SVEICAM! Mūsu Patriarchs rudenī
   28.08.2018

 

 

Šonedēļ šai ierastajā avīzes lappusē Franka Gordona komentāra nebūs – jo viņš pošas uz Rīgu svinēt savu 90 gadu jubileju! Klāt, kā pats Franks, citējot savu iemīļoto rakstnieku Gabrielu Garsiju Markesu, saka – viņa „patriarcha rudens”.  Nozīmīgo jubileju gavilnieks stingri nolēmis svinēt tieši Rīgā, jo „Rīga paliks pie manis, ar mani, manī! Es vēlreiz gribu izstaigāt savu Rīgu – kopā ar dēlu, kuŗš aizbraucot no Latvijas, bija astoņus gadus vecs zēns. Atbrauks arī mans mazdēls, aiziesim uz Mākslas mūzeju, uz Gaismas pili, klātienē priecāsimies, kā K. Valdemāra ielā atdzimst mans Franču licejs,  pastaigāt pa Dzirnavu ielu, kur 13. namā aizritēja mana pirmskaŗa gadu zēnība, bet 23. numurā mitinās Latvijas Avīzes redakcija, ar ko mani saista sadarbība kopš 2004. gada.”

 

Rolfs Ekmanis savulaik rakstīja: „Lai kur arī būdams, Franks ir un paliek nelabojams Rīdzinieks – ar lielo R. Pret dzimto Rīgu viņš jūt daudz ko vairāk nekā tikai sentimentu.” 1928. gada 1. septembrī Rīgā nācis pasaulē, 1945. gadā pēc piespiedu prombūtnes Irtišas krastos Krievijā atkal te atgriezies, bet 1972. gadā atkal devies prom – šoreiz labprātīgi un pēc dziļākās pārliecības, lai dzīvi turpinātu savā etniskajā dzimtenē Izraēlā. Franks: „Beidzot četrdesmit četru gadu vecumā es sajutu, ka neesmu minoritāte, ne pozitīvā, ne negātīvā nozīmē neesmu  svešķermenis, bet esmu pamattauta. Un ļoti solidārizējos ar latviešiem, ka pamattautai jāizdzīvo savā zemē. Es nevaru identificēt sevi ar latviešu tautu, jo neesmu latvietis, bet solidārizēties ar tās centieniem, atbalstīt to es varu – un daru to!” 

 

Franks vienmēr ir teicis, ka mīl abas: Latviju – savu dzimto zemi un Izraēlu – Tēvu zemi un apliecinājis to darbos, liekot lietā savu lielāko spēku un ieroci – žurnālista talantu. Jau drīz pēc ierašanās Izraēlā viņš uzmeklēja latviešus svešumā. Sāka ar vēstuli Bruno Kalniņam Zviedrijā, un kamolītis sāka ritēt. Nē, pats Franks saka: „Pēc tam viss aizvēlās kā sniega pika, kā lavīna.” Uldis Ģērmanis viņu saveda kopā ar Helmaru Rudzīti, Laika un apgāda Grāmatu Draugs dibinātāju. Sākās vispusīga un radoša sadarbība: 1974. – 1975. gadā F. Gordons iztulkoja A. Solžeņicina „Gulaga archipelaga” pirmo daļu un otro sējumu, 1974. gadā ar pseudonimu Alberts Sābris uzrakstīja grāmatu „Lokanums un spīts” – 174 lappuses biezu, par nekrievu dzīvi Maskavijā aizvadītā gadsimta 60. gados, kas latviešu trimdas sabiedrībā izraisīja „veselu sociālo sprādzienu” (Rolfs Ekmanis) un par ko Zenta Mauriņa teikusi: „Sen neesmu lasījusi grāmatu, kur tik daudz rūgtas patiesības!” 

