Juris Lorencs 19.10.2023
Patlaban esam liecinieki jaunam kaŗam Tuvajos Austrumos. Pēc organizācijas Hamas (tās oficiālais nosaukums - Islāma pretošanās kustība jeb Islamic Resistance Movement) terroristu uzbrukuma Izraēlai šīs valsts bruņotie spēki sākuši atbildes akciju Gazā, cenšoties iznīcināt terroristus un atbrīvot sagrābtos ķīlniekus.
Tātad nevis F. Fukujama, bet gan S. Hantingtons spēja paredzēt nākotni. Viņš arī apgalvoja, ka islāma revolūcija sākoties vietās, kur bezdarbs jaunu vīriešu vidū sasniedz ap 40 %. Šāda situācija 1979. gadā bija Irānā, kad no troņa tika gāzts šachs Mohammadu Rezā Pehlevī un iedibinājās patreiz valdošais teokratiskais režīms. Tieši to patlaban redzam Gazas joslā. Tā vietā, lai strādātu, attīstītu ekonomiku, palestīnieši gaida starptautiskās sabiedrības humanitāro palīdzību, vēlēšanās balso par Hamas, slavē Putinu, Irānu un plāno, kā noslepkavot ebrejus un kristiešus. Bet līdzīga situācija, 40 % augsts bezdarba līmenis, šodien vērojams arī dažās Parīzes priekšpilsētās. Daļa vainas te slēpjas pārlieku dāsnajā sociālās palīdzības polītikā. Imigrantus ar Francijas pasēm kabatā nekas netraucē braukt strādāt uz Skandināviju, Īriju, pat Lielbritaniju, kā to šodien dara daudzi latvieši. Tomēr jaunos arabu izcelsmes Francijas pilsoņus darbs īru fermās nevilina - tā vietā viņi labāk saņem sociālos pabalstus. Patiesībā varbūt pati nepatīkamākā pieredze šī konflikta laikā ir atskārsme, ka Rietumeiropā, ASV, Kanadā, pat Austrālijā izveidojušās milzīgas un agresīvas musulmaņu kopienas, kas neieredz ne tikai ebrejus un Izraēlas valsti, bet arī sabiedrības, kas tiem devušas patvērumu. Kopumā tie ir miljoni, kas šodien maršē Parīzes, Londonas, Berlīnes, Amsterdamas, Madrides, Stokholmas, Ņujorkas un citu pilsētu ielās. Ja Rietumu zemes nespēs savaldīt šo pūli, nespēs apturēt imigrāciju, mūs gaida neapskaužams liktenis. Haoss un pilsoņu kaŗi. ES un NATO sairums, kas Latvijai automātiski nozīmētu neatkarības zaudēšanu. Bet pagaidām mēs varam censties ievest kārtību vismaz paši savās mājās. Nostiprināt Baltkrievijas un Krievijas robežu. Un pārtraukt sapņot par lēta un paklausīga darbaspēka ievešanu no tā saucamajā trešajām valstīm.
9. augustā Rīgā notika Cilvēkkapitāla attīstības padomes sēde, kurā toreizējā labklājības ministre, tagadējā Ministru prezidente Evika Siliņa (JV), ekonomikas ministre Ilze Indriksone (NA) un izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša (JV) diskutēja par administrātīvo šķēršļu samazināšanu šāda darbaspēka piesaistei. Bet kas tad ir šīs tā saucamās trešās valstis, kas var piegādāt strādniekus? Latvijas apstākļos - Baltkrievija, Moldova, Kaukāza un Centrālāzijas valstis. Bet vai mums to vajag, it īpaši patreizējos apstākļos? Blakus Maskavas faniem iegūt kopienu, kas raugās Mekas virzienā? Iespējams, pat uz abām divām vienlaikus.
Atpakaļ