus".
Paldies Dievam, NATO vēl nekur nav pazudis. Arī ES nav sairusi. Un tomēr pasaule mainās. 2003. gadā pēc Latvijas iestāšanās NATO un ES šķita, ka mūsu valsts drošība un saimnieciskā labklājība nostiprināta uz mūžīgiem laikiem. Ir pagājuši teju divi gadu desmiti. Šodien redzam, ka NATO un ES savā spēkā, vienotībā un nākotnes redzējumā ne tuvu nav tās pašas organizācijas, kuŗās Latvija meklēja un arī saņēma atbalstu. Mēs redzam ASV distancēšanos no pasaules problēmām. Medijos klīst baumas, ka Baidena tikšanās laikā ar Putinu 16. jūnijā Ženēvā esot pieņemti kādi aizkulišu lēmumi par Ukrainu. Proti ka šī valsts atrodoties Krievijas ietekmes sfērā. Eiropu vājina Lielbritanijas izstāšanās no ES, Briseles konflikti ar Poliju un Ungāriju. Vēl var pieminēt Vācijas īpašās attiecības ar Krieviju un spītīgo nevēlēšanos atteikties no gāzes vada NordStream 2. Reaģējot uz nu jau pastāvīgo bēgļu krizi, uz Eiropas valstu robežām atkal sāk parādīties žogi, kas liecina par savstarpēju neuzticēšanos.
Un tagad vēl kāda atziņa. Jo trauslāka, neprognozējamāka un egoistiskāka kļūst pasaule, jo vairāk polītiķi būs spiesti ieklausīties nevis starptautiskās organizācijās, bet gan savos vēlētājos. Tas nozīmē, ka pieaugs dažādu diasporu, etnisko un reliģisko lobija grupu nozīme. Latviešu trimda Rietumos, un īpaši jau ASV, Austrālijā, Kanadā un Lielbritanijā, visu okupācijas laiku nenogurstoši atgādināja savu valstu valdībām par Latvijai nolaupīto brīvību. Līdz ar neatkarības atgūšanu, kad mūsu valsts pati spēja nodibināt starpvalstu attiecības, trimda (jeb nu jau diaspora) it kā "pagāja malā". Tai tika ierādīta tāda kā dekorātīva kultūras un izglītības lauciņa kopšanas loma. Taču jaunajos apstākļos atkal palielinās latviešu diasporas polītiskā nozīme. Tā var un tai vajag atgādināt gan par savām, gan Latvijas interesēm. Ja tas būs nepieciešams, koordinēt sadarbību ar lietuviešu, igauņu, poļu, ukraiņu, citu Centrālās un Austrumeiropas tautu diasporu organizācijām. Mums visiem kopā jāiztur šie nemierīgie laiki.
Atpakaļ
.jpg)
