Astrīda Jansone 16.06.2020
Līga Dadzīte ir Rasmas Dinbergas stipendiāte. Interesantā kārtā Rasmu Dinbergu pazīstu itin labi, jo viņa ar vīru Kornēliju ilgus gadus tāpat kā es nodzīvoja Klīvlandē. Viņa arī tāpat kā es Klīvlandē darbojās Daugavas Vanadzēs un piedalījās mūsu grāmatu lasītāju grupā. Arī citādi Dinbergu pāris, kā arī abi viņu bērni aktīvi piedalījās latviešu sabiedrības darbos.
Es uzaugu Daugavpils novadā, Kalupes pagastā, un mācījos Kalupes pamatskolā, bet pēc tam Špoģu vidusskolā. Skolas gados biju aktīva jauniete, kuŗai mācības bija svarīgas, bet ļoti nozīmīga loma bija arī citām aktīvitātēm. Sākotnēji izmantoju skolas piedāvātās iespējas dziedāju, dejoju, pinu klūgas, biju mazpulcēns un audzēju ārstniecības augus piemājas dārzā u. c., bet kad mūsu pagastā tika izveidots jauniešu centrs un mums pašiem parādījās iespēja pārdomāt, kas visvairāk interesē, kādu vēlamies redzēt savu pagastu, devos turp. Biju gan Kalupes pagasta jauniešu izdevuma Zinu. Varu. Daru dibinātāju komandā, gan rakstīju un īstenoju dažādus projektus, iesaistījos arī Latvijas Sarkanā Krusta Jaunatnes Daugavpils Ilūkstes novadu nodaļas darbībā. Kad tuvojās laiks apsvērt augstskolas izvēli, biju lielās pārdomās, kā īsti rīkoties, bet zināju, ka gribu studēt. Sapratu, ka joma, kuŗā es varētu mēģināt kaut ko mainīt, ir ķīmija. Šī izvēle balstījās uz manu ikdienu, jo laikā, kad mācījos 4. klasē, manai mammai tika konstatēta nieru mazspēja. Bija nepieciešama hemodialīze, un pēc pāris gadiem viņai veica nieres transplantāciju. Pēc tam pavērās jauna dzīve, tomēr es redzēju, ka mammai katru dienu jāizdzer vairāk nekā desmit zāļu tablešu. Tad arī man radās iedvesma es sapratu, ka zāles ir vitāli nepieciešamas, tomēr varbūt es varētu sintezēt tādu vielu, kas ļautu samazināt to daudzumu līdz tikai vienai tabletei dienā.
Jau vidusskolas gados ķīmija mani aizrāva. Apzinājos, ka izvēle ir savā ziņā pārdroša, jo jārēķinās ar lielu mācību slodzi, ko pirmajos kursos ir grūti apvienot ar darbu, lai pati sevi varētu nodrošināt. Sāku pētīt iespējas un atminējos, ka pazīstu vairākus jauniešus, kuŗi mācās augstskolā un saņem Vītolu fonda stipendiju. Vītolu fonds ir īpašs ar to, ka tas izvērtē ne tikai mācību rezultātus, bet ņem vērā arī jaunieša dzīves apstākļus. Sapratu, ka ir jārīkojas. Satraucošais studiju izvēles laiks jau bija noslēdzies, un zināju, ka esmu uzņemta Rīgas Techniskajā universitātē Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātē studiju programmā Ķīmija. Bet par to, ka man piešķirta Kornēlija Dinberga piemiņas stipendija, no Fonda piezvanīja burtiski pirms paša mācību gada sākuma. Atbildības sajūta milzīga; ar drebošu sirdi, bet priecīga par atbalstu, kas nozīmēja, ka varu pilnībā pievērsties tikai mācībām, uzsāku studiju gaitas. Pirmā sesija gan zināmā mērā bija pašapziņu graujoša, un, lai gan visus eksāmenus nokārtoju ar pirmo reizi, rezultāti nepriecēja. Labi, ka mācību rezultātus Fonds tolaik izvērtēja gada griezumā, un, sākot ar otro semestri, viss nokārtojās biju apradusi ar studiju vidi un iegājusi ritmā. Augstskolu absolvējot, tiku iekļauta arī Rīgas Techniskās universitātes absolventu Zelta fonda izlasē. Ar katru studiju semestri arvien vairāk sapratu, ka ķīmija tiešām ir mana īstā izvēle, tomēr jau samērā ātri aptvēru skaudro patiesību, ka sākotnējais vadmotīvs par jaunas vielas sintēzi, kas varētu aizstāt lielo zāļu daudzumu mammas ikdienā, ir pārāk biedējošs. Lai zāles nokļūtu līdz pacientiem, ir nepieciešami ilgstoši un apjomīgi pētījumi, tostarp klīniskie pētījumi, kuŗos iesaistās simti un pat tūkstoši cilvēku. Tā ir pakļaušana riskam, kas var arī neattaisnoties. Godīgi sev atzinu, ka nespētu riskēt ar citiem cilvēkiem.