 

Kopš 1977. gada Frankam Gordonam ir sava sleja avīzē Laiks, bet kopš 2000.  gada tā lasāma arī Brīvā Latvijā, un kopš 1982. gada 1. maija līdz pat šai dienai tai dots nosaukums „Laiku un vietu mijās”. Droši var apgalvot, ka, pateicoties tieši šai slejai, abas avīzes joprojām saglabā savu uzticamo lasītāju pamatpulku. Visās aptaujās Franks Gordons vienbalsīgi ticis minēts par pašu pirmo, visiemīļotāko autoru. Franka vārdam tic, jo viņš ir neapstrīdama autoritāte. 2016. gadā viņš godalgots ar PBLA Gada balvu par savu nozīmīgo ieguldījumu trimdas presē un latviešu tautas vienošanā. (Gribas piebilst – arī izglītošanā!) 1998. gadā Frankam Gordonam piešķirts Latvijas valsts augstākais apbalvojums – Triju Zvaigžņu ordenis. 

 

Pa tam laikam 1979. un 1980. gadā laikrakstā Laiks turpinājumos publicēts otrs romāns – „Mijkrēslis mikrorajonā”, kur skaudrā patiesībā atklāta padomju dzīves īstenība laikā starp Chruščova un Brežņeva „ēru”. Sižeta intrigā autors pratis ievīt arī to, kas latviešu dvēselēs vienmēr bijis un ir, lai arī tolaik dziļi paslēpts – garīgums un slāpes pēc tā, kas paceļ pāri ikdienībai. Romānā citētas Eižena Vēvera un Vizmas Belšēvicas vārsmas.

 

2014. gadā Rudzīša grāmatniecības turpinājumā, Laika redakcijas serijā Laika grāmata  klajā nāk „Mijkrēslis mikrorajonā” ar izcilā fotomeistara Gvido Kajona fotografijām no tā paša Franka aprakstītā laika. Nelielā brošētā grāmatiņa, no kuŗas lasītāju uzrunā atmiņas vārdi un fotoliecības, jau kļuvusi par bibliografisku retumu. 

 

Aizvadītā gadsimta 80. gados Franka Gordona komentāri skanēja no Minchenes, no Radio Brīvā Eiropa. Šajā laikā uzplauka draudzība ar Rolfu Ekmani – trimdas intelektuāļu  žurnāla Jaunā Gaita redaktoru. Abu ciešā sadarbībā tapa rakstu krājumi „Latvija Šodien”, kuŗa pēdējais numurs iznāca 1991. gadā ‒ kad Latvija jau bija atguvusi zaudēto neatkarību. Ralfs savās atmiņās īpaši piemin 1985. gadā  rakstīto Franka Gordona eseju „Latviju nevar šķirt no Raiņa Eiropas”, kuŗā ir vārdi: „Atmodas aritmētika kļūst par brīvības algebru, kad, tāpat kā kodolfizikā, tiek sasniegta kritiskā masa, kam stagnāti vairs nevar pretoties...” Derētu pārlasīt šīs rindas, kas rakstītas pirms notikumiem pārbagātām vairāk nekā trim desmitgadēm.  

 

Franka Gordona kodolīgo un precīza valodā rakstīto polītisko komentāru pamatā, protams, ir dziļas zināšanas, valodu prasme, kultūru un vēstures pārzināšana un izpratne. Jau bērnībā guvis teicamu un vispusīgu izglītību, bagātinājis savu redzesloku un intelekta apvāršņus visa mūža gaŗumā, viņš var baudīt to gara brīvību, kāda iespējama vien izredzētiem. Paldies, cienījamais Patriarch, ka tajā dalies ar mums!

 

Dzimšanas dienā katrā ziņā aiziesim pie Brīvības pieminekļa, kuŗa zvaigznēs atkal mirdz Vidzemes, Kurzeme un Latgale, ne vairs iepriekš pieminētā Alberta Sābra traģiskā atskārsme par trīs Latvijām – uz Sibiriju izsūtīto, dzimtenē iesprostoto un trimdā izbēgušo.

 

Lai Tev bagāts zelta rudens, lai mums visiem kopā ar Tevi „daudz baltu dieniņu”!

 

Laikrakstu Laiks un Brīvā Latvija redakcijas, izdevēju un lasītāju vārdā – Ligita Kovtuna