Pārdomas par māju, ko esam uzcēluši – mūsu Latviju
Sallija Benfelde    28.07.2020

 

 

Vasara turpinās, turpinās arī vasaras festivālu laiks, kas aicina un pulcē cilvēkus, gan atgādinot par noteikumiem un prasību tos ievērot. Senās mūzikas festivāls Rīgā un Rundālē, senās mūzikas festivāls „Vivat Curlandia!” Bauskas pilī, Cēsu Mākslas festivāls, „Latvian Voices” a capella festivāls Valmierā, Ivetas Apkalnas Saullēkta koncerts ar ērģeļmūziku Dzintaru pludmalē. ¬ Interesanti, skaisti, dvēseliski. Kaut vai Cēsu Mākslas festivāla atklāšanas koncerts pie Gaujas – skatuvīte Gaujas vidū uz ūdens, skatītāji upes malā, un koncerts sākas, koŗa „Kamēr” meitām dziedot uz plosta, kas peld pa straumi no vienas puses, bet puiši laivās – no otras puses.  Vakaram satumstot un skanot pēdējai koncerta dziesmai, upē pa straumi peld aizdegtas lāpas. Miera un gaismas sajūta. 

 

Festivālu, koncertu un pasākumu saraksts ir vismaz lappusi gaŗš. Un nenotiek tikai koncerti vien, piemēram, augustā visā Latvijā notiks Atvēro lauku māju dienas, kad viesi varēs apskatīt lauku saimniecības, uzzināt, kas tajās top un kā tas notiek. 

 

Šovasar satiktie diasporas cilvēki visi kā viens teic, ka Latvija ir skaista – pilsētiņas sakoptas, daba, lauku ainavas, laba pārtika, ļoti garšīgs ēdiens un drošības sajūta par spīti vīrusam, kas nav norimis, bet netrako tik ļoti kā daudzviet pasaulē. „Te ir kā paradīzē,” saka tautieši un priecājas, ka var pabūt Latvijā. Tomēr tautieši redz arī neatrisinātos jautājumus un to, cik brīžiem mēs, Latvijā dzīvojošie, esam neiecietīgi, dusmīgi un paštaisni. 

 

Katru vasaru kopā ar vīru, francūzi, Latvijā dzīvo Lelde Vikmane, kuŗu daudzi atceras kā Dailes teātra aktrisi. Tagad Lelde jau septiņus gadus dzīvo Parīzē un par savām mājām sauc gan Parīzi, gan Rīgu un ir Eiropas Latviešu apvienības (ELA) Prezidijā, kur atbild par kultūras nozari. Intervijā portālam latviesi.com Lelde saka: „Domāju, ka mēs Latvijā mazliet esam kļuvuši kā parīzieši. Zini, ar ko viņi atšķiras? Viņiem patīk sūkstīties, gremzties, žēloties. Viss ir kritizējams, parīzieši ir gatavi visu kritizēt, kamēr pārējā Francijā tā nemaz nav. Mēs Latvijā esam ļoti līdzīgi parīziešiem, jo mums ļoti patīk visu kritizēt, atrast tikai negatīvo. Mēs paši sev darām pāri. Saprotu, ka emocijas ir ļoti svarīgas, bet, ja mēs neiemācāmies to, ka pozitīvās emocijas ir daudz svarīgākas  par negatīvajām, tad mēs paši sevi apzogam, sagandējam savu dzīvi.

 

Zini, ar ko parīzieši tomēr atšķiras no latviešiem, kaut gan ka vieniem, tā otriem tik ļoti patīk žēloties? Viņi prot atrast līdzsvaru, viņi prot atrast arī prieku un justies laimīgi.”

 

Par dzīvošanu Latvijā priecājas arī Pasaules Latviešu mākslas centra (PLMC) Cēsīs direktors Kārlis Kanderovskis un PLMC izstāžu kuratore Lelde Kalmīte. Viņi Latvijā nav pirmo reizi, tomēr šogad dzīvošana ilgst jau pusgadu. Latvijā mūzikas  un kultūras dzīve ir neticami augstā līmenī – viņi saka. Un smejot piebilst, ka pēc atgriešanās Amerikā būs grūti pierast, ka vairs nav garšīgo latviešu ēdienu un labās, laukos audzētās un ražotās pārtikas. Lelde ar smaidu saka, ka speķa pīrādziņi vienmēr ir bijis kas īpašs, kuŗu īstā recepte tik viegli nemaz nav devusies rokās un bijis vajadzīgs laiks, lai tos iemācītos pareizi izcept. “Latvijā tie ir nopērkami pat katrā benzīna uzpildes stacijā,” viņa smejas.  

 

Protams, ir patīkami dzirdēt tādas uzslavas, tomēr daudzi Latvijā uz tām reaģē visai pikti, sakot, ka viss tā skaisti izskatoties tikai no malas, bet patiesībā dzīve Latvijā nemaz tik laba nav.

 

Manuprāt reālo dzīvi Latvijā labi raksturojis Miķelis Strīķis, kuŗa intervija lasāma šajā laikraksta numurā. Latvija ir skaista un salīdzinoši droša zeme, mums ir ar ko lepoties, bet savstarpējie strīdiņi un deķīša vilkšana katram uz savu pusi daudz ko sabojā. Bieži vien latvieši nāk katrs ar savu taisnību jebkuŗā jautājumā, bet pēc tam dusmojas, ka viss nenotiek kā vajadzētu un meklē vainīgos.

 

Izskatās, ka Latvija ir kā māja ar stipru jumtu, sienām un pamatiem, ko visi kopā esam uzcēluši. Ir ielikti jauni logi un durvis, tagad atliek vien uztaisīt kārtīgu telpu remontu, ievilkt jaunu ūdensvadu, apkuri un kanalizāciju. Un tieši ar to mums ir grūti tikt galā. Katrs to remontu grib sākt no citas istabas, vieni pērk tādas caurules ūdensvadam, otri – pavisam citas. Un tad vēl pa vidu kāds mēģina tikt pie naudiņas savai kabatai, bet kāds sola, ka tūlīt visu izdarīs tik labi kā neviens šajā pasaulē.

 

Domāju, ka mums biežāk pašiem sev jāatgādina, ka neesam nabaga bārenīši, kuŗi pamesti pasaules vējos. Mums pieder tik daudz, mūsu māja ir skaista, ar dvēseli, mums jāiemācās tajā dzīvot, sadzirdēt citam citu un kļūt iecietīgākiem. Jo galu galā, lai kuŗā pasaules malā mēs arī dzīvotu, mums ir kopīgās mājas – Latvija, un tikai mēs to varam celt augšup:

 

Par visiem svētumiem, ko sirdī nesam,

Lai šo ikviens sev pirmā vietā liek:

No zemes šīs mēs izauguši esam,

Mums šajā zemē galva jānoliek.

(Leonīds Breikšs)