Sāku pētīt zinātnisko virzienu iespējas fakultātē un, studiju laikam tuvojoties noslēgumam, meklēju arī iespējas apgūt profesiju praksē. Mans pirmais darbs bija Latvijas Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centrā. Es strādāju par laboranti smago metallu noteikšanas laboratorijā, un šī bija patiesi izcila pirmā pieredze, taču nācās apzināties, ka darbs ir aizraujošs, tomēr, strādājot ar ķīmiskajiem reaģentiem, par savu veselību jāpiedomā pie katras ikdienas darbības. Pēc neilga laika krizes dēļ notika darbavietu samazināšana, un mans laiks šai laboratorijā noslēdzās. Bet dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek, un jau pavisam drīz universitātē notika studentu zinātniskā konference, kuŗā piedalījos arī es, jo parallēli mācībām un darbam izstrādāju bakalaura darbu zinātniskajā jomā un biju izvēlējusies biomasu pētījumus. Kad aizstāvēju savu pētījumu šajā konferencē, mani uzrunāja Ķīmijas katedras vadība un uzaicināja iesaistīties zinātniska- jā darbā augstskolā kā katedras darbiniecei gan zinātnē, gan kā laboratorijas darbu pasniedzējai jaunāko kursu studentiem.
Laiks, ko universitātē pavadīju zinātnē, bija daudzpusīgas pieredzes piepildīts, un mani patiešām interesēja izvēlētā joma. Par izstrādātajiem jauniem katalītiskiem procesiem biomasas konversijai degvielās kopā ar pētnieku komandu 2015. gadā iekļuvām Latvijas Zinātņu akadēmijas ievērojamāko sasniegumu izlasē. Ap šo laiku biju jau ieguvusi maģistra gradu, un nu bija jādomā par doktorantūru, bet nepameta sajūta, ka īstā izvēle ir tuvumā, tikai jāparaugās uz kopējo ainu. Aptvēru, ka, lai gan man tiešām pietrūkst dūšas iesaistīties aktīvo vielu sintēzē, tomēr es varu sekot līdzi tam, lai zāles, kas nonāk pie pacientiem, ir drošas un efektīvas. Kopš tā laika pēdējos četrus gadus strādāju farmācijā, esmu zāļu reģistrācijas eksperte. Tagad man ir iespēja veikt savu sākotnējo izsapņoto misiju.
Darba pieredzē esmu redzējusi ķīmiķa darba dažādību no laboratorijas trauku mazgāšanas līdz pat zinātniskajiem eksperimentiem ar dažādām iekārtām. Šobrīd gan esmu galvenokārt ierakusies papīru kalnos, jo zāļu reģistrācija ir ne tikai aktīvs darbs laboratorijā un ražotnē, bet arī apjomīga dokumentācijas kārtošana.
Vēl arvien esmu pateicīga Vītolu fondam un savai ziedotājai, kuras stipendiju saņēmu četrus gadus. Man bija arī izdevība ar Rasmu Dinbergu satikties Rīgā. Tikšanās laikā viņa mani iedrošināja, ka dzīvē ir jāiet uz priekšu un jāvirzās uz saviem sapņiem un mērķiem. Atceros sajūtu, ka no viņas staroja neparasts gaišums un pārliecība. Pateicoties Rasmai, mans dzīves sapnis ir piepildījies, un Vītolu fondam ir īpaša vieta manā sirdī.
***
Jānis Breidaks ir Toronto Daugavas Vanagu stipendiāts. Par sevi viņš stāsta: Esmu dzimis 1987. gada 15. novembrī Balvos. Mana mamma bija skolotāja, tētis meliorators un meža izstrādātājs. Ģimenē esam trīs bērni, es un divas vecākas māsas. Ģimnaziju Balvos pabeidzu 2007. gadā, fizikas profilkursa programmā. Vidējā atzīme man bija pietiekami augsta, lai Vītolu fondā saņemtu stipendiju.
Līdz vidusskolas absolvēšanai biju iesaistījies vanadzēnos, jaunsargos, astoņus gadus dejoju tautasdejas un aktīvi trenējos airēšanā un smaiļošanā. Mans mīļākais vaļasprieks bija makšķerēšana, it īpaši ziemā. Pēc ģimnazijas beigšanas iestājos Rīgas Techniskās universitātes Būvniecības fakultātē, kur ieguvu bakalaura gradu, kā arī būvniecības inženieŗa kvalifikāciju. Parallēli studijām sešus mēnešus studēju Dānijas Techniskajā universitātē, apgūstot ilgtspējīgās būvniecības studiju priekšmetus. Pēc bakalaura studijām absolvēju Biznesa vadības kursus uzņēmējdarbības uzsākšanai un drīz pēc tam nodibināju pirmo uzņēmumu, kuŗa pamatnodarbošanās bija ēku projektēšana un dizains. 2013. gadā ieguvu profesionālo maģistra gradu būvniecībā.
Esmu ļoti pateicīgs par Toronto Daugavas Vanagu nodaļas man sniegto atbalstu stipendiju bakalaura un maģistra studijām. Par labām sekmēm bakalaura studi-jās saņēmu arī Valsts budžeta stipendiju. Bet par labām sekmēm maģistra studiju laikā man piešķīra Eiropas Sociālā fonda mērķstipendiju.
Ar savu studiju izvēli noteikti esmu apmierināts. Būvniecība mani saistīja jau no agras bērnības, kad vasaras brīvlaikos palīdzēju gan būvēt laipas pār upi, gan mūrēju krāsni, gan zāģēju dēļus. Liels paldies tētim un krusttēvam, kuri mani apmācīja un uzticēja strādāt ar instrumentiem, zāģiem! Rezultātā tapa lapene ar guļbūves galdu, tapa bišu mājiņa, ko pirmajā ziemā gan izpostīja kārumnieks lācis, tapa arī dīvāni un citas mēbeles. Krusttēvs nodarbojas ar mēbeļu izgatavošanu, un viņš man ierādīja šo amatu.
Jau pēc pirmā bakalaura studiju gada sāku strādāt nepilnu darbalaiku būvuzraudzībā, kopumā nostrādāju četrarpus gadus šajā jomā. Taču pēc biznesa kursu pabeigšanas jau sen nerimstošais nemiera gars tirdīja uzsākt savu uzņēmējdarbību. Izveidoju studiju projekta uzņēmumu, pēc kāda laika otru, un nu ir SBS Design and Build, SIA. Sākotnēji ar specializāciju būvkonstrukciju projektēšanā, taču šobrīd attīstām dizaina un būvniecības virzienu. Piedāvājam gan klientiem iespējas no ieceres līdz īstenojumam, gan esam uzsākuši nekustamo īpašumu attīstību pērkam zemi, projektējam, būvējam un pārdodam. Parallēli izskatām iespējas ieiet arī eksporta tirgū, kas ir ilgtermiņa viens no svarīgākajiem mērķiem. Mēs arī pētām iespējas iesaistīties ražošanā, aizmantojot Latvijas resursus koku un mālu.
2018. gadā apprecējos ar savu mūža mīlestību Agnesi un 2019. gadā pasaulē nāca mūsu pirmdzimtais Bruno Breidaks. Agnese man ir ļoti liels atbalsts gan ikdienā, gan motivē profesionālajā jomā. Kad sanāk pārstrādāties un ir nogurums, sieviņa sarīko svētkus, ceļojumus. Pati plāno atvērt savu zobārstniecības praksi. Pašreiz dzīvojam Rīgā, būvējam savu māju Mārupē.
Es dzīvē vienmēr esmu optimistisks sapņotājs, kas iztēlē izsapņo un tad dzīvē īsteno sapņus. Tāpēc es ticu, ka mēs visi kopā valdība un iedzīvotāji sekmēsim Latvijas tautsaimniecības attīstību. Un jāsāk ir ar izglītību! Labs speciālists attīstītā uzņēmumā saņems atbilstošu atalgojumu, kas sekmēs valsts attīstību un uzlabos šobrīd negātīvos demografijas jautājumus. Ir jāapzinās, ka mēs visi kopā veidojam Latviju, un šīs kopības, vienotības spēks ir jāattīsta, lai paveiktu šķietami nepaveicamo.
Te man ir jāatzīst jo es ilgāk pie jaunās grāmatas strādāju, jo arvien vairāk pārliecinos, ka šie jaunieši ir ne tikai gudri, bet viņi ir arī lieli patrioti, un es sevi gluži vai apskaužu par izdevību ar viņiem iepazīties.
Priecīgus Jāņus viņiem visiem!
Atpakaļ
Apskatīt komentārus (0)